Padoms zemniekam. Vermikomposts augsnes ielabošanai un augu mēslošanai 0
Ilggadējā augkopības praksē ir nepārprotami pierādīts, ka visaugstākās kultūraugu ražas iegūst tikai ar trūdvielām bagātās augsnēs, kur vislabāk jūtas augsnes fauna un flora un kur ir vislielākais daudzveidīgo augsnes iemītnieku skaits. Labs palīgs trūdvielu paaugstināšanai augsnē ir vermikomposts, ko bioloģiskajā lauksaimniecībā var izmantot saskaņā ar Eiropas Komisijas (EK) regulas nr. 889/2008 (2008. gada 5. septembris) I pielikumu Mēslošanas līdzekļi, augsnes ielabotāji un barības vielas, un tam jābūt sertificējošo institūciju atzītam produktam.
Mēslošanas līdzekļa vērtība
Pasaules mērogā iegūtā plašā zinātniskā un praktiskā informācija par vermikompostu liecina, ka šajā organiskajā mēslošanas līdzeklī NPK daudzums variē ļoti plašās robežās: slāpeklis 0,36–4% (galvenokārt nitrātu un amonija jonu formā), fosfors 0,13–4,5% un kālijs 0,15–3,74%. Savukārt Latvijā ražotie vermikomposti satur slāpekli – 0,4–1,2% (vidēji 0,7%), fosforu – 0,2–0,8% (vidēji 0,5%) un kāliju – 0,4–1,5% (0,8%). Ja analizējam NPK attiecības, pieņemot, ka slāpeklis ir 1, tad fosfors attiecībā pret slāpekli ir 0,5–1,5 un kālijs 0,6–1,5. Apkopotie materiāli rāda, ka vermikomposti atšķiras ne tikai pēc NPK dadzuma un attiecībām, kas ir atkarīgs no ražošanas izejvielām, ko izmanto tā iegūšanā. Vermikomposta kā mēslošanas līdzekļa vērtība ir atkarīga no izmantotā substrāta (liellopu, tostarp slaucamo govju, kā arī zirgu un cūku pakaišu kūtsmēsli, augu izcelsmes komposti, ēdienu atliekas, notekūdeņu dūņas), kas izmantots slieku barībai, ražošanas tehnoloģiskā cikla elementiem (kompostēšanas vide, temperatūra, režīms) un ilguma.
Vermikomposts ir bioloģiski aktīvs organiskais mēslojums ar lielu organiskās vielas daudzumu (10–50%), kam ir specifisks un ļoti plašs mikrofloras sastāvs, jo satur aktinomicētes, aminofikācijas, nitrifikācijas, denitrifikācijas baktērijas, aerobās celulozes sadalīšanas baktērijas un citus mikroorganismus. Tam piemīt augsta fermentatīvā darbība, tas satur dažādus makroelementus (C, N, P, K, Ca, Mg, S), mikroelementus (Na, Mn, Zn, Cu) un nosacītas nepieciešamības elementus (Cr, Cd, Pb, Hg), ko konstatē mēslošanas līdzekļu reģistrēšanas un kontroles kārtība.
Vermikomposts satur fizioloģiski un bioloģiski aktīvas vielas – kā humīnskābes un fulvoskābes, augu augšanas stimulatorus, enzīmus, hormonus un citas vielas, kas veicina sēklu dīgšanu un dēstu iesakņošanos pēc to izstādīšanas atklātā laukā, sekmē sakņu sistēmas un augu attīstību. Vermikompostā esošās bioloģiski aktīvās vielas veicina auga paātrinātu attīstību, kas, piemēram, kartupeļiem noris par 30–35% ātrāk, nekā lietojot kūtsmēslus, un nodrošina kartupeļu sadīgšanu par 2–4 dienām agrāk. Savukārt vermikomposta iespaidā līdztekus labākai augu apgādei ar barības vielām pagarinās arī veģetācijas periods. Piemēram, ziemas kviešiem vermikomposts ar devām no 3 līdz 9 t/ha bija pagarinājis veģetācijas periodu par 1–5 dienām, bet kartupeļiem vermikomposts ar devām no 2,8 līdz 8,4 t/ha veģetācijas periodu bija pagarinājis par 2–3 dienām.
