Vērtējam motociklu: “Husqvarna Svartpilen/Vitpilen401”, kas derētu Līzbetei Salanderei 1
Esmu pārliecināts: ja slavenais zviedru rakstnieks Stīgs Lārsons būtu dzīvs un tagad rakstītu savus slavenos detektīvus par meiteni ar pūķa tetovējumu Līzbetu Salanderi, viņš savu galveno varoni uzsēdinātu tieši uz šī slavenās zviedru izcelsmes firmas motocikla nevis kaut kādu 125 kubikcentimetru japāņu “Kawasaki”.
Tik piederīgs kā neviens cits neatkarīgajai, oriģinālajai, spītīgajai, savdabīgajai, sportiskajai, mazajai, bet spēcīgajai Līzbetei tas būtu! Diemžēl tad, kad Lārsons rakstīja, huskvarnai bez sporta motocikliem nekā cita nebija. Tagad, kopš kaut kādiem seniem pagājušā gadsimta aizlaikiem, beidzot ir.
“Svartpilen” un “Vitpilen”, kas zviedru valodā nozīmē “Melnā bulta” un “Baltā bulta”, bet man gan liekas, ka bulta izskatās vairāk pēc lāsītes. Pēc būtības viens un tas pats motocikls, kuri vien no otra, kā liecina nosaukums, atšķiras ar krāsojumu, kā arī “Svarpilen” ir augstākā stūre un rievotākas riepas, tātad tas domāts arī izbraukšanai no pilsētas, kamēr “Vitpilen” ar gludām riepām un zemo stūri piemērotāks īsiem braucieniem pa labu asfaltu, tātad pilsētās.
Kad zviedru vairs nav zviedru
Kaut arī Zviedrija skaitās labklājības valsts, ar savu slaveno transporta līdzekļu ražotņu noturēšanu tai neveicas. Kā zināms, slavenais autoražotājs “SAAB” bankrotēja, tad to nopirka ķīnieši un japāņi, bet tagad vispār izdvesis garu.
Laimīgāks liktenis piemeklēja “Husqvarnu”: pagājušā gadsimta beigu pusēs vispirms to nopirka itāļu “Cagiva”, pēc tam vācu BMW, līdz 2013. gadā par “Husqvarna” īpašnieku kļuva austriešu uzņēmējs Stefans Pīrerss, kam pieder puse no austriešu KTM.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka huskvarnas lāsītēm ir kaut kas no KTM, piemēram, dzinējs. Bet ne jau par motociklu ražotāju simbiozi ir šis stāsts.
Ir īpaši stilīgs
Tas, ka “Svartpilen/Vitpilen” taisīts un sanācis īpašs, liecina arī tas, ka ražotājs šo motociklu prezentācijā vairāk koncentrējies uz stilu un dizainu aprādošo žurnālistu uzaicināšanu, ne klasiskajiem motožurnālistiem. Galvenā doma: nepārliecināsim jau esošus motobraucējus, bet uzsēdināsim uz motocikliem cilvēkus, kas šiem braucamajiem līdz šim gājuši ar līkumu, lai viņi brauktu uz darbu, pa pilsētu, pa piepilsētu. Un lai mocītis izskatītos pēc laba dizaina priekšmeta arī nemotociklista acīs, kuram galvenais ir stils un varbūt nav intereses par tehnisko izpildījumu un modernām tehnoloģijām.
Palūkojiet, patiešām tur ir kaut kas vairāk par parastu motociklu! No vienas puses tāds kā kastes, četrkantains izskats, kur četrstūris iezīmējas no priekšējā luktura līdz sēdekļa aizmugurei augšpusē un no izpūtēja līdz dzinējam apakšpusē. Riteņi tādi kā brīvi stāvoši, īpaši aizmugurējais, kurš izskatās it kā tāpat pievienots. Varbūt arī tas viss kopā pēc lāsītes izskatās. Katrā ziņā no dizaina viedokļa šis braucamais ir atšķirīgs no gandrīz visiem šo laiku motocikliem, kaut kādas līdzības var piemeklēt jau tikai retro atskatā. It kā minimālisms, bet tajā pašā laikā nekā netrūkst. Īsāk sakot, labi nostrādāts – arī detaļās. Piemēram, cik sabalansēti sadzīvo apaļais lukturis ar apaļo rādītāju paneli.
