Veļu laiks ienāk dvēseļu dārzā: praktiskie darbiņi tuvinieku atdusas vietās 0
Tradicionāli par veļu laiku tiek uzskatīts oktobris, bet šā perioda sākumu parasti iezīmē 29. septembris jeb Miķeļi un beigas – 10. novembris jeb Mārtiņi. Šie datumi gan nav attiecināmi uz pilnīgi visu Latviju. Ir zināmi arī dažādi šā klusā perioda nosaukumi, bet veļu laiks ir visbiežāk lietotais apzīmējums, Latgalē – arī dvēseļu dienas.
Šajā laikā ikdienas dzīve kļuva klusāka un mierīgāka, pieklusa jautrība, nedziedāja dziesmas. Arī kapsētās centās ievērot mieru, lai netraucētu aizgājēju gariem, tāpēc svarīgākos sakopšanas darbus centās pabeigt laikus. Neprognozējamie laika apstākļi mūsdienās ievieš savas korekcijas, tādēļ daudzviet kapu ieziemošanu pūlas paveikt līdz tradicionālajiem Svecīšu vakariem, kas dažādos novados arī notiek dažādos laikos.
Folkloras tradīcijas
Veļi esot neredzami gari, un folkloriste Edīte Olupe apraksta seno pārliecību, ka tos redzēt varot ikviens, kurš uzsēdies jāšus mājas čukura galā, uzlicis kaklā aramās sakas, aizsējis acīm priekšā sietiņu un tad atmuguriski skatījies uz kapsētas pusi. No turienes ceturtdienas un piektdienas vakaros veļi esot nākuši. Visbiežāk tie ejot pa grāvjiem, gar ceļmalu vai sētmalu. Veļi esot cilvēka izskatā un izmērcētas linu saujas lielumā, citreiz atgādinot miglu vai melnus kamolus, kas veļas gar kājām.
Veļu laika tradīcijas uzdevums bija uzturēt dzīvu dzimtas vienotības ideju, un tā izpaudās veļu mielastā, kad vienreiz gadā satikās senču dvēseles ar dzīvajiem dzimtas pārstāvjiem. Veļiem ziedoja ēdienus un dzērienus istabā, rijā vai tās krāsns bedrē, klētī, pirtī, pie lieliem akmeņiem, arī kapsētā vai pie kāda ozola, lai iemantotu viņu labvēlību un svētību un lai tie piešķirtu lopiem veselību, bet laukiem – ražu. No rīta ļaudis gājuši skatīties, vai mirušo dvēseles ir ēdušas. Ja mielasts ir pazudis, tā bijusi laba zīme – tātad mirušie ir apmierināti. Ja to atraduši neskartu, licēji bēdājušies, domādami, ka mirušo gariem kaut kas nav bijis pa prātam.
Rīgas jezuītu 1598. gada ziņojumos no Latgales teikts, ka šim notikumam par godu tikuši sagatavoti labākie ēdieni, dedzinātas vaska sveces. Ēdiens ticis nests uz kapiem, kur, piesaucot mirušo vārdus, traukus ar ēdienu bijis jāatstāj pa nakti, lai mirušo dvēseles varētu ēst. Pa to laiku tur klejoja suņi, kuri to ēdienu aprija, bet cilvēki domājuši, ka tie ir bijuši veļi. Traukus, no kuriem veļi ēduši, nav drīkstēts mazgāt ar akas ūdeni, jo tad tas kļūstot rūgts un nelietojams.
1649. gadā aprakstītās tradīcijas liecina, ka laikā starp 29. septembri un 28. oktobri nekūla labību, jo ticēja, ka veļu laikā kultā sēkla nedīgst. Ceturtdienas, dažviet arī piektdienas vakaros nevērpa, lai nākamā gadā aug labi lini un aitām ir bieza vilna. Toties laiku varēja pakavēt, uzdodot mīklas, stāstot pasakas.
Tuvāk mūsdienām veļu laikā oktobrī mēdza saaicināt radus un kaimiņus un dziedāt psalmus. Ja šai laikā virs galda laidusies kāda muša, tā uzskatīta par mirušā piederīgā dvēseli, tāpēc šo mušu nosist bijis grēks.
