Vergu laiki Latvijā? II daļa. “Man nebija, kur braukt” 0
Pagājušajā nedēļā Vidzemes rajona tiesa Cēsīs turpināja skatīt lietu, kurā apsūdzēts Dainis Gipters par divu cilvēku turēšanu kalpībā Cēsu novada Vaives pagasta fermā “Mežmaļi”.
Kā jau rakstījām 2. aprīļa “LA” publikācijā “Vergu laiki Latvijā?”, apsūdzība uzrādīta pēc Krimināllikuma 154. panta – par cilvēktirdzniecību, kas ir plašs jēdziens un ar kuru saprot arī ekspluatāciju, izmantošanu, lietojot draudus un personas atkarību, bezpalīdzību, ievainojamību, pakļaušanos.
Prokurors uzskata, ka ekspluatācijas nolūkos 2016. un 2017. gadā kalpībā turēti divi slaucēji – tolaik 60 gadus vecais Gunārs un tikpat vecā Agrita.
Gunāram bijušas ierādītas dzīvošanai nepiemērotas telpas, vairākas nedēļas strādājis bez atlīdzības. Ne mazāk kā divas nedēļas vīrieša vienīgais iztikas avots bijis piens un kaimiņu nestā pārtika. Gunārs gan tiesā atzina, ka gluži ar varu neesot turēts, varējis doties projām, ko vēlāk arī izdarījis.
Līdzīgā situācijā nokļuva arī Agrita, kura fermā ieradusies 2016. gada decembrī. Viņai uz rokas solīts maksāt 15 eiro dienā. Taču par darbu līdz 2017. gada aprīlim Gipters viņai samaksājis 50 eiro, reizi divās nedēļās vedis pārtiku. Apsūdzētais savu vainu neatzīst.
Plašāk par cietušo nedienām stāstīju minētajā 2. aprīļa “LA” publikācijā, kur informējām arī, ko tiesā liecināja policists, Giptera onkulis Modris Zukulis, veterinārā inspektore, govju pārraudze, piena vedēji un Giptera draugi un palīgi. Emocionālas un spraigas bija arī pagājušās nedēļas divas dienas tiesā, kad turpinājās liecību sniegšana.
Pie visa vainīgs brālis?
Savu redzējumu par notikušo pauda apsūdzētā Daiņa māte Elita. Viņa uzskata, ka situācija eskalējusies viņas brāļa Modra dēļ, kurš vispirms palīdzējis iegādāties fermu, bet pēc tam atdevis to saimniekošanā Dainim.
“Sākumā jau mums gāja labi, bet problēma, ka brālis neko nesaprata no lauksaimniecības, bet es – no biznesa. Vēl brālis bija spītīgs un neieklausījās mūsos, piemēram, ka jāpārdod teļi. Tad brālis no fermas distancējās un teica, ja gribot, tad lai Dainis saimnieko, pēc pusgada viņš tāpat bankrotēšot… Bet nebankrotēja, kaut gan pirmais gads bija grūts, jo samazinājās piena cenas, cietām milzīgus zaudējumus. Pēc tam bija vieglāk, bet tagad nožēloju, ka piekritām pārņemt fermu, jo brālis emocionāli terorizēja: kontrolēja, zvanīja, visu laiku bija liels negatīvisms, un govis sāka slimot,” tiesā teica Elita.
“Plus vēl visu laiku bija problēmas ar strādniekiem. Gunārs pieteicās pēc sludinājuma. Bija švaks strādātājs, viņam sāpēja kājas, vairāk slimoja nekā strādāja.
