Varas gaiteņos trūkst svaiga gaisa. Saruna ar Ģirtu Valdi Kristovski 33
“Latvijas Avīzē” viesojas Ģirts Valdis Kristovskis. Viņš 1990. gada 4. maijā balsojis par Neatkarības deklarācijas pieņemšanu, bijis zemessardzes veidotājs, tās pirmais komandieris, iekšlietu, aizsardzības un ārlietu ministrs, Eiropas Parlamenta deputāts. Pirms vairākiem gadiem – arī “Vienotības” līdzdibinātājs. Pašlaik Kristovska kungs pagājis malā no politikas, taču vērīgi seko visām norisēm valstī. Viņu intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.
V. Krustiņš: – Vai joprojām piederat “Vienotības” partijai?
Ģ. V. Kristovskis: – Tikai ierindas biedra statusā. Aktīvi nepiedalos kopš 2011. gada nogales.
– Tiešām nekur nepiedalāties? Pašlaik taču notiek aktīvas kustības – gatavojas vēlēt prezidentu.
– Jā, tā kā sevi pieskaitu aktīvo pilsoņu kategorijai, šāds politisks notikums man tomēr nav galīgi vienaldzīgs. Arī tāpēc, ka aprit jau 25 gadi, kopš man bija gods balsot par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Gribas redzēt prezidenta amatā sakarīgu personu. Toreiz tālajā valstiskuma atjaunošanas laikā bijām saistīti padomju sistēmā kā redzamām, tā neredzētām saitēm. Redzamo daļu – padomju karaspēku – izdevās izvest, okupācijas drošības iestādes likvidēt, taču neredzamie valsts pretinieki, kuriem dažkārt nākas pieskaitīt arī pašiem sevi, joprojām palikuši. Nav nostiprināta sabiedrība, kura konsolidējusies ap vienotu vērtību ideoloģiju, kas spēcina nāciju. Tāpēc jo vairāk nepieciešams tāds Valsts prezidents, kas nepārprotami pārstāv vērtības, kas ceļ un iedvesmo, mobilizē un motivē Latvijas cilvēkus – katru savā vietā tā, lai ikkatrs gribētu ko vairāk panākt un sasniegt. Tas nāk par labu visiem.
– Daudz runā, kādam jābūt nākamajam prezidentam, mazāk par to, kas viņam jādara. Jūs arī sacījāt par nepadarītajiem darbiem, ka nav vienota fundamenta. Varbūt to vajadzētu ierakstīt prezidenta darbu sarakstā?
– Parlamentārās republikās, piemēram, Vācijā vai Itālijā, par prezidentu parasti atrod visādā ziņā solīdus cilvēkus, taču politiski ne pārāk redzamus, un viņi ieņem tādu kā goda amatu. Vācijā toni nosaka pārsvarā valdības galva, kanclers, Merkele. Latvijas, lai arī parlamentāras valsts, situācija ir citāda. Mēs, neliela valsts, nevaram atļauties šo amatu atstāt neaktīvu. Tāpēc nepiekrītu runām, ka Valsts prezidents ir tikai reprezentatīva persona, ka tam nav īstas varas un ka lielas jēgas no šāda amata Latvijai neesot. Tieši otrādi – arī parlamentārā republikā prezidentam pildāmi ļoti izšķirīgi uzdevumi. Galvenais ir vērtību un gara uzturēšana. Manuprāt, līdz šim ar to vislabāk tika galā Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras laikā. Viņa tiešām centās sabiedrību motivēt un celt kultūras vērtības. Taču līdztekus viņa pievērsās valsts drošības aspektiem, jo bija jāiestājas NATO. Vērtības un drošība šodien atkal ir Latvijas darba kārtībā. Valsts prezidentam šeit ir plašs darba lauks, ne tikai atgādinot par pamatvērtībām, tiesiskumu un drošību, bet arī rosinot nācijai jaunus mērķus un cik iespējams apvienojot ļaudis, kas tiem sekotu. Prezidentam ir jāspēj uzrunāt ne tikai pamattautu, bet jāatrod vārds arī cittautiešiem. Tāpēc prezidents nevar nākt kā balta lapa, tam jābūt globālus procesus izprotošam cilvēkam, kurš met skatu tālu nākotnē un spēj skatīties pāri robežām, tomēr nezaudējot saikni ar notikumiem pašu zemē. Viņam jāorientējas abos – gan iekšpolitikas, gan ārpolitikas laukos.
