Briti detektīvi Veru un viņas atveidotāju Brendu Bletinu dēvē par nacionālo dārgumu. Seriāls, ko rāda vairāk nekā 150 valstīs 7
Dace Judina-Nīmane, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nav otras tik čakli un cītīgi strādājošas aktrises, kura būtu pelnījusi panākumus, atpazīstamību un krāšņāko zvaigžņu spožumu – tā par angļu aktrisi Brendu Bletinu saka laikabiedri un aroda meistari.
Četrdesmit gadi uz skatuves, kino un televīzijā, daudzi desmiti lomu, birums balvu – tāda ir aktrise. Viss mūžs policijā, neskaitāmi atklāti noziegumi, notverti un iesēdināti noziedznieki – tāda ir viņas atveidotā varone policiste Vera, pateicoties kurai BB nodēvēta par nacionālo dārgumu.
Seriāls “Vera” šobrīd tiek rādīts visā pasaulē – 150 valstīs, arī Latvijā. Un Brenda Bletina pārliecinoši iekarojusi arī latviešu skatītāju sirdis – svētdienu vakaros “Vera” LTV1 joprojām pulcē rekordlielu auditoriju.
“Mēs esam līdzīgas – neatkarīgas vientuļnieces, kas nevienam neļauj ielūkoties savā dzīvē. Sirds dziļumā – sirsnīgas un mīlošas,” Brenda raksturo Veru.
“Esmu praktiska – man, tāpat kā Verai, galvenās ir ērtības. Nestāvu stundām pie spoguļa, neietekmējos no citu viedokļiem. Rīkojos tā, kā man šķiet pareizi.” Aktrise atzīst – viņa tā esot saaugusi ar savu varoni, ka, pat veikalā ieejot, pirmā doma esot: vai te nebūs kaut kas Verai?
Īkstīte
Kad šofera mehāniķa Viljama Čārlza Botla (1894–1985) un izpalīdzes Luīzas Ketlīnas (1904–1992) astoņu bērnu ģimenē piedzima pastarīte Brenda (1946), vecāki pirms pusotra gada – pēc 20 gadu kopdzīves saderināto statusā – beidzot bija apprecējušies un tikuši pie sava namiņa.
Brendas vecākie brāļi un māsas (Pema, Martins, Teds, Bernards, Terijs, Bils, Braiens un Džinija) bija nākuši pasaulē grēkā. It kā tāpēc, ka Luīza solījusi savai māte neprecēties, kamēr viņa būs dzīva… Kā tas sader ar katoļu tradīcijām, kas zina? Interesanti, Luīze nāca no 14 bērnu ģimenes.
Ar Viljamu iepazinās, kalpojot pie kādas bagātas ģimenes Brustērā. Brenda atceras: “Vecāki visu mūžu strādāja, katrs trijos darbos.” Mazulītei īsti nebija rotaļbiedru, jo pārējie Botlu bērni bija krietni paaugušies, vairāki pat devušies savā dzīvē.
Piedzimusi sīciņa un ar sesto pirkstu (arī šodien viņa nav liela – 1,57 m, 35. apavu izmērs), apaļīgā, kārtīgā meitenīte bija skolas biedru zobgalību un nejaucību objekts. Toties viņai piemita milzu labsirdība un talants visus smīdināt. Vecāki – lieliski stāstnieki, ģimene dievināja kino. Tolaik tās bija vislētākās izklaides.
“Mēs nebijām bagāti. Māmiņa jokoja: mēs neesam nabagi, mums tikai nav naudas. Kādu reizi, kad skolā bija svētki, bet trūkuma dēļ nācās iet formastērpā, tētis sajūsmināti iesaucās: “Tu būsi visskaistākā!” Vecāki mums kopš bērnības ieaudzināja darba tikumu un pieticību: galvenais – izdarīt savu darbu, būt tīram un kārtīgam,” atceras Brenda.
Pabeigusi Tehnisko koledžu un izmisīgi vēlēdamās izrauties no mūžīgā trūkuma, viņa sāka strādāt dzelzceļa uzņēmumā “British Rail” par stenogrāfisti lietvedi un 1964. gadā 19 gadu vecumā apprecējās ar “lāga puisi” grafisko dizaineru Alanu Džeimsu Bletinu, tomēr vienmuļais darbs un joprojām trūcīgā ģimenes dzīve dzina depresijā un izsūca spēkus.
1973. gadā pēc deviņu gadu kopdzīves pāris izšķīrās. Brenda iestājas Gilfordas Aktiermākslas skolā. “Bērnībā man nebija sapņa par skatuvi vai ekrānu, taču jaunais dzīves pavērsiens aicināja pamēģināt. Un pareizi bija!”
