Dace Terzena: Veranda un tas, kas dzīvē nemainās 1
Es atceros vienu Jāņu nakti netālu no Cēsīm, kad vesels pulks – lieli un mazi, veci un jauni, kādi pārdesmit ļauži, saspiedušies uz koka soliem pie galda, nosēdējām mazā lauku mājas verandā. Jo ārā lietus gāza neatņemdamies.
Neko tādu īpašu rituāli mistisku nedarījām, tāpat vien ēdām, dzērām, dziedājām, gudri un ne tik gudri tērgājām, bet, gadiem ritot, tā mazā, gaišā, priecīgā, balsu murdoņas un cilvēciskās enerģijas pārpilnā telpa turpina griezties kā košs un mūžīgs punkts manas apziņas tumšajā bezgalībā. Mazie bērni izauguši lieli, viņu vecāki kļuvuši diezgan seni, bet toreiz vecie ļaudis pārvērtušies eņģeļos. Nu jā, un veranda turpina savu dzīvi, katros Jāņos pietuvojoties manas eksistences orbītai un tad atkal attālinoties.
Šo epizodi atcerējos un apcerēju, mēģinot pati sev atbildēt uz jautājumu, kāpēc tomēr tik daudzi cilvēki gada pilnbrieda laikā izjūt savādas skumjas, varbūt pat neapzinātas dusmas? Es par to nespriedelēju no augstprātīgas izolētības viedokļa, es arī pazīstu šīs sajūtas.
Mana versija ir tāda, ka daba, īpaši mūsu platuma grādos, īpaši, ja visi gadalaiki krāšņi padevušies, katrai dzīvai būtnei un pilnīgi noteikti ar saprātu apveltītajam cilvēkam uzskatāmi demonstrē, ka vienīgais, par ko mēs šajā dzīvē varam būt pārliecināti, ir tas, ka viss vienmēr mainās. Viss un vienmēr. Un katrubrīd.
Dabas pilnbriedā šīs sajūtas ir īpaši jaudīgas. Tu redzi, kā daba sevi atdod, izsmaržo, ir skaista un pašpietiekama. Tāpat kā cilvēks pilnbriedā. Tu stāvi kalna galā, tavs skatiens sniedzas tālu. Tu visu saproti un zini. Visu – ne jau mehāniskas informācijas nozīmē. Visu – tādā nozīmē, ka beidzot aptver – tu nekad nevari aizskriet pats saviem gadalaikiem pa priekšu. Tu kļūsti gudrs (nu, ja vispār!) tad, kad tu tāds kļūsti, ne agrāk. Un tad tu redzi visus ceļus – gan tos, kas ved kalnā augšup, gan lejup. Galvenais ir nenoskumt un nesadusmoties šajā brīdī. Galvenais ir būt. Priecīgam, mierīgam, pašpietiekamam. Jāņos. Pirms un arī pēc tam.
