Veļu laiks: ko urguču mielasta galdā lika mūsu senči? 3
Kad naktis kļūst garākas par dienām, lauku darbi ir padarīti un pār zemi bieži nolaižas migla, klāt ir Veļu laiks. Dažādos Latvijas novados saukts arī par Zemlikām, Dievainēm, Dvēseļu dienām, Ķauķu laiku, Iļģu laiku un vēl citādi, bet paši nomirušo gari – arī par vecajiem vai urgučiem.
Parasti tas turpinājies no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, dažviet īsāku laiku, citviet – ilgāku. Veļu mielasta tradīcijas ir bijušas ļoti dažādas. Par tām stāsta gan ticējumi, gan baltvācu mācītāju vērojumi, gan pierakstītās atmiņas.
Apraksti dažādos Latvijas novados, protams, atšķiras, taču ir arī kopējas iezīmes. Veļus gaidot, notika īpaši rūpīga istabu slaucīšana un kārtošana, cilvēki arī rūpējušies par garu tīrību un labsajūtu, noliekot ūdeni un tīrus dvieļus, lai tie varētu nomazgāties.
Šai laikā nedarīja nekāda darba, sevišķi nekūla labības, domādami, ka veļu laikā kulta labība, nedīgst. Sataisīja visādus ēdienus un nolika tos zemē atsevišķā rūpīgi izslaucītā istabā. Vakarā tur iegāja mājastēvs ar degošu skalu rokā un sauca skaļā balsī savus mirušos vecākus, radus un draugus, lai tie nāktu ēst un dzert.
Kā veļus mielojuši senči
– Vecos baro ar gaļu un ar grūsli, ko taisa no zirņiem, kaņepēm un dažādiem miltiem. Ēdienus noliek istabas vidū zemē, bet gaļu sviež arī uz krāsns. Vecos aicina, dauzīdami ar cirvja pieti pie sienām. Ko Veļu māte atstājusi, to tad apēd mājas ļaudis. /A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna./
– Kad vecos baro, tad ienes mālus istabas vidū, sataisa kaudzīti, nokauj sivēnu un cep plāceņus. Visu to apliek ap mālu kaudzīti. Tad ņem skalus, aptin ap to pakulas, aizdedzina un viens pret otru turēdami saka: “Veciem bārda svilst!” /A. Bīlenšteina rokraksts, Lubāna./
– Garu laikā, no Miķēļa līdz Mārtiņam, dod mirušo dvēselēm gaļu un alu, noliekot to rijas, klēts jeb kūts vidū. Šai laikā nemet cūkas aizgaldā, jo tad tās nebarojoties, bet midzeni vien rokot. /Špīss, Zemīte. A. Bīlenšteina rokraksts./
– Rudenī dod mirušo gariem putru un gaļu, uzliekot to uz rijas krāsns. /Cimze, Limbaži. A. Bīlenšteina rokraksts./
– Pirtī pie maza lodziņa stāvēja mazs galdiņš, apklāts ar rupju tīru galdautu. Vidū bija uzlikta liela bļoda ar vārītu putru, un blakus div mazākas bļodas ar vārītu un žāvētu gaļu. Pa starpām stāvēja rudzu un miežu maizes šķēles un koka kannas ar alu un medu. Galda malā bija uzstādīti desmit lēzeni koka trauki un beņķi visapkārt ar krēslu priekšgalā. Katrā vietā bija noliktas drēbes un klons nokaisīts ar salmiem. Kaktā aiz durvīm stāvēja koka vanna ar ūdeni un garš dvielis karājās līdzās; turpat bija arī peramā slota un suseklis.
Vecais Andrejs nosēdās krēslā un apskatīja saliktos ēdienus. Tad viņš piecēlās, noplēsa kādus skalus un pasauca savu dēlu, kas aizdedzināja vienu skalu. Izgājis ārā, viņš pacēla skalu uz augšu un sacīja dziedošā balsī: “Kur jūs esiet, manu mīļo gari? Nākiet šurp, mans tēvs, māte, tēvu tēvi un visi radi! Še ir gaļa, maize, alus un medus, ēdiet un dzeriet, cik patīkas, un gādājiet par mūsu lopiem un par mūsu druvām! Še ir svētku drēbes, apģērbieties un svētījiet mūsu linus! Tur ir ūdens, dvielis un paklāti salmi, mazgājieties, noslaukaities, sukājiet savus matus un atliekaties zemē uz cisām pēc tālā ceļa! Sargājiet mūs, mūsu bērnus un mūsu lopiņus no slimībām! Esiet sveicināti! Es jau dzirdu jūs nākam un vietas ieņemam!”
