“Tēvs Nakts” – vērienīgākā vēstures rekonstrukcija 0
Tikko savu ceļu Latvijas kinoteātros sākusī režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma “Tēvs Nakts” ir viens no grandiozākajiem projektiem mūsu kino vēsturē, filmas tapšanā piedaloties nebijušam cilvēku skaitam un radot vēstures liecībās balstītu 1941. gada Latvijas vēsturisko notikumu – holokausta un Rīgas okupācijas – ainu.
Nepilns gads ebreju glābēja Žaņa Lipkes, viņa sievas Johannas un viņu ģimenes dzīvē 1941. gadā – no vāciešu ienākšanas Rīgā līdz masu slepkavībām Rumbulā novembrī – izvērtās četrus gadus ilgā filmas tapšanas procesā.
Tas sākās 2014. gada beigās, kad radusies iecere veidot filmu pēc Ineses Zanderes nepublicētās grāmatas “Puika ar suni” pirmajiem uzmetumiem, līdz pagājušā gada vasarai, kad beidzās filmēšana darbam jau ar nosaukumu “Tēvs Nakts”. Pēdējie pieslīpēšanas darbi un labojumi veikti vien dažas nedēļas pirms pirmizrādes, atklāj filmas producents Gints Grūbe.
“Viens no filmas vēstures avotiem ir Dāvida Zilbermana grāmata par Žani Lipki – “Cilvēku glābējs Lipke”, kas lielākā monogrāfijā tiks izdota novembra vidū. Caurskatījām Žaņa Lipkes muzejā saglabātās atmiņas un liecības, pētījām daudz avotu, tostarp video – ir daži kadri no ebreju slepkavībām Baltkrievijā. Tas viss kopā ļāva veidot vēstures rekonstrukciju, jo gan režisora Dāvja Sīmaņa, gan operatora Andreja Rudzāta mērķis bija panākt, lai filma būtu maksimāli reālistiska,” uzsver G. Grūbe.
Simtiem dalībnieku
Lai atainotu vēsturiskos notikumus, simtgades filmas tapšanā iesaistīts līdz šim nebijis cilvēku skaits – ap septiņiem simtiem aktieru, masu skatu dalībnieku, radošās komandas pārstāvju un brīvprātīgo palīgu. “Puikas ar suni” – Žaņa Lipkes dēla Ziga – lomai pieteikušies ap sešiem simtiem vidēji astoņus gadus vecu puisēnu, un pēc nopietna atlases procesa izraudzīts rīdzinieks Matīss Kipļuks. “Svarīgi bija atrast saprātīgu zēnu, kurš kameras priekšā “nepārspēlē”, kā tas nereti gadās,” izvēles principu skaidro G. Grūbe.
Ievērojams skaits – ap 400 cilvēku – piedalījušies iespaidīgākajā un reizē traģiskākajā filmas ainā – galvenā varoņa Žaņa Lipkes (Artūrs Skrastiņš) slepus novērotajā ebreju masu slaktiņā, kas vēsturiski norisinājās 1941. gadā, Rumbulā nogalinot 25 tūkstošus ebreju, bet šoreiz tika filmēts Zaķumuižas mežā, iesaistoties ne tikai aktieriem, bet arī jaunsardzes vienībām, apmācītiem suņiem. Katram masu skatu dalībniekam šūdināts vēsturiski precīzs kostīms ar holokausta zīmi – dzelteno Dāvida zvaigzni –, kas atbilst tā laika izmēram un izskatam – ikviens kostīms saskaņots ar Latvijas Kara muzeja konsultantiem.
Māja Kauguros, bunkurs pēc poļu parauga
Žanis Lipke bija vienkāršs ostas strādnieks, kurš kopā ar ģimeni īrēja Ķīpsalā koka namiņu. Tā pazemē 1941. gadā viņš slēpa izglābtos ebrejus. Diemžēl māja, tāpat kā visa 30., 40. gadu salas apbūve, nav saglabājusies, filmas vajadzībām namiņš bija jāatrod no jauna. “Mūsdienu Ķīpsala demonstrē atklātu buržuāzijas šarmu un ir pārvērtusies par bagātu cilvēku villu rajonu, bet tolaik tur bija vienkāršas zvejnieku mājas piekrautiem pagalmiem, zvejas tikliem, un tieši tāds fotogrāfijās saglabājies arī Lipkes mājas attēls,” atklāj producents G. Grūbe.
Piemērotu māju galu galā atradusi filmas māksliniece Kristīne Jurjāne, tiesa, tā celta nevis pie Daugavas Rīgā, bet jūras malā Kauguros.
“Latvija ir brīnumu zeme, šī bija īstā māja – absolūti neskarta, ar īstajiem slēģiem un dakstiņiem,” stāsta māksliniece. Tiesa, mājas ārpuse, šķūnis, sēta, iekārtojums izveidots no nulles pēc pamatīgas Žaņa Lipkes pagalma fotogrāfiju izpētes. “Sarežģītākais kino ir iekārtot vidi, lai tā raksturotu cilvēkus, kas šajā vidē dzīvo. Pagalms ir Žaņa pasaule, kas, mūsdienu acīm skatoties, varētu šķist pamatīga nekārtība, bet mājas iekšpuse – Johannas daļa ar sievietes veidotu kārtību.”