Arī tehniski ņiprs
Bet pietiks par stilu un skaistumu runāt. Kā braukt? Man izbrauciens Rīga – Valmiera – Cēsis – Amata – Rīga sagādāja vienu vienīgu prieku. Pat lietus neko neskādēja, un aizmugures gandrīz neredzamās divas uzlikas, kuras laikam būtu jāsauc par dubļubleķiem, lieliski nosargāja muguru no šļakatām un netīrumiem. Astes (klasiska dubļubleķa ar bagāžnieka kronšteiniem) neesamība šo motociklu vizuāli padara mazāku, nekā ir sajūtas, ar to braucot. 373 kubikcentimetru ūdensdzeses dzinējs ar 44 zirgspēkiem ir pilnīgi pietiekams labam uzrāvienam un labai gaitai Latvijas ceļa apstākļiem. Ārkārtīgs ērts sēdeklis, kas gan izskatās kā tāda uzlika. Bet laikam laba daudz nevajag. Nemēģināju nevienu vest un droši vien labi, jo daudz vietas uz sēdekļa pasažierim nav.
Sēdēšana ir zema. Ja man ar saviem 174 cm kājas ir krietni saliektas, kad tās iztaisnoju pret zemi, tas nozīmē, ka komfortabli uz lāsītes jutīsies arī 160 cm garš cilvēks, piemēram, jauneklis vai meitene. Vispār man liekas, ka šis motocikls būtu ļoti labs jaunam cilvēkam kā dzīves pirmais mocītis vai arī sievietei vispār, jo ir zems, viegls, ērts un saprotams. Protams, tas nenozīmē, ka ar šo nevarētu uzgāzēt nobriedis vīrietis. Slavenais “Akrapovič” pat izgatavojis speciāli šai huskvarnai izpūtēju, ko var pasūtīt par atsevišķu samaksu, ja gribas rupjāku troksni. Tāpat var pasūtīt priekšējo stiklu, pagarināt aizmuguri, lai varētu pielikt bagāžniekus, ja nepietiek vai nepatīk, ka oriģinālā uz degvielas bākas ir kronšteins somai.
No modernām sistēmām bez ABS nekā cita lāsītei nav. Tas, ko redzu pirmoreiz: sarkana lampiņa, kas iedegas, ja dzinēja apgriezienu sāk palikt par daudz. Nelielas jaudas dzinējam tas ir būtiski, arī jauns motobraucējs var piemirst pārslēgt pārnesumu.
Nezaudēšu gaumi un ar slavenajiem motorzāģiem “Husqvarna” motociklus “Husqvarna” nesalīdzināšu, tikai pateikšu, ka vismaz šie motocikli tāda paša nosaukuma motorzāģiem, kurus daudzi uzskata par pasaulē labākajiem, kaunu nedara.
Nepatika ļoti neprecīzais degvielas līmeņa rādītājs. Te man rādīja, ka degviela pietiek 200 km, tad uzreiz 160, tad 210, tad atkal 180, bet mazāk par 40 km vairs nerādīja, kaut gan degviela vēl bija. Piemēram, BMW motocikliem, arī mazajiem, degvielas līmeni rāda precīzi, un tas dilst pa kilometram, nevis mētājas šurpu turpu pa pārdesmit un vairāk kilometriem. Īsti nepieradu pie spoguļiem, bet pieņemu, ka tas ir mans īpašs gadījums un to var viegli labot ar citiem spoguļiem.
“Latvijas Gada Motocikla 2018” konkursā lāsīte ieguva nepelnīti zemo 7.vietu. Es devu 3. vietu: aiz tehnoloģiju pārpilnā un moderno radītāja displeja apveltītā enduro “BMW F 850 GS” un trīscilindra enduro “Triump Tiger 1200”, par kuriem jau lasījāt iepriekš mūsu portālā. Vienīgais mierinājums, ka lāsīte uzvarēja mazo (līdz 500 kubikcentimetriem) motociklu nominācijā.
“Husqvarna Svartpilen/Vitpilen 401” cena pie Latvijas dīlera – 6250 eiro.