To teicis, viņš, sava dēla pavadīts, atgriezās atkal savā istabā. Pēc kāda laika viņš aizgāja atkal uz pirti un, skalu vicinādams, sacīja: “Ņemiet par labu, jūs labie gari, un ejiet atkal projām. Nedariet mums nekādu kaiti un dodiet mieru mūsu mājai!” /Rig. Almanach, 1864. Des alten Andreas Tod, 45-7./
Veļu laikam tuvojoties, saimnieks izdarījis alu un apgādājis visādus ēdienus, ar ko garīgos viesus pa godam pacienāt. Torīt, kad iesākās trijdeviņu dienu garie veļu svētki, mājas tēvs sācis apkraut viesu galdu ar visādiem pīrāgiem un plāceņiem, jo vajadzējis būt no visām maizi cepamām labībām zināms skaits pīrāgu un plāceņu, un zināms, no tām, kas augušas saimnieka paša laukos. Tāpat savai daļai gaļas vajadzējis būt no visiem kaujamiem mājas kustoņiem. Kad nu galds tā bijis apgādāts ar visādu rudens bagātību un pielikts arī alus spainis ar dzeramo trauciņu, tad mājas tēvs sācis ar svētu godbijību izsaukt visu garīgo viesu vārdus.
Kad nu jau domājis, ka visi viņa mīļie nelaiķi sasaukti, tad prasījis: “Nu, vai esat visi sanākuši?” Pats atkal atbildējis: “Jā, esam visi.” Nu lūdzis atkal visus, pēc vārdiem piesaukdams, lai sēstot pie galda, lai droši ēdot, dzerot un nebīstoties. Vai šim šogad, paldies Dievam, neesot bijuši labi rudzi, mieži un cita labība, vai šim lieli un sīki lopiņi neesot labi izdevušies un vai visi šā darbi druvā, pļavā un mājā neesot gājuši labi uz priekšu? Lai tik nu par laba darījumu krietni saēdoties un sadzeroties un lai arī turpmāk šā neaizmirstot tāpat apgādāt kā līdz šim. Beidzot vēl noprasījis, vai esot visi labi paēduši un pats atkal atbildējis: “Jā.” Pie tiem atlikumiem saimnieks sasaucis visus mājas ļaudis kopā.
Tad nodevis savu daļu ceplim, iemezdams tur no visiem ēdieniem pa drusciņai un ieliedams arī pa trim karotēm alus. Tāpat devis vēl ugunskuram, klāt pieteikdams, ka arī uz priekšu dabūšot savu daļu, lai neņemot paši ar savām rokām. Tad nu vēl nodevis savu tiesu zemei, sunim un kaķim. Pēc ēdis pats no visiem ēdieniem, ievilkdams tāpat no alus kādus malkus. Kad nu visi pesteļi bijuši pareizi izdarīti, tad tik arī citi mājas ļaudis drīkstējuši ķerties pie mielasta, ēst un dzert. Bet vai tam, kas pirms pesteļiem pazagšu ko aizkāris, ēdis vai dzēris! Tas bijis uz vietas pie zemes un ticis kā muca nospundēts, ka putas vien pa muti nākušas ārā. Laime vēl, ja nu trāpījuši drīzumā aizskriet ar sāli uz tādu cilvēku, kam trijdeviņu pēkšņu vārdi. Vārdotājs atraisījis sāls aizsainīti un izņēmis vērdiņu, kas viņam ziedam ielikts, sālī skatīdamies tūliņ pateicis, ko nelaimīgais darījis un no kā tam sliktums cēlies. Pastāstījis tāpat to, kā tam var līdzēt, ja vēl atrod pie dzīvības.
Tas nu sāli apvārdojis un piepūtis un pateicis nesējam, lai skubinoties drīz uz māju, nevienu reizi atpakaļ neskatīdamies. Mājā ticis, lai paņemot trauciņu, aizejot uz aku vai avotu, piesmeļot trauciņu ar ūdeni un tad lai apietot trīs reizes ačgārni pret sauli akai apkārt, bet tā, ka neviens piliens ūdens neizlejas zemē, tad lai nesot trauciņu uz istabu un iemetot tur trīs reizes novārdotā sāls. Kad sāls izkusīs, tad lai trīs reizes samazgājot slimajam krūtis un pieri un tikpat lai ielejot mutē. Ja nu tā visu pareizi izdarījuši, tad dažs palicis gan vesels; a ja ne, tad kad i izcēlies, tomēr palicis vārgulis līdz kapam.
