Venecuēla apraud Čavesu 0
Pēc divu gadu ilgas cīņas ar vēzi mūžībā aizgājis daudzu peltais un arī daudzu slavētais Venecuēlas prezidents Ugo Čavess, kurš varas grožus valstī turēja 14 gadus.
Stundu pēc 58 gadus vecā Čavesa nāves Venecuēlas viceprezidents Nikolass Maduro, kuru ilggadējais valsts līderis jau iepriekš izraudzījās par savu pēcteci, valdot asaras, paziņoja, ka “tautas aizsardzības un miera garantēšanai” valstī izvietoti plaši policijas un armijas spēki. Maduro prezidenta pienākumus pildīs tikai pagaidām, jo 30 dienu laikā notiks jaunas prezidenta vēlēšanas. Venecuēlā izsludinātas septiņu dienu sēras, bet opozīcijas līderis Enrike Kapriless aicināja valsts valdību “rīkoties stingrā saskaņā ar konstitūciju”. Kapriless arī izteica līdzjūtību Čavesa ģimenei, sakot, ka “mēs bijām pretinieki, bet nekad ienaidnieki”.
Nabadzīgo aizstāvis
Ļaundabīgais iegurņa audzējs Čavesam tika atklāts 2011. gada vidū. Pārcietis operācijas un izgājis ķīmijterapijas kursus, pēdējo reizi Čavess plašākā sabiedrībā parādījās decembra sākumā, kad viņam bija veikta pēdējā operācija. “Neļausim valsti pārņemt vājumam un vardarbībai. Neļausim izplesties naidam. Mūsu sirdīs jāmājo tikai vienai sajūtai – mīlestībai,” paziņoja Maduro, norādot, ka darīs visu, lai saglabātu Čavesa aizsākto “revolucionāro, antiimperiālistisko un sociālistisko politiku”.
Bijušais armijas izpletņlēcējs, Čavess uzmanību Venecuēlas politiskajā dzīvē iemantoja 1992. gadā, kad, rīkojot apvērsumu, mēģināja gāzt toreizējo prezidentu Karlosu Peresu, pret kuru sabiedrībā bija samilzusi neapmierinātība viņa valdības īstenoto taupības pasākumu dēļ. Apvērsums viņam neizdevās, un Čavesam toreiz tika piespriests divu gadu cietumsods. To izcietis, viņš mēģināja atkārtoti iekarot vietu valsts politiskajā dzīvē. Un šoreiz sekmīgi – pēc 1998. gada vēlēšanām, ieguvis vairāk nekā piecdesmit procentu vēlētāju balsu, Čavess nāca pie varas. Sevi pasludinājis par sociālistu un revolucionāru un valsts naftas bagātību novirzījis sociālajām jomām, viņš iemantoja nabadzīgāko iedzīvotāju popularitāti. Ar laiku Čavess sāka baudīt aizvien lielāku Venecuēlas vidusslāņa cieņu, kas dzīves līmeņa kritumā vainoja iepriekšējo politisko eliti, ko dēvēja par korumpētu un savu šauro interešu aizstāvošu.
Tiesa, par spīti revolucionārai retorikai, viņa sākotnējā politika bija visai mērena, un vairākos augstos amatos viņš saglabāja iepriekšējās valdības ieceltās amatpersonas, norāda raidsabiedrība BBC.
Čavess arī darbojās saskaņā ar Starptautiskā valūtas fonda nostādnēm ekonomikas stabilizēšanai, kā arī panāca ārvalstu ieguldītāju pieaugošo interesi par naftas bagāto Latīņ-amerikas valsti. Vienlaikus viņš sāka reformas sociālajā jomā, naftas naudu ieguldot valsts infrastruktūras būvē, izveidojot bezmaksas veselības aprūpes sistēmu un trūcīgajiem valsts iedzīvotājiem sedzot pārtikas izdevumus. Tikmēr opozicionāri – galvenokārt uzņēmēji un Venecuēlas turīgākais slānis – kritizēja Čavesu par slikti organizēto ekonomisko politiku un diktatūras iedibināšanu.
