Veronika Ramāne: Par komunistu valdībā Latvijas simtgadē 2
Autore: Veronika Ramāne, Latviešu biedrību savienības valdes priekšsēdētāja
“Mēs ticam, ka Latvijas tauta ir spējīga atbrīvoties no padomju mantojuma radītajām sekām un politikā jānāk jauniem cilvēkiem. Cilvēkiem, kuri spēs efektīvāk pārvaldīt šo valsti, nekā to dara šī brīža varas politiķi,” – tā savā mājas lapā pirms Saeimas vēlēšanām vēstīja un joprojām vēsta viena no tā sauktajām jaunajām politiskajām partijām.
Vēlēšanās oktobrī cilvēki balsoja par pārmaiņām un jauniem politiķiem pie varas. Balsoja par spīti tam, ka pašas jaunās partijas šādu pārliecinoši kompetentu un spējīgu kandidātu sarakstus piedāvāt nespēja.
Taču cerība palika tik un tā – Latvijā taču ir gana daudz jaunu un perspektīvu profesionāļu, kuri lieliski spētu pildīt ministru pienākumus. Tikai ne vecos, sevi sakompromitējušos!
Diemžēl pēc vēlēšanām ir uzskatāmi redzama vēlētāju vēlmju ignorēšana, jo vecie politiķi, kas tikko izmesti pa logu, lien atpakaļ amatos caur skursteni.
Par šādas vecās politikas un veco politiķu atgriešanās simbolu kļūst bijušā komjaunatnes aktīvista, nesen labklājības un pirms tam finanšu ministra Jāņa Reira jau atkārtota bīdīšana finanšu ministra krēslā.
Reirs, gribam to vai negribam, ir viens no pēdējiem veco laiku simboliem. Rūpnīcas komjaunatnes ideologs, kongresu un forumu delegāts, aktīvists.
Nav dzirdēts, ka būtu nožēlojis pagātni.
Tāpēc viņa virzīšana ministra amatā tieši tagad, pēc vēlēšanām, ir kā spļāviens sejā tiem vēlētājiem, kas gaidīja un balsoja par pārmaiņām.
Jāpiebilst, ka Reirs nevar arī lepoties ar augstu novērtējumu iepriekšējos amatos. To, ka Reirs Aigara Kalvīša valdībā ieņēma īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās amatu, reti kurš pamanīja un atceras.
Taču kā finanšu ministrs, nikni konfliktēdams ar sabiedriskajām organizācijām, viņš vadīja 2016. gada budžeta sastādīšanu, ko sauca par sliktāko vēsturē.
2015. gada decembrī Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK), vērtējot toreizējās valdības ministrus desmit ballu sistēmā, viszemāko novērtējumu deva tieši Reiram – nieka 3,4 balles.
Nekas nemainījās, Reiram pārceļoties uz Labklājības ministriju, – 3,2 balles un atkal stabili sliktākais.
Nav brīnums, ka LTRK kaismīgi protestēja pret Reira virzīšanai par premjera amata kandidātu, jo uzskatīja, ka “tieši viņam būtu jāuzņemas daļa vainas par esošās valdības demisiju, nekvalitatīvi un neprofesionāli veidotā 2016.gada budžeta kontekstā”.
Jābrīnās, kāpēc partija “Jaunā Vienotība” tik ļoti finanšu ministra amatā alkst redzēt Reiru. Partija cieta smagu sakāvi vēlēšanās, taču, izskatās, neko nav ne sapratusi, ne mācījusies, ne arī vēlas ko mainīt.
Kā savulaik bīdīja amatos Solvitu Āboltiņu, tā tagad, neieklausoties, ko domā cilvēki, stumj Reiru. Vai nu pie vainas ir aprobežotība vai pilnīgs amatam atbilstošu kadru trūkums, vai arī ir kaut kas pavisam cits, ko mēs nezinām, bet kas padara bijušo komjaunatnes aktīvistu par neaizstājamu.
Pārsteidz arī citas partijas, tajā skaitā tā sauktās jaunās, kas, redzot cilvēka, kurš ir īsts vecās politikas simbols, brutālu un demonstratīvu bīdīšanu vienā no svarīgākajiem amatiem valstī, izliekas, ka neko neredz, nedzird, nezin un nesaprot.
Kādas būs sekas? “Jaunā Vienotība” un tās piebalsotāji vēlētājiem dod nepārprotamu signālu – jūs tur, protams, varat cerēt, ka kaut kas mainīsies, varat pat balsot par visādiem “jaunajiem”, bet mēs bijām vareni un būsim vareni. Skaidrs?
Droši vien, ka arī paša Reira darbības stilā nekas nemainīsies – ierobežota kompetence savienojumā ar augstprātību un paštaisnumu provocēs jaunus “2016. gada budžetus” un jaunus konfliktus ar partneriem un sabiedrību.
Tomēr vissliktākais, ka rezultātā cilvēki vēl mazāk ticēs, ka viņi kaut ko var šajā valstī ietekmēt.
Žēlojamies, ka ar katrām nākamajām vēlēšanām samazinās piedalījušos skaits.
Reira (un droši vien, ka ne tikai viņa) bīdīšana uz amatu ir atbilde tam, kāpēc tā notiek un kāpēc nākotnē cilvēki aizvien mazāk līdzdarbosies politikā un uzskatīs par vajadzīgu balsot vēlēšanās.
Var jau sapņot par jaunu politiku un politiķiem, bet skarbā dzīves īstenība tāpat piedāvā tikai āžus par dārzniekiem un virpotājus – padomju nomenklatūras „jauno audzi” par ministriem.