Kas neriskē…
Risks attaisnojās, un 70. gadu sākumā Brenda parādījās uz skatuves, bet 1975. – pievienojās Nacionālā teātra trupai. Astoņdesmitajos Bletinas uzvārds pavīd nelielos filmu projektiņos – “BBC2” TV uzvedumā “Pieaugušie” (1980) – skatītāji iemīļo viņas atveidoto Gloriju.
Projekti seko cits citam, tomēr, neraugoties uz pastāvīgo aizņemtību un lielisko aktierspēli, atpazīstamība pie Brendas atnāk tikai 90. gados ar Misis Dženkinsas lomu “Raganās” (Roalda Dāla stāsta adaptācija; 1990), dalību telefilmās, miniseriālos un TV teātrī. Darbi seko darbiem, Brenda skrien kā skudriņa, tikai atzinība kavējas.
Lielais izrāviens nāk 1996. gadā: režisors Maiks Lī piedāvā viņai Sintijas Rozas Pērlijas lomu filmā “Noslēpumi un meli” saspēlē ar talantīgo Mariannu Džīnu Baptisti. Filma saņem vētrainas kritiķu atsauksmes, Bletina – BAFTA balvu, Kinoakadēmijas balvas nomināciju, “Zelta palmas zaru” un birumu citu pagodinājumu vairākus gadus pēc kārtas.
Par Sintijas lomu Brenda teikusi: “Es nāku no strādnieku šķiras un labi pazīstu tādus ļaudis – viņu sūro dzīvi un cīņu ar grūtībām bez žēlošanās un sentimenta; zinu, ka vārdi “pastrādāt dārzā” nozīmē iestādīt ēdamu dārzeni, nevis dīki pastaigāties un noplūkt puķi. Jā, es strādāju kā apsēsta, un tad… tas notika. Mani pamanīja!”
Brendas vecāki piedzīvoja meitas pirmos panākumus, līdz triumfam mazliet pietrūka… “Viņi bieži nāca uz teātri, kad spēlēju izrādēs. Man nepatika sajūta, ka zālē sēž kāds pazīstams.
Vienmēr zināju, ka vecāki ir tur, jo viņi skaļi čukstēja: re, kur mūsu meitenīte!” Nekādi panākumi gan nespēja mazināt mātes sadzīvisko stingrību: reiz Brenda, pēc izrādes dalot autogrāfus, novēlojusies uz vakariņām, māte viņu dusmīgi izrājusi: ko gan tu iedomājies, kas tu tāda esi!
Gāja laiks, sūrajam darbam sekoja saldi augļi. Pateicoties milzīgajām darbaspējām, Dieva dotajam talantam un skatītāju (arī kritiķu) atzinībai, šodien Brendas Bletinas vārds kļuvis plaši pazīstams. Bet vai toreiz viņa spēja iedomāties, ka vislielāko atzinību atnesīs… Nortamberlendas policijas detektīve Vera?
Šobrīd Brenda Bletina atrodas tādā karjeras punktā, kad beidzot pati var sev izvēlēties un pasūtīt radošos projektus – saskaņā ar “Celebrity Net Worth” aplēsēm četrās dekādēs filmas aktrisei nesušas 3,6 miljonus mārciņu jeb 5 miljonus dolāru.
“Visu mūžu esmu strādājusi kā vērsis, beidzot varētu atļauties to nedarīt, taču man patīk strādāt, un tas ir mans luksuss – izvēlēties. Ir aktieri, kuriem varbūt nav tā paveicies, viņiem jāņem viss, ko dod, jo jāmaksā rēķini. Taču tāda ir šīs profesijas tumšā puse…”
Vera
Briti detektīvi Veru un viņas atveidotāju dēvē par nacionālo dārgumu.
Kur āķis?
“Vera” ir krimināldrāmas seriāls, kura pamatā britu rakstnieces Annas Klīvsas romānu sērija par policijas detektīvi Veru Stenhoupu. Rakstnieces spalvai pieder vairāk nekā 30 kriminālmistēriju; 2017. gadā viņa saņēma Kriminālrakstnieku asociācijas balvu par izcilību un mūža ieguldījumu – “Dimanta Dunci”. Seriāls “Vera” pirmoreiz tika izrādīts ITV 2011. gada 1. maijā, piedzīvojis 11 sezonas.
