Verdi “Simons Bokanegra” pirmoreiz Latvijā. Kritiķa Armanda Znotiņa recenzija 4
Armands Znotiņš, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Līdz ar diviem baletiem pēc ilgāka pārtraukuma Latvijas Nacionālajā operā atkal pienācis jauniestudējumu laiks – 2021. gada 26. septembrī notikusi Džuzepes Verdi operas “Simons Bokanegra” uzveduma pirmizrāde.
Uzreiz jautājums – kādēļ tieši šis skatuves darbs, nevis kāds Musorgska, Borodina vai Džona Adamsa opuss, un tūlīt var arī iztēloties atbildi – tādēļ, ka opera “Simons Bokanegra” Latvijā vēl nekad nav uzvesta.
Ņemot vērā Džuzepes Verdi darbu pastāvīgo atrašanos Latvijas Nacionālās operas pamatrepertuārā, tas šķiet aizdomīgi, taču arī tur pretarguments – Latvijā galu galā nekad nav iestudētas arī komponista dižo priekšteču Klaudio Monteverdi, Alesandro Skarlati un Domeniko Skarlati operas.
Taču turpat arī jāteic, ka aizdomām ir pamats – “Simons Bokanegra” nepieder pie labākajiem darbiem Verdi 27 operu sērijā, tādēļ atkal nācās koncentrēties uz solistu balsīm kā vērtību pašu par sevi un režijas veikumu kā tāda paša autonoma rakstura parādību. Un te nu atklājās viena otra problēma, lai gan jāatzīst, ka iestudējumā netrūka arī profesionālu kvalitāšu.
Tātad – kas operā ir pats svarīgākais? Nē, tie nav solisti. Operā svarīgākais ir komponists, un tikai pēc tam solisti, neraugoties uz to, ka šoreiz uz pirmizrādi devos ar vēlēšanos uzzināt, kā Rinalds Kandalincevs īstenos viņam beidzot piešķirto iespēju iedzīvināt titullomu kādā klasiskā pilnmetrāžas darbā.
Un rezultāts arī izrādījās tik labs, kādu cerēju, – baritona balss saistīja ar vokālu slīpējumu un tembrālu piepildījumu, dziedājums visa divdaļīgā uzveduma laikā izklausījās vienlīdz pārliecinoši. Līdzīgi ar citām zemajām balsīm, kur īpaši uzrunāja Riharda Mačanovska priekšnesums Paolo Albiāni lomā, taču daudz neatpalika arī lietuviešu viesmākslinieks Tads Girininks Jakopo Fjesko lomā, un sev atvēlētajos tēlos tāpat precīzi iejutās Krišjānis Norvelis un Rihards Millers.
Nozīmīgā Gabriēles Adorno loma piešķirta tenoram Mihailam Čuļpajevam, un tā kļuva par vēl vienu stabilu izrādes vērtību. No sieviešu lomām šeit būtiska tikai viena – Amēlija Grimaldi, to dziedāja otra viesmāksliniece – Tatjana Trenogina, un viņas priekšnesums tad arī veidoja nepieciešamo kontrastu izrādes ansambļa ietvaros.
No visa iepriekšminētā divi secinājumi – pirmkārt, Latvijas Nacionālā opera atkal veiksmīgi izmantojusi sev pieejamo solistu potenciālu, otrkārt, opernams turpinājis sekmīgu sadarbību ar ārzemju mūziķiem.
Iestudējuma muzikālais vadītājs ir latviešu diriģents – Normunds Vaicis, un viņa pieredze darbā ar Latvijas Nacionālās operas orķestri un dialogā ar kori guva rezultātu Verdi opusa emocionāli daudzveidīgā lasījumā un viengabalainā vokāli instrumentālā kopainā.
Te gan jāpiebilst, ka laikam gan nekad nepieradīšu ne pie pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu skaņas no skaļruņiem, ne arī pie lumpeņu aplausiem pa vidu mūzikas ritējumam, apslāpējot iepriekšminēto orķestra spēli.
Turpretī par skatuviskā veidola īstenotājiem izvēlēta radošā komanda no Lielbritānijas – režisors Stīvens Loless, scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Leslijs Traverss un horeogrāfe Linne Hoknija, kuri sadarbojušies ar gaismu mākslinieku Oskaru Pauliņu un video mākslinieku Uģi Ezerieti.
Un šis rezultāts savukārt vērtējams kā diskutabls, kur uzveduma autoriem dažreiz izdevās piesaistīt uzmanību pie kādas spilgtākas konceptuālās idejas, bet citkārt vērojuma centrā bija un palika vienīgi izrādes vizuālie aspekti.
Latvijas Nacionālās operas skatuve tika izmantota mērķtiecīgi – monumentālā kustīgās scenogrāfijas izbūve skatītāju acīm paver gan noslīpēto, nogludināto, necaursitamo priekšplāna plakni, gan aizmugurē esošo vertikāli ar tās raupjo faktūru, un tātad arī divus dažādus dramaturģiskās un simboliskās darbības līmeņus.
Pa vidu koks un tā metamorfozes – vēl viens simbols, un būtībā tas arī viss, ja neskaita apzināti ilustratīvo video mākslinieka pienesumu.
No otras puses, šajā gadījumā grūti arī pārmest to, ka režisora idejas izšķīdušas scenogrāfijā, jo “Simona Bokanegras” libreta norises nekādu līdzpārdzīvojumu neizsauc, un arī komponists palīdzīgu roku nesniedz – tikai vienas ainas liriskie tēli raisa vēlēšanos pie tiem atgriezties atkal, un zīmīgi – tieši tajā brīdī uz skatuves redzamā darbība arī iegūst intensitāti.
Pārējā laikā starp dekorācijām drīzāk kustas lelles nekā dzīvi cilvēki, un šīs marionetes turklāt ietērptas dažādu laiku kostīmos. Režisoram par to gan ir savs skaidrojums, tomēr patiesībā šāds paņēmiens tikai akcentē vispārējo nenozīmību un apjukumu.
Dīvaina līdzība – Džuzepes Verdi “Simons Bokanegra” un Riharda Vāgnera “Rienci” stāsta par diviem 14. gadsimta Itālijas politiķiem, patiesībā laikabiedriem, par viņu triumfu un bojāeju.
Abos gadījumos Latvijas Nacionālās operas uzvedumus veidoja ārzemju režisori, un gan “Simons Bokanegra” 2021. gadā, gan “Rienci” Kirstenas Dēlholmas režijā 2014. gadā atstājis zināmu mulsumu ar vēstījuma neskaidrību un radošo ideju savādu izkliedētību.
Tādēļ noslēgumā tomēr jājautā – varbūt neapšaubāmi metafiziskajam politiskās varas mašinērijas noslēpumam tuvāk tiktu Modesta Musorgska “Borisa Godunova” vai Filipa Glāsa “Ehnatona” iestudējums? Un kas notiktu, ja tur dotu iespēju latviešu režisoriem – Tomam Treinim, Valteram Sīlim, Paulai Pļavniecei?