Vermikomposts – līdzeklis augsnes bagātināšanai ar trūdvielām
Ne vienmēr augsne visos laukos atbilst optimālajām agroķīmiskajām prasībām, jo augsnes mēdz būt skābas un stipri skābas, ar ļoti mazu un zemu organiskās vielas, fosfora, kālija un citu elementu daudzumu, kas limitē augu pilnvērtīgu attīstību un adekvātas ražas ieguvi ar nepieciešamo produkcijas kvalitāti, ko prasa pārtikas produktu pārstrādes uzņēmumi. Ja augsni tikai uzar, nokultivē un iesēj kultūraugus, tad iegūtā produkcija, kaut arī atbilst bioloģiski ražotajam statusam, tomēr ir nerentabla zemās ražības dēļ. Samazinoties trūdvielu krājumiem, augsnē sarūk kopējā mikroorganismu masa, kas piedalās organiskās vielas pārvērtību procesos, kā to apliecina dažādi pētījumu rezultāti, tādējādi samazinās arī faktiskais augiem pieejamais barības vielu daudzums, kas atbrīvojas trūdvielu mineralizācijā. Kā rāda praksē iegūtie analīžu un apkopotie aprēķinu rezultāti par augsnes trūdvielām z/s Pilsumi (Alojas novads, Alojas pagasts) no 1990. līdz 2015. gadam, visvairāk no degradējošās ietekmes bija cietusi augsne vāji iekultivētā laukā (organiskās vielas daudzums 1991. gadā 2,8%, bet 2014. gadā – 1,8%), kurā trūdvielu daudzuma samazinājums sasniedza 35%, nekā labi iekultivētā laukā (organiskās vielas daudzums 1991. gadā 4,2%, bet 2015. gadā – 3,7%), kur trūdvielu daudzuma samazinājums attiecīgajā laika periodā bija 19%.
Neņemot vērā faktisko augsnes stāvokli un neievērojot dabas likumsakarības, augsnes iekultivēšanas process bioloģiskajā ražošanas sistēmā var būt ļoti ilgstošs, jo dabiskās ekosistēmās augsne savu veselību atgūst ne ātrāk kā 10–15 gadu ilgā laika periodā. Tīrumu augsnēs, kas tiek regulāri apstrādātas ar attiecīgo kultūraugu rotāciju neatkarīgi no saimniekošanas sistēmām un audzēšanas tehnoloģijas, lielākoties trūdvielu daudzums samazinās. Lietojot organisko mēslojumu, augsnes auglību iespējams stabilizēt 3–5 gadu laikā.
Trūdvielu paaugstināšana augsnē ir obligāta pirmām kārtām jau tādēļ, lai tajā varētu dzīvot un zemkopja labā strādāt augsnes mikroorganismi, kuri izpilda svarīgu lomu augu barības vielu apritē, sākot ar dažādu augu atlieku (salmu, lapu, rugaines atlieku, sakņu) trūdēšanu un to sadalīšanos. Trūdvielu mineralizāciju sekmē neitrāla augsnes reakcija (pH 6,5–7,5), jo uzlabojas baktēriju dzīves un darbības apstākļi, aerobi augsnes apstākļi, mikroorganismu darbībai optimāla temperatūra, augsnes mitruma nodrošinājums (60% no pilnas mitrumietilpības) un viegli šķīstošo barības elementu pieejamība mikroorganismiem.
Trūdvielas piedalās augsnes struktūras veidošanā, augsnes saistītspējas īpašību paaugstināšanā un kalpo par augu barības vielu krātuvi. Palielinoties augsnē trūdvielu daudzumam, pieaug organisko koloīdu daudzums, kas piesaista dažādus augu barības elementus. Jo vairāk organisko koloīdu, jo lielāka augsnes saistītspēja un kopumā šādai augsnei ir augstāka auglība. Organiskās vielas augsnē no kopējā daudzuma satur 95–99% augsnē esošā slāpekļa (no kopējā trūdvielu daudzuma dažādās augsnēs augiem pieejamais minerālais slāpeklis ir 1–5% N), 30–40% fosfora, 80–90% sēra un citu augu barības elementu, kas pakāpeniski atbrīvojas, trūdvielām mineralizējoties.
Vermikomposta ietekme uz augsnes īpašībām
Tiek atzīts, ka vermikomposta devas, kas izkliedsējā pārsniedz 4 t/ha, vairāk piemērotas gadījumos, kad nepieciešams būtiski ielabot augsni, to papildinot ar augiem nepieciešamajām barības vielām, uzlabot augsnes struktūru un mitruma ietilpību. Savukārt rekultivējamās un noplicinātās augsnēs, lai radikāli ielabotu augsni trūdvielu pavairošanas nolūkā, vermikompostu iesaka lietot ne mazāk kā 6 t/ha. Izmēģinājumā ar ziemas kviešiem secināts, ka vermikomposta devu 9 t/ha ieteicams lietot gadījumos, kad nepieciešams augsnē būtiski palielināt barības vielu saturu un nodrošināt bezdeficīta humusa daudzumu augsnē.