Kas ir Vera? Vera Stenhoupa – Nortamberlendas policijas vecākā detektīvinspektore. Dāma jau gados, ar krietnu darba pieredzi, pensija nav aiz kalniem. Allaž it kā drusku nevīžīga, pārāk lielā gabardīna lietusmētelī (vieta siltai jakai), raibos aizvēsturiska piegriezuma brunčos, ērtās botās vai gumijniekos un panamas cepurē, ko, šķiet, sasēdējusi govs…
Smaidīga un vēlīga, ar lielisku humora izjūtu (labā noskaņojumā) un nešpetna kā vells (kad jāatklāj noziegums). Izcili ass prāts, tieša, šerpa, nepiekāpīga un neiecietīga pret kļūdām; tajā pašā laikā – dziļi cilvēcīga (attieksmē pret jaunajiem seržantiem, noziegumu upuru tuviniekiem un pat vainīgajiem).
ITV Drāmas departamenta menedžeris Hjū K. Džounss: “Šis ir viens no visu laiku visvairāk mīlētajiem seriāliem, mēs esam sajūsmā par Veras atgriešanos!” Jaunās, 11. sezonas pirmā sērija savāca 8,5 miljonus skatītāju.
“Man šķiet, Vera cilvēkiem patīk tāpēc, ka ir tāda kā visi. Īsta, nesastāv no silikona un lūpukrāsas, necenšas izpatikt. Pieņem viņu vai ej prom,” par savu varoni saka Brenda Bletina. “Pārsteidz kas cits – cilvēku alkas pēc slepkavošanas. Varbūt, redzot nāvi un citu nelaimes, mēs jūtamies laimīgāki un veiksmīgāki, ka neesam nokļuvuši tādā situācijā, bet varam dīvānā ar tasi tējas vai glāzi alus baudīt vakaru?”
“Verā” atšķirībā no citiem detektīvseriāliem nav atklāti asiņainu un perversu skatu – tas ir viens no uzstādījumiem. “Svarīgāk, kas notiek psiholoģiski un emocionāli. Bija gan skats gaļas fabrikā, taču tur kadru iekārtojām ļoti saudzīgi, lai netraumētu skatītājus.”
Brenda Bletina nekaunas filmēties tā, kā paredz scenārijs, tāpat kā nebaidās nekāda darba. “Esmu uzaugusi ar pienākuma sajūtu – katram bija savs darāmais, bez atrunām.”
Brendas alter ego?
Vera – personvārds ar senu cilmi (latīņu, senslāvu). Nozīme: patiesība, uzticība. Anglijā popularitāti ieguvis 19. gadsimtā, ļoti iecienīts 20. gs. pirmajā pusē.
“Vīrs smejas: kad beigsi filmēties, tavs ķermenis atgriezīsies mēnesi pirms galvas. Tas nozīmē – es nespēšu no viņas šķirties. Pēc pirmajām trim sezonām zobojos – kaut nu Veru drīzāk aizsūtītu pensijā!, Tagad, kad pagājušas 11 sezonas, esam kļuvušas par vienu veselu.”
Brenda atzīst – Vera ir un mūžīgi būs viņas dzīves daļa, ieskaitot garderobi – plandošos brunčus, maisīgo mēteli, sagremoto cepuri, saņurcīto šalli un pat mazo viskija blašķīti kabatā (filmas veidotāji tajā allaž iepilda ko bezalkoholisku). Īpašas jūtas aktrisei radušās pret mūžveco lendroveru, viņa pat izteikusi varbūtību, ka došot tam mūža maizi.
Nianse – Brendai, tāpat kā Verai, ļoti patīk sarunas – dialogi. Tad viņa uzdzirkstī savā iedzimtajā asprātībā, improvizācijas virtuozitātē un dziļajā interesē par sarunbiedru.
Filmā vecākajai detektīvinspektorei Verai izveidojas sirsnīgas attiecības ar abiem seržantiem – Džo Ešvortu (Deivids Leons) un Eidenu Hīliju (Kenijs Dautijs). Dzīvē Brenda filmēšanu rītos māca Kenijam risināt krustvārdu mīklas.
Taču ir viena pamatīga atšķirība: Vera ikdienā bieži lieto mīļvārdiņus “mīļumiņ”, “cukurzirnīt”, “sirsniņ”, “dēliņ”, kas nāk no viņas būtības. Brendai no šādām uzrunām šermuļi skrien pa kauliem. “Ja tas vajadzīgs tēlam, labi, bet ikdienā es nevienu tā nesaucu.”