Mūsdienu paražas
Šobrīd laiks, pēc kura kapsētās iestājas miera periods, ir Svecīšu vakari. Klātas ar skujām vai rotātas ar pēdējiem rudens ziediem, degošu svecīšu gaismā kapu kopiņas ieslīgst mierā līdz pavasarim, kad kapsētās no jauna sākas rosība.
Luterāņu un baptistu tradīcijā Mirušo piemiņas diena jeb Mūžības svētdiena tiek atzīmēta Baznīcas gada pēdējā nedēļā – svētdienā pirms pirmās Adventes.
Romas katoļu baznīca Mirušo piemiņas dienu vai Visu dvēseļu dienu atzīmē 2. novembrī. Benediktīniešu klosteros 6. gadsimtā nedēļā, kas sekoja pēc Vasarsvētkiem, tika ieviesta tradīcija noturēt svinīgu aizlūgumu par mirušajiem biedriem. Nākamajā gadsimtā Sv. Izidors aicināja mirušos pieminēt sestdienā, kas iekrīt pirms otrās svētdienas pirms Lieldienu gavēņa. Savukārt 10. gadsimta liecībās mirušie pieminēti īpašā ceremonijā 1. oktobrī. Visu dvēseļu dienu jeb Mirušo piemiņas dienu 2. novembrī ieviesa Klinī abats Odilo 998. gadā. Viņš vēlējās par kristīgiem padarīt tā laika pagāniskos rituālus un tradīcijas, tādēļ noteica, ka 2. novembrī dziedamas īpašas lūgšanas par visām tām dvēselēm, kas atrodas šķīstītavā. Šo tradīciju pārņēma benediktīnieši un kartūzieši, un drīz vien 2. novembris visā Baznīcā tika pasludināts par Visu dvēseļu dienu.
Gan luterāņi, gan katoļi arī šobrīd šajās dienās dievkalpojumos īpaši piemin savus aizgājējus. Līdzīga tradīcija ir pareizticīgajiem, bet šajā reliģijā šo dienu atzīmē maijā.
Nereti Svecīšu vakari arī katoļiem un luterāņiem notiek citos datumos. Tiesa, parasti gan vienalga novembrī. Lielākoties tā ir vietējo iedzīvotāju tradīcija, kas ne vienmēr saistīta ar baznīcas tradīcijām. Citkārt var būt arī mācītāja iniciatīva un viņa iespējas apkalpot vairākas draudzes vienā dienā – līdzīgi kapusvētkiem.
Svecīšu vakaros Latvijas kapsētas ir cilvēku pilnas, jo ļaudis steidz sakopt savu piederīgo atdusas vietas, bet naktī tur mirdz tūkstošiem plīvojošu liesmiņu, kas iedegtas, lai godinātu tuvinieku piemiņu.
Praktiskie darbi
Kad koki un krūmi būs palikuši bez lapām, kapsētās nāksies pabeigt rudens uzkopšanu. Sausas, tikko nokritušas lapas ir daudz vieglāk savākt kaudzēs, tādēļ nevajadzētu sagaidīt kārtējo šārudens lietaino laiku, kad lapas sāks pūt. Apkopta tuvinieku kapa kopiņa ir arī kā cieņas apliecinājums aizgājējam.
Lai sevi atslogotu pavasarī un neļautu iesakņoties nezālēm, jau rudenī palīdz zemes uzirdināšana ar grābekli. Ja nezāles jau ir iesakņojušās, no tām viegli palīdz atbrīvoties nezāļu dakšiņa. Retāk kapsētās mēdz būt sīkstas nezāles ar dziļām saknēm, taču arī ar tām var cīnīties – nepieciešams tikai nezāļu izvilcējs.
Kad šie sīkie darbiņi būs padarīti, jānotīra arī darba rīki, jo pienācīga kopšana paildzina ikviena instrumenta un konstrukcijas kalpošanas ilgumu. Ar šļūteni kārtīgi jānoskalo grābekļi, lāpstas, slotas u. tml. instrumenti.
Nedrīkst piemirst iztīrīt arī ziedu vāzes un puķupodus, lai izvairītos no augu slimībām pavasarī. Ne katrs materiāls var izturēt salu, tāpēc ir varbūtība, ka ziemā sasalušais ūdens saplēsīs trauku, tādēļ āra tvertnes jau rudenī ieteicams iztukšot, izmazgāt un apgriezt otrādi, ja vien nav paredzēts nolikt vietā, kur tās ir pasargātas no lietus ūdens un sniega.
