E. Līcītis: – Kā būtu jārīkojas “Vienotības” frakcijai, lai vienotos par labu prezidentu? 33
– Aigars Štokenbergs, mans “Vienotības” līdzpriekšsēdētājs, nesen jūsu laikrakstam izteicās, ka 90% “Vienotības” Saeimas frakcijas deputātu atbalstītu Egilu Levitu, kas, viņaprāt, arī esot jādara. Mūsu domas saskan – tātad mēs jau divi sūtām šo aicinājumu “Vienotības” frakcijai Saeimā, ka labprāt gribētu redzēt šādu saprātīgu “Vienotības” izvēli.
– Tā kā bijāt aizsardzības, arī iekšlietu ministrs – kā vērtējat to, ka politiķiem, pārvaldes darbiniekiem tiek atņemta pielaide valsts noslēpumam?
– Jā, tas ir skāris Valsts kancelejas vadītāju Dreimani, tieslietu ministri Broku, arī ģenerāli Krēsliņu. Katram laikam ir savs iemesls, lai pielaidi nesaņemtu. TV skatos, arī LU rektors Auziņš taisnojas par pielaidēm valsts noslēpumam varbūtēja prezidenta amata sakarā. Jocīgi, ka uz tiešu jautājumu par varbūtējām attiecībām ar VDK Auziņš neatbild konkrēti un nepārprotami noliedzoši. Attaisnošanās ar darbu pie NATO zinātnes projektiem tā vien liek domāt, ka tur kaut kas nav kārtībā. Ja man kāds jautātu par VDK, es tā arī atbildētu, ka čeka centās mani savervēt trīs gadu garumā. Es labi zinu, kas mani vervēja, taču viņiem tas neizdevās. Tas prasīja daudz spēka toreiz nepadoties, bet šodien man problēmu ar pielaidēm nav. Taču, ja pielaides man nebūtu, es noteikti dotos uz SAB noskaidrot, kāpēc tās nav. Ja arī tur nesniegtu atbildi, es dotos uz tiesu, kaut vai līdz Strasbūrai. Atvainojiet, ja tādi cilvēki kā Latvijas armijas atvaļināts ģenerālis vai tieslietu ministre šādu ceļu neiet, tad tam ir kāds nopietns iemesls. Neticu, ka SAB viņus ne no šā, ne no tā pakacina. Gan Jānis Kažociņš, gan Jānis Maizītis man vienmēr ir šķituši cienījami profesionāļi.
V. Krustiņš: – Sakiet, vai pietiekamā līmenī darbojamies iekšējās drošības stiprināšanā? Mēs jau varam lēkt Maskavai vienmēr acīs, bet vai mums ir droša aizmugure?
– NATO tiešām ir mūsu drošākā aizmugure. Dažkārt rodas sajūta, ka, paļaujoties uz NATO drošības garantijām, iekšpolitiski partijas mēģina viena otru izpunktēt kā līdz šim. Ar to es domāju vienkāršotu attieksmi kaut vai prezidenta izvēles kontekstā, it kā nekādu īpašu draudu no izvēles aspekta taču nav. Manuprāt, šajā laikā arī šis aspekts ir iekšējās un ārējās drošības jautājums. Domāju, ka Krievija meklē ceļus, kā šo jautājumu izkārtot sev tīkamā izpildījumā, Rīgas pilsētas pašvaldībai līdzīgā izkārtojumā.
E. Līcītis: – Tagad visi bez apstājas atkārto, ka nauda aizsardzībai ir jādod! Vējonis ir ļoti apņēmīgs.
– To mēs vēl tikai redzēsim, cik daudz līdzekļu valsts aizsardzībai un drošībai tiks atvēlēts, kā to izlietos un kā paaugstināsies Latvijas aizsardzības spējas. Kad biju ministrs, aizsardzības finansējums piecos gados sasniedza 2% no IKP. Tas bija Latvijas gribas apliecinājums, ko augstu vērtēja NATO, un 2004. gadā varējām sākt baudīt kolektīvo drošību. Tās bija sīvas cīņas, ko paveicām kopā ar prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, izdarot spiedienu uz tā laika valdībām, premjeriem un Saeimas politiķiem, lai pie šiem līdzekļiem tiktu. Vēlāk, kad jau biju atstājis ministra amatu, pēcnācēji pārmēru pirka karakuģus, nevis prettanku ieročus vai pretgaisa aizsardzības sistēmas. Tās kā prioritāras bija paredzēts iegādāties 2000. gadā apstiprinātajā NBS ilgtermiņa attīstības plānā, tas ir laikā, kad biju aizsardzības ministrs. Tagad pēc piecpadsmit gadiem redzu, ka atkal par prettanku un vidējas distances pretgaisa rakešu sistēmām tiek runāts kā par prioritārām. Tas ir pareizi. Tomēr 2% IKP sasniegšana šodienas apstākļos noteikti būs šai un nākamajām valdībām ļoti grūti izpildāms uzdevums.