Trīsdesmit piecu gadu saderināšanās
Vēl kāda atšķirība. Verai reiz bijusi liela mīlestība, taču viņa nav precējusies. Brendai Bletinai ir divas laulības, turklāt otrā ir Ginesa rekorda cienīga – saderināšanās ilgusi 35 gadus, līdz 2010. gadā aktrise Brenda Bletina un Nacionālā teātra mākslinieciskais vadītājs Maikls Meihjū beidzot teica jāvārdu un mija gredzenus… klusā, privātā ceremonijā Pekhemas dzimtsarakstu birojā un ar brokastīm Dalvičas pabā.
Vaicāta, kāpēc tikai tagad nolēmusi ļauties Mandelsona marša skaņām, Brenda pasmaida un vienkārši atteic: “Mēs kļūstam vecāki, šķita pareizi to izdarīt. Ne jau tāpēc, ka kāds no mums grasītos doties, drīzāk tā bija sajūtu lieta.
Ir jauki būt precētam. Esmu laimīga, ka Maikls ir mans vīrs, viņš ir tik talantīgs un gudrs, ka es brīžam nesaprotu, ko viņš dara kopā ar mani. Mums kopīgs tikai humors un mīlestība uz krimiķiem!” Starp citu, tieši Maikls “saslimdinājis” Brendu ar burlakgabaliem – vispirms skatījušies un nu…
Viņiem abiem ir ļoti svarīgi būt kopā, būt mājās, tāpēc filmēšanu periodā Brenda allaž cenšas vakaros braukt atpakaļ, pat ja ceļā paiet vairākas stundas; vai arī noīrēt dzīvokli – lai Maikls un ģimenes mīlulis Džeks varētu būt pie viņas. “Ar katru gadu mūsu attiecības kļūst arvien dziļākas un sirsnīgākas, mēs viens otru arvien vairāk novērtējam,” viņa atklāj.
“Paldies Dievam, nekad neesmu izjutusi spiedienu – mums obligāti vajag bērnu! Reizēm visapkārt tā vien dzird šādas runas, mani tas nav skāris. Galu galā – kāda kuram daļa?! Šī dabiskā lieta vienkārši nenotika. Dažbrīd tiku domājusi mazuli adoptēt, taču sapratu, ka to nedrīkst darīt tikai tāpēc, ka viņam vajadzīgas mājas. Nevarētu teikt, ka es būtu mātišķa… Dzīvē esmu redzējusi parāk daudz nelādzību, lai justu sevī drosmi to darīt. Ja man kāds būtu centies to uzspiest, es, visticamāk, aizbēgtu…”
Trakais sievišķis
Šarmanta, valdzinoša, ar maigu Kentas akcentu, viņa sarunas laikā spēj vairākkārt pilnīgi neticami manīt balsi – no mazas meitenītes uz valšķīgu pavedinātāju, no draudīgas raganas līdz skarbai policistei. Ne velti Brenda Bletina ir viena no lieliskākajām filmu un multfilmu ieskaņotājām Apvienotajā Karalistē.
Viņa ir muzikāla, ciena dažādus žanrus – no klasikas līdz džezam, no rokoperas līdz simfonijai. Štrausa valši Berlīnes Filharmonijas orķestra izpildījumā, Dorisas Dejas piesmakusī balss, baznīcas korāļi… Brenda Bletina ir Teneta vīru kora goda prezidente.
Dzīvesbiedrs reizēm mēdzot viņu apcelt: “Tu esi traks sievišķis!” Tā notiek, kad BB atkal nogāzusi kādu podu, piemēram, paziņojusi, ka piedalīsies Londonas maratonā (“Visu nenoskrēju, taču galvenais piedalīties, vai ne?”), vai pamukusi no lielveikala, kur, par spīti sejas maskai, ļaudis sākuši neatlaidīgi prasīt autogrāfus, bet apsardze, pamanot drūzmu, steigusies palīgā (“Sajutos kā zagle, kuru zem rokas ved laukā no veikala…”).
Bletinu pāris dzīvo Vaterlo rajonā, Londonas dienvidaustrumos, ērtā namā. Viņiem patīk sabiedrība, abi mākslinieki labprāt sarunājas ar žurnālistiem “zūmā” – tad parasti piedalās arī suns, kaķis un papagailis.
Tīkama nianse: neatkarīgi no tā, ir vai nav filmēšana, Brenda allaž ir glīti sakopusies, ar vieglu, neuzkrītošu grimu un savos septiņdesmit piecos izskatās spoži. “Nezieķēju uz sejas nekādus brīnumlīdzekļus. Novecošana ir dabisks process, tam jāpieiet ar cieņu un humoru.”
