V. Krustiņš: – Militārpersonas runā par jaunās paaudzes karu, bet nesaka vienkāršu lietu, cik zemessardzes rotas teritoriāli ir pie ieročiem un gatavas uzņemties cīņu – nepieciešamības gadījumā. Man liekas – svarīgi, lai tie cilvēki justu, ka viņi ir iesaistīti aizsardzībā. 33
– Kā pirmais zemessardzes komandieris atceros, sākām tukšā vietā ar samērā miglainu priekšstatu par to, cik un kādus līdzekļus valsts varēs ieguldīt zemessardzē, visas tautas aizsardzības spēju stiprināšanā. Toreiz sākām ar mazu vienību partizānu kara taktiku. Tā ir spēkā vēl šodien. Viens no taktikas izvēles pamatojumiem zemessardzes vienībām bija pieejamais ekipējums un bruņojums. Pēc ceturtdaļgadsimta mūsdienu apstākļos šīm vienībām būtu jābūt apbruņotām ar minēto tuvas un vidējas darbības prettanku un pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu ieročiem. Deviņdesmitajos gados lielā entuziasmā darbojāmies ar karabīnēm, Makarova pistolēm, kādu bruņojumu vien dabūjām. Šodien visam vajadzēja būt augstākā līmenī. Tagad dzird, ka Aizsardzības ministrija domā, ka par līdzekļiem, ko valsts aizsardzībai piešķirs, iegādāsies prettanku un pretgaisa ieroču sistēmas. Tādas sistēmas vajag kā profesionālā armijā, tā zemessardzē. Tātad, ja katrā teritorijā būs viena labi bruņota vienība, tad tas jau ir samērā nopietns uguns spēks un aizsardzības jauda. Būs līdzekļi, būs bruņojums, būs cilvēkiem iespēja iesaistīties mūsdienīgā valsts aizsardzībā.
E. Līcītis: – Ar ko jūs pats patlaban nodarbojaties?
– Pēc aiziešanas no politikas divus gadus veltīju papildu izglītībai. 2014. gada septembrī pabeidzu Londonas Ekonomikas augstskolas, Ņujorkas universitātes Sterna biznesa skolas un Parīzes Augstākās ekonomikas skolas kopējo programmu un saņēmu biznesa vadības maģistra diplomu. Pašreiz strādāju “Hansa Matrix” grupas uzņēmumā kā biznesa vadības menedžeris projektā, kas attīsta jaunu šķidro kristālu displeju tehnoloģiju un gatavojas ar to konkurēt tirgū.
– Kā ar atgriešanos politikā?
– Pašlaik koncentrējos izaicinājumiem darbā.
– Esmu lasījis jūsu bijušo partijas biedru sūrošanos – ja Ģirts būtu atpakaļ “Vienotībā”, varbūt kļūtu gaišāk.
– Nu silti paliek ap sirdi, ja kāds šādi domā. Taču manu darbu politikā pārāk zemu pirms četriem gadiem novērtēja vēlētājs. Bija duka pamēģināt ko citu. Tāpēc tagad man ir izaicinājumi uzņēmumā, kas sekmīgi attīstās. Tas ir interesanti un saistoši.