Kad prasīju Gunāram, kāpēc tad viņam jāstrādā, ja reiz tik grūti, viņš atbildēja, ka viss labi. Kad Gunārs uzzināja, ka Dainis meklē citu strādnieku, viņš draudēja, teica, ka sēdējis cietumā un ne ar tādiem vien ticis galā… Tad Gunārs aizgāja. Viņa vietā pieteicās Agrita, kura jau sākumā teica – viņai sāpot rokas un kājas. Viņa divas nedēļas tikai skatījās, kā jāstrādā. Dēls Agritai nopirka “Jotul” tipa krāsniņu, bija divas tualetes un dušas. Kas tā par verdzību? Agrita varēja iet uz visām pusēm, viņai bija arī mobilais telefons.”
Māte vēl sacīja, ka dēls piedāvājis Agritai izīrēt dzīvokli netālā mājā, bet slaucēja gribējusi palikt mītnē, kas ir vienā ēkā ar kūti – droši vien tāpēc, lai nebūtu jāmaksā par komunāliem pakalpojumiem. Elita redzējusi, ka slaucējai maksāta nauda par darbu. Arī ēdusi labi. Pati viņai vedusi dažāda veida gaļu, zivis, kartupeļus, kafiju, cigaretes, esot pirkusi viņai labāku pārtiku nekā pati sev.
“Iemācījos slaukt govis, jo bija reizes, kad nebija, kas to dara. Vienmēr strādniekiem jautāju, kā palīdzēt, ko vajag. Kur ir godīgums un taisnība? Sākumā Agrita runāja ar mums mīļvārdiņos, bet kā viņa pārmainījās, kad uzradās Modris! Pazemoja Daini, kliedza un bļāva uz mani, ka fermā esot pazaudējusi veselību. Kā cilvēks var tik ļoti pārmainīties, kad uzrodas kāds, kam vairāk naudas? Laikam naudai ir tik spēcīga vara, ka ar tās palīdzību jāiznīcina jauns cilvēks,” uzskata Elita.
“Jā, pašās beigās salūza traktors, nācās ilgi gaidīt detaļas, un pa to laiku kūtī sakrājās mēsli, bet tur, kur slauca govis, bija tīrs, slaucējai nebija jābrien cauri mēsliem. Slaucēja darbs nebija viegls, bet – kas ir viegli un kas ir smagi? Esmu skolotāja, bet varēju darīt arī slaucējas darbu.”
“Man nebija, kur braukt.”
Pagājušajā nedēļā tiesā liecināja arī cietusī Agrita. “Kad Dainim prasīju par darbu naudu, viņš aizbildinājās, ka nav. Pārtiku gan reizi nedēļā veda, bet čekus nedeva. Ar laiku sākās problēmas ar veselību, sasprēgāja rokas un nevarēju pakustināt pirkstus.
Sākumā dzīvojamās telpas bija sakoptas, darbojās veļas automāts, bet pēc tam gan saplīsa, negāja projām ūdens, duša nedarbojās, sienām krita nost tapetes no pelējuma. Apstākļi ar laiku kļuva drausmīgi.
Tādi bija arī fermā, īpaši pēdējā laikā, kad netīrīja mēslus. Arī slaukšanas vietas mēslos. Govis stāvēja ūdenī, teļi dzima vāji. Žēl lopu, tik daudzi aizgāja postā,” tiesā teica Agrita un apraudājās. Ap fermu mētājušies teliņu galvaskausi, viņa pat reiz paņēmusi lāpstu un kādus aprakusi.
Agrita izstāstīja arī savu dienas režīmu. Cēlusies piecos no rīta. Slaukšana ilgusi ap divām stundām. Tad bijis jāmazgā slaukšanas aparāti, pusdienas laikā – piena baseins. Pievakarē atkal divas stundas veltītas slaukšanai, pa starpu – vēl citi darbi.
Sākumā Dainis vedis briketes “Jotul” krāsniņai, pēc tam pati gājusi meklēt dēļu galus un sausu malku mežā. Tāpat tikai sākumā Dainis palīdzējis slaukt, pēc tam – viena. Daiņa māte fermā esot bijusi trīs četras reizes. Strādāt uz “Mežmaļiem” gājusi ar domu sakrāt naudu kredīta atmaksai, bet nesanācis. Kad prasījusi saimniekam naudu, tad viņš draudējis ar policiju, bet viņa nezinājusi, par ko tādi draudi.
