Vents Feldmanis: man pietrūka mazs solītis, lai spēlētu Krievijā 0
Vents Feldmanis ir spēlēm bagātākais hokejists komandas “Liepājas metalurgs” vēsturē (608) un tās otrais rezultatīvākais spēlētājs (433 punkti). Liepājā pagaidām pielikts punkts profesionālajam hokejam, un beigt karjeru uz ledus nolēmis arī 36 gadus vecais aizsargs.
Sešas spēles Krievijā
– Vai gatavojies jaunajai sezonai?
– Nē. Neierasti, bet darāmā pietiek – mājās divi mazi bērni. Dēlam divi gadi, meitai četri. Gribētu, lai puika spēlē hokeju, bet vēl jau maziņš, uz slidām nav likts.
– Varbūt būsi viņa treneris?
– Noteikti nebūšu, trenera darbs mani nesaista. Domāju iesaistīties biznesā, tirdzniecībā.
– Vai pieļauj iespēju vēl uzspēlēt hokeju?
– Varbūt tikai Latvijas čempionātā pusprofesionālā līmenī, bet doties kaut kur uz Kazahstānu vai Ukrainu negribu. Ja “Liepājas metalurgā” nebūtu finansiālo nedienu, tad pāris gadus noteikti vēl uzspēlētu. Spēks un gribēšana ir.
– Visa tava karjera ar dažiem izņēmumiem pagājusi Liepājā. Vai pilsēta tevi dziļi iesūca?
– Māju neuzcēlu – bija dienesta dzīvoklis, kurā mitinājos sezonas laikā. Vasaru vienmēr pavadīju Rīgā, sieva man no Līvāniem, kur pie Daugavas ir vasaras māja, arī tajā labprāt atpūšamies. Par Liepāju palikušas vien labas atmiņas.
– Kā nonāci Liepājā?
– 1998. gadā devos uz Somijas otro līgu, kur man ļoti patika – divi treniņi dienā, tam vecumam bija ideāli, tikai finansiāli nekā spīdoša. Komanda izkrita uz zemāku līgu, citu piedāvājumu nebija. Tad Leonīds Beresņevs pasauca mani uz Liepāju, kur nospēlēju vienu sezonu, un pārgāju uz Novokuzņeckas “Metallurg”. Tajā laikā Krievijā katrā komandā drīkstēja spēlēt trīs leģionāri, mēs bijām septiņi. Nepilnu sezonu tur pavadīju, pie spēlēšanas tiku vien sešos mačos. Galvenais treneris bija baltkrievs Andrejs Sidorenko, kurš iepriekšējā sezonā vadīja Maskavas “Spartak”. Pirms izslēgšanas spēlēm man pateica, ka laukumā netikšu, varot izīrēt atpakaļ uz “Liepājas metalurgu”. Piekritu. Man pietrūka mazs solītis, lai nostiprinātos Krievijā. Ir teikuši, ka lielajam hokejam augums par mazu (1,77m).
Ielika aizsardzībā
– Vairākas reizes devies prom, bet allaž atgriezies Liepājā.
– Kopā ar Juri Ozolu 2001. gadā sākām spēlēt Zviedrijas “Allsvenskan” līgā, taču mums piešķīra dzīvokli, kurā tikai viena gulta, lampu gaidījām divas nedēļas, gandrīz tumsā dzīvojām. Vēlāk iedeva vecu “SAAB”, tad ar naudu gribēja piemānīt. Mēnesi pacīnījāmies, sakravājām mantas un braucām atpakaļ uz Liepāju.
– Tev Liepājā vienmēr bijušas atvērtas durvis?
– Ar kluba prezidentu Sergeju Zaharjinu man vienmēr bijušas labas attiecības, viņš allaž teica – jebkurā brīdī vari atgriezties, te ir tavas mājas.
– Tu esi visu laiku otrs rezultatīvākais “Liepājas metalurga” spēlētājs. No kurienes aizsargam tādas uzbrucēja iemaņas?
