Vērpjot spēka vārdus ar akciju “Sirds uz perona” 1
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
9. septembrī pulksten 19 būs jau 12 gadi, kopš Tukuma dzelzceļa stacijā aizsākās Dzejas dienu notikums “Sirds uz perona”.
Iesākumā bija Tukums, tad pievienojās vairākas citas pilsētas Latvijā, tad Islande, Norvēģija, Amerika, Austrālija un pat Japāna.
Šogad akcija notiks vismaz 30 vietās Latvijā un vēl 14 valstīs pasaulē, un tā veltīta mieram un Ukrainai.
“Kultūrzīmes” sarunājās ar akcijas idejas autori un vienu no organizatorēm, rakstnieci GUNU ROZI. Iesākumā tieši Guna bija galvenā organizatore, bet, akcijai augot, palīgā nākusi Latvijas koordinatore, tukumniece Ieva Jurga, diasporas kuratore Lelde Vikmane no Francijas un vēl daudzi citi.
– Pārsteidz, kā akcija gadu laikā izpletusies, izaugusi – pa pilsētām, valstīm, pat kontinentiem…
G. Roze: – Arī mani tas tiešām pārsteidzis. 2011. gadā Tukumā prātojām – kā dabūt cilvēkus uz Dzejas dienu pasākumiem? Vēl vairāk – kā viņus pašus iedabūt lasīt dzeju…
Izdomājām, ka vajag neformāli, sapratām, ka vairs nestrādā klasiskā kombinācija – mikrofons, telpa, skatuve, dzejnieks, aplausi… Tā izdomājām formu – Tukuma dzelzceļa stacijā sanākušie cilvēki lasa to, kas patīk viņiem pašiem, lasa savā starpā.
Pirmo reizi lasījumi notika uzgaidāmajā telpā un nebijām daudzi. Interesanti, ka jau pirmajā reizē atnāca arī jaunieši un pieslēdzās arī tie, kuri nāca pirkt biļetes vai bija tikko atbraukuši – apsēdās un klausījās dzeju…
Atceros – bijām nolikuši dzejas grāmatas, viņi tās šķirstīja, atrada kaut ko, kas pašiem patika un to nolasīja. Tas bija tik forši!
– Kāpēc arī turpmāk izvēlējāties dzeju lasīt stacijā uz perona?
– Dzeju var lasīt arī autobusu pieturās – visur jau nav dzelzceļa, bet cilvēki vēlas piedalīties. Ceļi, dzelzceļi savienojas vienā asinsritē, kā tādā dzejas tīklā pa visu pasauli.
Turklāt satikšanās dzejā notikusi arī pie aizaugušiem dzelzceļiem, arī vecās un pamestās stacijās. Būtiska ir vienotības sajūta, sliedes, kuras mūs vieno, kaut kur ved un kaut kur ir vedušas.
Dzelzceļš un stacija rada brīvu, demokrātisku atmosfēru – līdzīgi kā tirgū un pirtī. Stacijās un pieturās, autobusos un taksometros jau nav skatuves, esam ieraduši, ka tādās vietās pavisam sveši cilvēki mēdz viens ar otru sarunāties.
Tā arī tas notiek.
– Kāda loma tagad, jau divpadsmitajā notikuma gadskārtā, ir Tukuma literātu apvienībai?
– Vēl joprojām esam akcijas galvaspilsēta, epicentrs, turklāt tagad pārraugām visu pasauli.
Var teikt, ka pie mums Tukumā ir “Sirds uz perona” depo.
Akcijas afišā uzzīmēta zemeslode, kuru apvij zelta vija sirds formā un, ja labi ieskatās, tad sirds pats viducis ir Latvijā un, mūsuprāt, Tukumā.
– Kur šajā reizē jūs pati lasīsiet dzeju?
– Man jābūt stacijā “Tukums 1” – nav izvēles, jo no turienes notiks tiešraide. Bet ļoti patīk “Tilts uz nekurieni”, tas ir netālu no Tukuma, Irlavas pagastā. Divus gadus esmu lasījusi tur.
Kādreiz, pirms Otrā pasaules kara, bija paredzēts uzbūvēt dzelzceļu Tukums–Kuldīga, bet projekts netika īstenots. Palika tikai uzbūvētais tilts vietā, kur dzelzceļam būtu vajadzējis šķērsot Abavu, tagad tas ir UNESCO kultūras mantojuma objekts. Tur, vismaz Kurzemē noteikti, ir visskaistākie saulrieti.
Pie tilta akcijā cilvēki pulcējas jau kopš 2017. gada.
– Šogad “Sirds uz perona” veltīta Ukrainai.
– Katru gadu mūsu akcija ir veltīta kādai nozīmīgai tēmai, šogad lasīsim dzeju par mieru pasaulē, mieru sevī.
Šī ideja – 2022. gada “Sirdi uz perona” veltīt Ukrainai un mieram – radās martā pirms izstādes “Latvijas grāmata”, tikko bija sācies karš.
Agrāk, miera laikos, izvirzīt miera tēmu nelikās aktuāli. Atceros, bija cerība, ka rudenī, kad notiks pati akcija, karš būs jau sen beidzies…
Piedalīties akcijā uzrunāti arī ukraiņi un latvieši Ukrainā, un ļoti ceru, ka apstākļi viņiem to ļaus. Ļoti gribējās pieslēgt arī latviešus un ukraiņus Krievijā, bet viņi baidās no represijām.
Toties no citām vietām pasaulē skanēs, piemēram, Raiņa “Lauztās priedes” gan latviski, gan ukrainiski.
– Cik šogad dalībnieku gaidāmi Tukumā un citur pasaulē?
– To nekad nevar prognozēt, pieļauju, ka savs tūkstotis būs, tāpat kā akcijas desmitgadē. Interesanti, ka piedalās ne tikai latvieši, bet arī daudz citu tautību cilvēku.
Dzeju uz perona lasījuši literatūras tulkotāji un pat vēstnieki.
– Kāpēc jums liekas būtiski visus pulcināt vienā laikā? Piemēram, austrāliešiem tas nemaz nav viegli izdarāms.
– Nav gan. Latvijas 9. septembra vakarā Austrālijā, tāpat kā Japānā, jau ausīs 10. septembra saule. Tajā pašā laikā Amerikā 9. septembris tikai sāksies.
Vienota sajūta rodas, satiekoties šeit un tagad – arī zibakcijas notiek vienā laikā. Toreiz, kad 1989. gadā “Baltijas ceļā” sadevāmies rokās, vai tas būtu izdevies, ja uz ceļa katrs iznāktu savā laikā?
Tāpēc arī dzeju lasām vienlaikus – spēka vārdi ir iedarbīgāki, ja tos izrunā kopā. Ticu – kā pa krellīti sekojot laikam apkārt pasaulei, kopā radīsim vibrējošu maģiju, kas palīdzēs nolikt pie vietas agresoru.
Akciju straumēsim tiešraidē feisbuka lapās “Sirds uz perona” un “Dzejas dienas”, kā arī www.tukums.lv.
Vēl joprojām aicinām atsaukties visus, kuri vēlas piedalīties.
Akcijas feisbuka lapā katrs var atrast sev tuvākās vietas, kur notiks organizēti pasākumi, vai arī iet, kur sirds vēlas – autobusa pieturā vai dzelzceļa malā, un, skaļi nolasot dzejoli mieram, piedalīties spēka vārdu apvīšanā ap zemeslodi.
“Vij, Dieviņi, zelta viju/ Visgarām Tēvu zemi/ Lai nenāca sveša salna/ Šai zemē ziedu raut!” aicina latviešu tautasdziesma.
