“Vērstais skatiens”. Zane Balčus recenzē Daces Pūces spēlfilmu “Bedre” 2
Zane Balčus, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kino repertuārā nonākusi Daces Pūces debijas pilnmetrāžas spēlfilma “Bedre”, kura starptautisku atzinību izpelnījās pagājušā gada rudenī Lībekas kinofestivālā, kas veltīts ziemeļvalstu un Baltijas valstu autoru darbiem, saņemot tur “Grand Prix” kā labākā pilnmetrāžas filma.
Pēc tam “Bedre” piedalījusies daudzos citos festivālos un saņēmusi balvas, kā arī noteikti varēsim sagaidīt tai virkni Nacionālās kino balvas nomināciju.
“Bedre” veidota pēc rakstnieces Janas Egles stāstu motīviem, sakausējot tos vienotā vēstījumā, kura centrālais varonis ir desmit gadus vecais Markuss (Damirs Onackis).
Nesen pie vecmāmiņas mazpilsētā nonākušajam zēnam ir grūti iedzīvoties jaunajā vidē, un kā vairogs pret nomācošo ikdienu ir zīmēšana. Markusa vientulību pārtrauc iepazīšanās ar Jūrnieku (Indra Burkovska), abus vieno interese par mākslu, un Jūrnieks kļūst par Markusa atbalsta punktu laukos, kur zēnam nav neviena emocionāli atbalstoša cilvēka, kas pieņem viņa aizraušanos ar mākslu, uzklausa un ļauj būt pašam.
Darbs pie vitrāžas, kuru Jūrnieks pārtraucis, bet tagad ar Markusu kopā ir gatavs atsākt, veidojas par tēlu, caur kuru pamazām atklāt notikumus Markusa ģimenē un Jūrnieka saikni ar Markusa vecmāmiņu Solveigu (Dace Everss).
Filmā atklātas sarežģītas attiecību struktūras, pagātnes rēgi, nesaprašanās, savstarpēju emocionālu saikņu trūkums, kas nodara ciešanas un atstāj īpašu nospiedumu bērnos.
Neskatoties uz to, filmas noskaņa netiek veidota kā nomācoši drūma, kurā viens dramatisks notikums seko nākamajam, kāpinot arvien izteiktāku bezcerības sajūtu, bet, tieši pretēji, arī dramatismā ieraugot gaišo un pozitīvo, parādot, ka izeja vai vismaz situācijas uzlabošanās ir iespējama.
Filmas sākuma daļa precīzi iezīmē zēna vidi un apkārtējo attieksmi, kura no jau tāpat saspringumu raisošas kļūst gandrīz neizturama pēc tam, kad Markuss meitenei ļāvis palikt meža bedrē. Apkārtējo cilvēku skatieni, sačukstēšanās un citu zēnu uzbrukums rada arvien pieaugošu sasprindzinājumu, no kura šķietami nav iespējams izrauties.
Lai arī filmā ir daudz paralēlo sižeta līniju, tomēr tās pamatā tiek atklātas tieši caur Markusa perspektīvu, kad viņš ir liecinieks kādiem notikumiem. Izpratne par ģimenes sarežģītajām attiecībām, zēna tēvu, iemesliem nonākšanai pie vecmāmiņas veidojas pakāpeniski, savienojot dažādus notikumu fragmentus – tāpat kā filmas gaitā pamazām tiek veidota vitrāža.
Jau filmas sākuma kadros kamera (operators Gatis Grīnbergs) cieši seko Markusam, kad viņš iet pa meža taku, tad paceļ un velk aiz sevis nokaltušu zaru.
Sākumā redzamas tikai viņa pēdas, bet pamazām kamera atklāj zēnu visā pilnībā, bet viņa seju ieraugām tikai tad, kad viņš sasniedzis mājas un ir savā istabā, kurā siena noklāta ar viņa zīmējumiem.
Šo cieši vērsto kameras skatienu papildina Valtera Pūces radītā mūzika, kura skan liriski, bet arī ar dramatisku un noslēpumainu pieskaņu, un tās ritms pilnībā saskaņojas ar šīs epizodes montāžu. Arī turpmāk filmas gaitā mūzika ir viens no elementiem, kas piešķir atbilstošu emocionālu nokrāsu un lirismu.
Šī pirmā epizode ir ļoti būtisks instruments, kurā tiek atklāta filmas veidotāju pieeja noteikta skatpunkta veidošanai filmas notikumu atklāšanā, jo mēs tos ieraugām no Markusa pozīcijas.
Tieši skatiens un noteiktais skatpunkts vairāk nekā vārdi mudina uztvert notikumus – tie mazāk tiek verbalizēti, cik atklāti vizuāli, liekot skatītājam aktīvi iesaistīties notikumu uztverē un to interpretācijā, ieplūst filmā radītajā vidē. Tas attiecas gan uz Indras Burkovskas spēlēto Jūrnieku, sižeta līniju ar Robertu un Smaidu, zēna tēvu, notikumu secību.
Nosaukums “Bedre” (kāds ir arī viens no Janas Egles stāstu nosaukumiem) savā lakonismā piedāvā arī ļoti lielu ietilpību – tā ir gan konkrēta bedre, par kuru Markuss zina un kurā iekrīt meitenīte, gan arī – pārnestā nozīmē – lamatas, no kurām ir sarežģīti izkļūt un kas ataino Markusa izjūtas, esot nesaprastam un kā ieslodzītam jaunajā vidē.
Šādi interpretējami tēli atrodami arī citviet filmā – kā tēls traumētajai Jūrnieka dzīvei uztverams ainā ar Markusu Jūrnieka mājās, kad zēns no vistu būra izņem olu, kas nokrīt zemē, un izrādās, ka tajā ir neizšķīlies cālēns. Tādu nav ļoti daudz, bet ietvertie tēli piešķir paplašinātu nozīmi un no sadzīviskām lietām kļūst par kinematogrāfiskiem papildinājumiem stāstā.
Filmas tēma raisa pārdomas par attieksmi vienam pret otru, par to, cik milzīga nozīme ir savstarpējai empātijai. Gandrīz katrs no filmas varoņiem sadzīvo ar kādu emocionālo traumu, kas ietekmējusi viņu veidošanos un kas nosaka viņu rīcību un attieksmi.
Gan vecmāmiņa Solveiga, ko niansēti spēlē Dace Eversa, gan Egona Dombrovska tēlotais Roberts un citi atspoguļo tos pārdzīvojumus, kuru ietekmē viņi veidojušies un kas nosaka viņu attieksmi pret dzīvi un līdzcilvēkiem šobrīd.
No filmas sākumā skatāmā ļoti koncentrētā skatiena uz Markusu, kad kadrā sākotnēji ir tikai detaļas tuvplānā, filmas fināls veidots ļoti atšķirīgi – šķūņa sienā gaismā izliktā vitrāža, gaisma telpā, kadrējums rada iespaidu par svētnīcu.
Kadrā atkal ir Markuss, bet šoreiz kopā ar vecmāmiņu, raisot cerību, ka turpmāk viņa dzīve būs vieglāka un gaišāka, ka viņš tiks saprasts un atbalstīts.