– Līdz 15 gadu vecumam spēlēju uzbrukumā. Salauzu roku, un, kamēr ārstējos, pārējie bija progresējuši. Treneris Vladimirs Bistrovs teica, lai pamēģinu aizsardzībā. Sākumā nepatika, bet pamazām iegājās. Treneri man lielākoties ļāvuši skriet uzbrukumā, vienīgi Krievijā nedrīkstēju iet tālāk par zilo līniju. Pēdējos gados jau vairs nebija spēka tik daudz skriet, biežāk spēlēju aizsardzībā.
– Pie kura trenera tev visvairāk paticis spēlēt?
– Man nav bijis tāda, pie kā negribētos spēlēt. Katram trenerim ir tādi spēlētāji, kas patīk un kas nepatīk, bet es tajos otrajos neesmu iekļuvis.
– Ar kuru pārinieku visvairāk esi spēlējis kopā?
– Ar Eduardu Ivanovu. Esam gandrīz vienaudži, viņš gadu jaunāks. Kā sāka Liepājā, tā beidza, lai gan arī Edikam bija daudz variantu doties prom. Mājas cilvēks.
– Tu no viņa pārņēmi kapteiņa pienākumus?
– Viens otru nomainījām divas reizes. Godīgi sakot, kapteiņa pienākumi man īsti nepatika, īpaši karjeras beigās, kad emocijas noplaka un negribējās bļaustīties. Taču komanda iebalsoja, un atteikties nevar.
Iepatikās Lindstrēmam
– Kurš treneris lika visvairāk trenēties?
– Nešaubīgi – Sidorenko, divreiz vairāk nekā citi. Smagas treniņu nometnes bija arī ar Beresņevu, ar Voroņinu – diezgan vieglas. Manuprāt, ar to bija par maz, īpaši jaunajiem. Varbūt tāpēc mēs izslēgšanas spēlēs pēdējos gados allaž izkritām pirmajā kārtā.
– Kura sezona tev bijusi vislabākā?
– Šķiet, 2002./03. gada sezona, kad uzvarējām Austrumeiropas līgā. Tajā pavasarī beidzot Latvijas izlasē tiku uz pasaules čempionātu. Iepriekšējos piecus gadus mani beigās vienmēr atsijāja, Beresņevs ņēma vecos un stabilos, pie Vasiļjeva arī nesanāca, bet zviedrs Kurts Lindstrēms uzvārdos daudz neskatījās. Līdz pēdējam brīdim nezināju, būs vai nebūs. Bondarevs laikam traumu dabūja, un mani paņēma kā septīto aizsargu. Izgāju laukumā visos sešos mačos, bet spēlēju maz. Pēc tam divus gadus sezonas beigās guvu traumu, un vēlāk mani uz izlasi vairs neaicināja.
– Kā tevi savaņģoja Grodņas “Neman”?
– 2006. gadā Liepājas komanda atteicās no piedalīšanās Baltkrievijas čempionātā, bet spēlēt tikai Latvijā negribējās. “Neman” treneris mani pazina no Novokuzņeckas laikiem un uzaicināja. Darbs tur notika ļoti profesionāli, par visu bija padomāts. Hokeja ziņā arī veicās, biju komandas rezultatīvākais aizsargs. Piedāvāja palikt Grodņā, bet godīgi pateica, ka gaidāmas problēmas ar naudu. Aicināja arī Novopolocka, bet man piezvanīja Zaharjins, un vienojāmies par līgumu uz pieciem gadiem. Tas bija tāds, no kura nevar atteikties – Baltkrievijas čempionāta līmenī. Visu korekti arī maksāja krīzes gados, tikai pēdējā sezonā samazināja naudu.
 Vizītkarte VENTS FELDMANIS Dzimis: 1977. gada 7. martā Jūrmalā. Augums un svars: 1,77 m, 83 kg. Ģimene: precējies, divi bērni. Izglītība: vidējā. Hokejā: no septiņu gadu vecuma. Pirmais treneris: Lenijs Krūmiņš. Pozīcija: aizsargs. Klubi: “Juniors”, “Essamika”, “UJK” (Somijas 2. līga), Novokuzņeckas “Metallurg” (Krievija), “Morrums” (Zviedrijas 2. līga), “Neman” (Baltkrievija), “Liepājas metalurgs”. Latvijas izlasē: 50 spēles, piedalījies 2003. gada pasaules čempionātā. |