Apsūdzētā advokāte Ita Megne: “Vai tad, kad piedāvāja darbu, jūs iepazināties ar dzīves apstākļiem?”
Agrita: “Jā, bet man ļoti vajadzēja darbu.”
Advokāte: “Kā iniciatīva bija rakstīt iesniegumu darba inspekcijai?”
Agrita: “Neatceros. Modris palīdzēja uzrakstīt.”
Advokāte: “Ja fermā nebija viegli, tad kāpēc jau pirmajā mēnesī nedevāties projām?”
Agrita: “Ar ko?”
Advokāte: “Būtu paprasījusi, lai jūs kāds aizved.”
Agrita: “Man nebija, kur braukt. Pie māsas nevarēja, jo bija nesaprašanās ar viņas dēlu.”
Advokāte: “Tualete, elektrība, mazgāšanās jums bija nodrošināta. Kā pietrūka?”
Agrita: “Silti nebija.”
Advokāte: “Ja nebūtu Modra, arī sūdzētos darba inspekcijai?”
Agrita: “Protams. Par to, ka alga nav samaksāta.”
Tiesnesis Lauris Šņepsts: “Kāpēc tad palikāt fermā?”
Agrita: “Cerēju, ka samaksās. Varēju jau iet projām.”
Tiesnesis: “Vai telpas, kurās dzīvojāt, varēja uzskatīt par pielāgotām dzīvošanai?”
Agrita: “Nevarēja.”
Tiesnesis: “Tomēr piecus mēnešus nodzīvojāt.”
Agrita: “Ko jūs man tādus jautājumus uzdodat! Ja būtu nauda, būtu aizbraukusi, kur acis rāda.”
Fermā sabojāta veselība
Agrita uzskata, ka viņai pienākas 1975 eiro mantiskā kompensācija, kā arī 5000 morālā kompensācija.
“Morālā kompensācija ir par veselības problēmām, kuras radās, strādājot pie Daiņa. Tās ir ne tikai fiziskās, bet arī psihoemocionālās ciešanas.
Par to, ka piespiedu kārtā atrados stresa ietekmē. Psiholoģiskās un traumatiskās sekas joprojām turpina sagādāt grūtības. Naktīs rādās murgi. Arī tagad izjūtu stresu, jo esmu spiesta atmiņās iet cauri visiem notikumiem. Gatavojos iet pie psihologa,” apgalvo Agrita, kura pēc aiziešanas no fermas nokļuvusi biedrības “Patvērums “Drošā māja”” aprūpē. Ar tās palīdzību operētas abas rokas. Pēc tam atradusi darbu veco ļaužu pansionātā.
Tiesā arī tika iztirzāts, kāds tad Agritai bija pieejams ēdiens. Viņa ēdusi knapi, jo viņai nekas lāgā neesot vests – tikai brētliņas, maize, kāds desas, gaļas gabaliņš. Taču vēlāk piebilst, ka viņa kartupeļus ēdot tikai ceptā veidā. Griķi un rīsi viņai netika vesti, jo tie principā negaršojot, arī par makaroniem nav bijusi sajūsmā – tos ēdusi tad, kad cita nekā nav bijis. Sintētiskās zupas neatzīstot. Dārzeņi viņai negaršojot: ne kāposti, ne burkāni, ne sīpoli. Augļus arī neēdot. Bet labprāt mielojusies ar maizītēm un sviesta vietā lietojusi majonēzi. Vienreiz uzvārījusi pelmeņu zupu.
Tiesvedība šajā lietā turpināsies jūnijā. Abiem cietušajiem slaucējiem atbilstoši pantam noteikts īpaši aizsargājama cietušā statuss.