Ziemas kviešu pētījumos, kur analizētas pieaugošas vermikomposta devas, tika konstatētas šādas augsnes agroķīmisko īpašību izmaiņas:
– lokāli iestrādātā vermikomposta deva 1,5 t/ha kālija, kopējā slāpekļa un oglekļa, kā arī apmaiņas kalcija un magnija daudzumu būtiski nepaaugstināja, bet fosfora, dzelzs, vara un cinka daudzuma izmaiņas netika konstatētas;
– izkliedsējā palielinot vermikomposta devu no 3 līdz 9 t/ha, augsnē palielinājās fosfora (P2O5) daudzums par 5–12 mg/kg augsnes, humusa daudzums augsnē palielinājās par 0,01–0,08% vidēji trīs izmēģinājuma gadu laikā un uzlabojās slāpekļa (par 40%), fosfora un kālija (attiecīgi par 8–9%) nodrošinājums augiem.
Vermikomposts izmaina ne tikai augsnes agroķīmiskās īpašības, bet arī fizikālās. Ziemas kviešu sējumā ar vermikomposta devām no 3 līdz 9 t/ha pēc iestrādes augsnē pirms graudu sējas augsnes sagatavošanas laikā ūdensizturīgo augsnes agregātu daudzums 0–10 cm slānī bija palielinājies par 18–24%. Pozitīvā ietekme uz ūdens caurlaidības spēju augsnē saglabājās līdz pat ziemas kviešu veģetācijas beigām. Ziemas kvieši ražas vienības veidošanai ekonomiski izmantoja arī mitrumu vermikomposta variantos.
Vermikomposta lietošanas devas
Pētījumos par vermikompostu, kas izkliedēts augsnes sagatavošanas laikā pirms sējas vai stādīšanas vai lietots lokāli reizē ar sēju, izmēģinātās devas mainās plašā amplitūdā un ir atšķirīgas dažādiem laukaugiem.
Vermikomposta devas salīdzinājumā ar citiem organiskajiem mēslošanas līdzekļiem (piemēram, pakaišu kūtsmēsli) ir jālieto ievērojami mazāk. Izkliedsējā devas ir 5–12 reizes mazākas nekā ar pakaišu kūtsmēsliem. Vermikomposta efektivitāte ievērojami palielinās, to iestrādājot tuvu sēklai vai stādāmajam materiālam, tā sakņu zonā. Vermikompostu nepieciešams iestrādāt ne tikai augsnes 5–15 cm slānī, bet vēlams, lai tas atrastos tiešā sēklu vai stādāmā materiāla tuvumā vai zem tā. Šādā veidā rīkojoties, nepieciešams mazāks vermikomposta patēriņš.
UZZIŅA
Organiskais mēslojums
Vermikomposts (biohumuss, vermihumuss) – tārpu un kukaiņu ekskrementi (koprolīti) – organiskais mēslojums, kas iegūts galvenokārt ar slieku Eisenia fetida (Latvijā organizētajā vermikomposta ražošanas tehnoloģijā izmanto hibrīdu Sarkanās Kalifornijas sliekas) palīdzību pārstrādājot dažādus komposta materiālus (Latvijā izmanto galvenokārt pakaišu kūtsmēslus).
Koprolīts – augsnes dzīvnieku izdalījumi; tumšas krāsas (brūns, tumši brūns, brūni melns) labi sadalīts organiskais materiāls, daļēji humificēts. Mineralizācijas procesi koprolītos norit ātrāk nekā apkārtējā augsnē.
Slieku koprolīts – rodas no augu atliekām, kas izgājušas caur slieku zarnām, saslapinātas ar zarnu sieniņu gļotainajiem izdalījumiem un sapresētas. Tiek iznestas cietu ekskrementu veidā (sfērisku lodīšu formā ar diametru 1–10 mm). Gremošanas traktā organiskās vielas tiek sadrupinātas, macerētas, sajauktas, bagātinātas ar kalcija joniem. Dabiskos apstākļos augsnē vai kompostos dzīvojošo slieku ekskrementi ir samaisīti kopā ar augsnes minerālajām daļiņām. Speciālos apstākļos turot un barojot sliekas ar noteikta sastāva organiskas izcelsmes atliekām, slieku koprolīts praktiski var nesaturēt augsnes minerālās daļiņas.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops pielikumā