Kā gan citādi! Kad 2003. gadā par mūža ieguldījumu drāmas attīstībā karaliene piešķīra Brendai Bletinai Britu Impērijas ordeni (OBE), viņai uz svinīgo ceremoniju par pavadoni vajadzēja kādu ģimenes locekli. Tā kā abi vecāki jau taisaulē, Brenda lūdza izpalīdzēt krustmāti. “Vai man jāliek…” sirmā kundze lēni iesāka.
Brenda nodomājusi – cepure, taču tante lēni un cienīgi pabeidza: “… zobi?” “Nē, ja nevēlies.” Ceremonijas dienā 93 gadus vecā kundze cēli kā eņģelis sēdējusi ratiņkrēslā un zibinājusi žilbinošu baltzobu smaidu. Brendai, viņu vadājot, aizmirsies pašas uztraukums – tik daudz braukāšanas, iešanas, stāvēšanas, gaidīšanas un runāšanās, ka bailēm nav atlicis laika.
Tāpat kā pret meikapiem un plastiskajām operācijām, Brenda izturas noraidoši arī pret ērtību mīļotājiem, kuriem, braucot filmēties, pa priekšu ceļo “raideri” ar kaprīžu sarakstiem. Viņai tādu nav, tāpat kā nav pretenziju pret aktieru vagoniņiem un askētiskām sadzīves ērtībām. “Vienkārši – es koncentrējos uz darāmo. Darbs jādara, nevis jāizrādās.”
Šī atziņa sasaucas ar Brendas Bletinas vecāku ielikto dzīves mācību – viņi strādājuši līdz pēdējai mūža dienai. “Māte ņēma 4–5 darbus, lai galdā būtu ēdiens. Tēvs diennaktīm darbos, redzējāmies tikai nedēļas nogalēs. Esmu noskaņojusies darīt to pašu – gribu filmēties, būt aizņemta. Mājās allaž atrodu darāmo – kaut vai pārkrāsoju sienas.”
Brendai patīk rosīties dārzā; Bletinu īpašumā tas nav vienkārši – zaļā zona nozīmē stāvu nogāzi 42 pakāpienu augstumā, tāpēc tur plešas zāliens un “kaut kas pietiekami mežonīgs, lai augtu pats”. Nav jau tā, ka viņa nezinātu ziedu un garšaugu nosaukumus – filmās nācies ar tiem sarunāties un kopt, taču reālajā dzīvē aktrise dod priekšroku kafijas krūzei pie mazā dīķīša, kur rotaļājas zelta zivtiņas, zied ūdensrozes, bet apkārt plešas dekoratīvo bambusu jaunaudze un zied neaizmirstulītes.
“Esmu neticami vecmodīga: man patīk senas angļu smaržas: ģerānija, hiacinte, roze, lavanda, baziliks. Māju sajūta. Man tā svarīga arī filmējoties. Tajā pašā laikā, ja reiz jāpavada ārpus mājām pusgads, labāk lai tie ir Anglijas ziemeļi – Nortamberlendas majestātiskais dabas parks ar mežonīgām ainavām, ne pilsētas džungļi.”
Nu, nu… Vai tik viņa to neteica tāpēc, ka visus trikus – skriešanu, lēkšanu, riteņbraukšanu, autoraļļus, stāvēšanu uz ļodzīgām sienām un palodzēm, rāpšanos klintīs – joprojām izpilda pati? Rādās, detektīvei Verai pensionēšanās nespīd…
Uzziņa
Brenda Anna (Botla) Bletina, aktrise.
• Dzimusi 1946. gada 20. februārī Remsgeitā, Kentas grāfistē, Anglijā.
• Atpazīstamību guvusi ar lomu Maika Lī filmā “Noslēpumi un meli” (1996).
• Nozīmīgākās filmas: “Mazā balss”, “Tur, kur upe tek”, “Glābjot Greisu”, “Lepnums un aizspriedumi”, “Klubu dzīve”, “Piedošana”.
• Galvenā loma detektīvdrāmā “Vera” (kopš 2011. gada – 11 sezonas, 46 sērijas).
• Balvu klāsts: 19 balvas, 41 nominācija. Nozīmīgākās – divas “Oskara”, “Emmy” un “Golden Globe” nominācijas un balva, trīs BAFTA nominācijas un balva; Kannu festivāla balva; Londonas, Bostonas, Ņujorkas, Vašingtonas, Čikāgas, Floridas, Losandželosas filmu kritiķu balvas; Aktieru ģildes nominācija; Britu komēdijas, Krimināltrilleru asociācijas, dažādu mediju, asociāciju un festivālu balvas utt., Britu Impērijas ordenis (2003).