Ja kādam gadījies netīši apgrēkoties pie veļu mielasta, tad saimniekam bijis pie lopiem sliktums. Ja maize bijusi aizskarta, tad labākais zirgs bijis pagalam; ja vaina mazāka, tad vai nu zirgs kāju nolauzis, vai tam guļot sile virsū uzkritusi, jeb tik kāju slitā iegrūdis un izgriezis – kāda nu tā vaina, bet bez sodības jau nepalicis. Ja no gaļas kas ņemts, tad sliktums bijis pie kustoņiem. Kad gaļa bijusi ēsta, tāds lops bijis uz vietas nost… Veļu laikam beidzoties, tovakar saimnieks taisījis atkal tādu pašu mielastu velēnīšu dvēselēm, kā tai rītā veļiem sākoties, tāpat galdu apkraudams un visus nelaiķus lūgdams, lai nebīstoties un ēdot. Ja nu tagad saimniekam bijusi auglīga un izdevīga vasara, tad tas ar saviem garīgiem viesiem izšķīries mīlīgi līdz satikšanai citā gadā, tik lūgdams, lai viņu neaizmirstot un arī uz priekšu tāpat viņu apgādājot kā līdz šim ar visādu labumu. Bet ja bijusi
neauglīga un neizdevīga vasara, tad, nodevis viesiem ceļa mielastu, attaisījis durvis un grābis pātagu nagos un tad ņēmis tik liet par tām vietām, kur jau domājis nelaiķus sēdam, uzkliegdams: “Pa durvīm, pa durvīm! A kādi man bij šovasar rudzi, kādi mieži un cita labība! Vai nezināt, cik vāji man šogad izgāja ar lopiņiem?” Tā piestāstījis visus sliktumus, ko tam izgājušu gadu esot darījuši.
Kad nu domājis, ka jau esot visus labi nomizojis, tad piegājis pie durvīm un teicis: “Nu jūs varat iet, bet nedomājiet darīt tāpat kā citus gadus!” Tad aiztaisījis durvis un sākumā veļiem izrīkoto mielastu atliekas apēduši paši. Laikam no šiem vecajiem veļu pesteļiem un ierašām būs pēcāk, jaunākā laikā, cēlusies tā sauktā solīšana uz laikiem, kā uz Jurģiem, Jāņiem un citiem svētku laikiem, kuros bez mājas tēva pesteļiem un solīšanām neviens mājas cilvēks nedrīkstēja neko ēst, ne dzert, bīdamies no tās jau pie veļiem izteiktās sodības. Arī palīgs uz to pašu vīzi meklējams. Vēl nav dieszin cik sen atpakaļ, kad daudzināja: “Vī, vēl jau tai sētā ir solīšana.” /Etn. 1891, I, 60-61. Blaubergs, Sērpils./
– Mārtiņu vakarā tikuši cepti pīrāgi un vārīta biezputra ar gaļu. Tad nākusi veļu mielošana. Veļus aicinājuši pie mielasta un no tiem izlūgušies svētību Andreja dienas un pēc tam jauno Ziemassvētku vakarā. Ja ēdiens visu nakti bija stāvējis neaiztikts, tad nekādas svētības nevarēja jaunā gadā cerēt. Ja ēdieni bija ēsti, tad visi mājas ļaudis apsēdās ap galdiem saukdami: “Ēdiet, dzeriet, Veļu mātes svētīti, nīkstiet, putiet raganas burvji!” Ja ēdieni nebija ēsti, tad saime klusām atstāja riju, tikai saimnieks ar saimnieci palika, ēdienus nokrāmējot. /Etn. 1891, I, 62. J. Ziķēns, Vecumnieki./
– 28. oktobra dienā, Simjauta vakarā, barojuši urgučus, nomirušo dvēseles. Izdarījuši alu, piecepuši maizes un plāceņa, un pievārījuši gaļas, tad istabā vai rijā, kur paši dzīvojuši un ēduši, uztaisījuši garus galdus, kur visiem zināmiem mirušiem uzlikuši savu daļu un vēl arī kādu daļu pāri, ja būtu kādi nezināmi tai mājā nomiruši. Netrūka arī brandvīna. Tad saimnieks attaisījis logus un piesaucis visus zināmos pie vārda, un ja kāds vēl nepiesaukts, lai tik nākot un ēdot, dzerot un neturot uz saimnieku ļauna prāta. Tad zināmu laiku nedrīkstējis neviens tur iet, lai netraucētu ciemiņus. Pēc zināma laika ņēmis saimnieks ar saimnieci slotas un skruķus un pa visiem kaktiem gājuši baidīdami un slaucīdami un saukuši: “Ārā, urguči, ārā!” Tad taisījuši logus un durvis cieti un apskatījuši, vai ciemiņi esot ar ko ēduši vai ne.
Kad nu bijis ēsts, tad bijis labi; bet kad ne, tad visi bijuši bēdīgi, ka nu veļi esot saskaitušies un nākošu gadu neiešot labi. Kad saimnieks visu apskatījis , tad saucis saimi pie tā paša galda un nu ēduši vakariņas. Pastāsta vēl tagad notikumu par šo vakaru, kā viens darbinieks palicis par urguci. Zinādams, kad tos baro, aizgājis uz māju un ielīdis rijā, kur brangi ieturējies un vēl iebāzis ko līdz paņemtā tarbā, tā kā saimniekam bijis lielu lielais. Bet kad dabūjis dzirdēt, ka puisis vainīgais, tad bēdājies. Viens otrs iedzinis pie veļu mielasta aitas un kazas. /Etn. 1891, I, 62-63. Raudaviete, Bērzaune./
