Vērtē 36,6 °C žurnāliste 0
Dzintra Kalniņa. Populāri un intriģējoši kristāli. Avots
Parasti vispirms ir grāmata, pēc tam interese par tās autoru, ja tāda radusies. Šoreiz bija otrādi. Dzintra Kalniņa ir filoloģe, bet apguvusi arī dziedniecību. ‟Kur parādījos, dzisa elektrība, sprāga un sprakšķēja. Juzdama, ka man ir enerģija, ko nespēju vadīt, nolēmu mācīties dziedniecību. Tomēr biju pārāk jauna, lai pievērstos tādām lietām nopietni. Daudz kas cits šķita aizraujošāks – strādāju radio, kopā ar Horenu Stalbi sarakstījām grāmatu par Nepālu. Aizbraucu uz Londonu, kur nodevos mūzikai. Mani dzen dabiska zinātkāre un, ja kaut kas īsti ieinteresē, sāku rakties dziļāk.
Tā notika ar kristāliem. Kādā Londonas ielu tirdzniecības rajonā pēkšņi atdūros pret galdu, kas nokrauts ar kristāliem. Agrāk tie man bija vienaldzīgi, taču tagad uzrunāja ar tādu spēku, ka liku savu brokoļu maisiņu malā un pilnībā ļāvos akmentiņu varai. Kā piemiņu no tās reizes joprojām glabāju ametistu čemuru.
Tagad dabiskie akmeņi ir daļa no manas dzīves. Mājās tie salikti uz grīdas. Pieprasa, lai apkārt tīrība, skaistums, mūzika, harmonija. Mēs sarunājamies. Sadarbojamies. Lieku tos uz ķermeņa, zem spilvena, somā, kabatā. Katrreiz citādi un citu akmentiņu. Pēc atgriešanās no Londonas esmu nopietni pievērsusies dziedniecībai, izmantoju kristālus.”
Ja nebūtu šīs informācijas, diez vai mazais sējumiņš man kļūtu par grāmatu, kurai atliek atšķirt pirmo lappusi, lai atgūtos vien tad, kad aizvērta pēdējā. Taču vismaz sākumdaļā par daudz raibuma un rediģējot novēršamu negludumu, bet par maz strukturēta lietišķuma. Ja temats un autore nesaistītu, laikam pat tālāk nelasītu. Bet tad tomēr būtu daudz zaudējusi. Jo pat ar visiem grubuļiem tā man kalpos par uzticību raisošu rokasgrāmatu kristālu lietišķai izmantošanai – gan meklējot padomu rotaslietu izvēlē, gan iekārtojot dzīvokli, gan svaidoties veselības problēmās un dvēseles smeldzē. Ilgojoties, skumstot, niknojoties, aicinot palīgos dabas stihiju jaudīgumu un savas iekšējās rezerves.