Pazemes bunkurs ar izeju zem suņu būdas nama pagalmā tomēr nav rakts – filmas vajadzībām tas izveidots filmēšanas paviljonā, izmēros lielāks (5 X 5 m) nekā prototips Otrā pasaules kara laikā, kad 3 X 3 metrus lielajā bedrē reizē uzturējās astoņi līdz divpadsmit cilvēki. Oriģinālā izmērā bunkurs šobrīd apskatāms Žaņa Lipkes piemiņas memoriālā Ķīpsalā. Slēptuves iekārtojumam māksliniece Kristīne Jurjāne idejas smēlusi no fotogrāfijām, kurās redzami līdzīgi kara laika bunkuri Polijā, jo Žaņa Lipkes bunkurs fotografēts netika.
“Bunkurs bija vieta, kur cilvēku murskulī notiek tāda pati dzīve kā virszemē, ārkārtīgi saspringtā zemnīcas sajūtā. Pati apsēdos katrā no guļvietām, mēģinot uztaustīt sajūtu, kā šie cilvēki varētu būt iekārtojuši savu pagaidu mitekli – somiņa, grāmata, koferītis vai drēbju sainītis.”
Latviešu kinematogrāfā neveicās
Filmā redzamie aktieri lielākoties nav bieži uz teātru skatuvēm vai kino ekrāniem redzamas slavenības, tāds ir vienīgi galvenās lomas attēlotājs Artūrs Skrastiņš.
Īstens atklājums ir aktrise Ilze Blauberga Johannas lomā, kura par veikumu saņēmusi arī “Lielā Kristapa” nomināciju kategorijā par labāko otrā plāna sieviešu lomu.
Aktrise līdz šim latviešu kino tikpat kā nav filmējusies, vairāk darbojusies kā producente Nacionālajā teātrī, kā arī filmējusies vairākos kino darbos Krievijā. Vienā no tiem (“Mantojums”) pirmoreiz kā kinopartneri sastapusi Artūru Skrastiņu. “Ne prātā nenāca, ka līdzīgās lomās satiksimies jau cita mēroga kino,” pasmaida Ilze.
“Man latviešu kinematogrāfā līdz šim nebija veicies, lai gan mēģināju – mani vai nu neapstiprināja, vai izmontēja ārā, kamēr krievu projektos, kas lielā daudzumā pirms dažiem gadiem tika filmēti Latvijā, mani apstiprināja bieži,” atceras aktrise. Tāpēc uz “Tēvs Nakts” (tolaik vēl ar nosaukumu “Puika ar suni”) aktieru atlasi viņa gājusi ar neticību un neslēpj, ka, uzzinot par apstiprinājumu Johannas Lipkes lomai, bijusi pamatīgā šokā.
“Skrēju uz Lipkes muzeju vākt materiālus, lasīju, iepazinu Johannu, Žani. Viņa bijusi diezgan stipra sieva, šerpa. Mana Johanna varbūt ir mazāk asa – drīzāk ģimenes dvēsele, atbalsts. Domāju, ka tādā situācijā, kādā viņa tika iemesta, es būtu nomirusi aiz bailēm! Žanis taču nejautāja – glābsim, neglābsim? Viss jau bija noticis, viņi jau glāba! Tomēr viss šis pasākums nebija iespējams bez viņu abu komandas darba. Žanis nevarēja bez Johannas, viņa – bez Žaņa.”
Īpaši ir galveno varoņu, Johannas un Žaņa, apģērbi – viņam jūrnieka vamzis un bikses, kādu valkājis pats Žanis, bet Jonnannai – ķieģeļkrāsas kleita no Kristīnes Jurjānes personīgās vēsturiskās kolekcijas, kas aktrisei Ilzei Blaubergai derējusi kā uzlieta. “Viņi bija iznesīgi, skaisti cilvēki, kuriem patika pirms kara iziet Rīgas ielās labi ģērbtiem,” teic kostīmu māksliniece.
Kamēr atbrauca ugunsdzēsēji
Filmas veidotāji atzīst, ka grūtākais bijis parādīt Rīgas ainavu tādu, kāda tā bija 1941. gadā. “Skatījos sava vectēva jaunības fotogrāfijas – no skaistās Rīgas nebija palicis pilnīgi nekas. Vecrīga bija vienos gruvešos,” stāsta K. Jurjāne. Operatora Andreja Rudzāta vēlme bija parādīt Rīgas degšanas ainu – filmēšanas laikā pāri Ķīpsalai (daži kadri tomēr tapa vēsturiskajā vietā) vēlās putekļu mākoņi, kas, protams, satraucis apkārtējos iedzīvotājus, reiz pat tikuši izsaukti ugunsdzēsēji.
Savukārt kara laika galvaspilsētas ainavas “uzburšanā” talkā nākusi modernā datorgrafika, kas ne tikai ietina Rīgu dūmos, bet arī “nomontēja” pēckara laikā pār Daugavu uzceltos tiltus. Filmā redzamas arī spilgtas Rīgas geto ainas – teritorija, kas vēsturiski atradās Maskavas priekšpilsētā –, taču, pēc filmas režisora Dāvja Sīmaņa ieceres, pārcelta uz Tukumu, kurā saglabājusies tam laikam raksturīgā koka apbūve un ko 40. gadu sākumā apdzīvoja apjomīga ebreju kopiena, kuras liela daļa gāja bojā holokaustā.