Naids pret kapitālismu
Uz starptautiskās skatuves Čavess, pateicoties saviem asajiem izteikumiem, ne reizi vien nonāca uzmanības lokā. Viņš nenogurstoši apsūdzēja ASV “imperiālisma” izplatīšanā un neskopojās ar daiļrunīgu epitetu izmantošanu rietumvalstu politikas un amatpersonu raksturošanai.
2006. gadā bijušo ASV prezidentu Džordžu Bušu Čavess nosauca gan par “velnu”, gan “ēzeli”. Kādreizējo ASV valsts sekretāri Kondolīzu Raisu Čavess devēja par “mazo meitēnu”, bet bijušo Britānijas premjerministru Toniju Blēru – par “imperiālistu bandinieku”.
Savukārt Amerikas valstu organizācijas prezidentu Hosē Insulzu viņš 2007. gadā nodēvēja par “diezgan lielu idiotu”. ASV politiskie apskatnieki raidsabiedrībai CNN gan sprieduši, ka īstermiņā uzlabojumi attiecībās ar Venecuēlu nav gaidāmi, jo Čavesa ieviestā valsts pārvaldes sistēma joprojām ir spēkā.
Naids pret kapitālismu (to viņš vainojis pat dzīvības iznīcināšanā uz Marsa) Čavesam sakņojās bērnībā. Ugo Rafaels Čavess Frijass ir dzimis 1954. gada 28. jūlijā septiņu bērnu ģimenē. Nākamā Venecuēlas prezidenta vecāki bija skolotāji, ģimene dzīvoja visnotaļ trūcīgos apstākļos. Barinas pilsētā pabeidzis Daniela O’Līrija vidusskolu, viņš iestājās Karakasas Militāro zinātņu akadēmijā, kur, kā pats apgalvojis, atrada savas dzīves patieso aicinājumu. Studiju laikā viņš daudz lasīja 19. gadsimta Latīņamerikas revolūcijas līderu Simona Bolivāra un Če Gevaras dzīvesstāstus, kā arī nodevās savam vienam no lielākajiem hobijiem – beisbolam.
Pretrunīgā reakcija
Vakar Venecuēlas galvaspilsētas ielas pārplūdināja Čavesa atbalstītāji, kuri galvenokārt pulcējās pie slimnīcas, kurā viņu līderis atvadījās no šīs pasaules. “Mēs visi esam čavesi!” skandēja cilvēki, no kuriem daudzi pie slimnīcas ēkas nolika ziedus, svecītes un mirušā prezidenta fotogrāfijas. Tikmēr citviet Čavesa nāve izraisīja mazākas sēras. “Es ceru, ka Venecuēla atkal kļūs brīva,” ziņu aģentūrai “Associated Press” pauda ASV dzīvojošā venecuēliete Elizabete Gonzalesa.
“Viņa politikai bija divas sejas,” sarunā ar ASV raidsabiedrību CBC pauda Venecuēlas žurnāliste Marija Mena, skaidrojot, ka daudzi Čavesu uzlūkoja kā varoni, kurš saprot nabago vajadzības. “Taču viņa varas gadus raksturo arī cilvēktiesību neievērošana,” piebilda Mena.
Līdzjūtību Venecuēlai paudušas vairākas Eiropas, Latīņamerikas un Āzijas valstis. Arī Baltkrievijā izsludinātas trīs dienu sēras, bet Irānas prezidents Mahmuds Ahmadinedžads Čavesu salīdzināja ar svēto, kurš “kādu dienu augšāmcelsies”. Tikmēr Kanādas premjerministrs Stīvens Hārpers, izsakot līdzjūtību, vienlaikus pauda cerības, ka “Čavesa nāve valstij atnesīs labāku nākotni”, ziņo CBC interneta vietne.
