Veļu laika spocības. Mistiski notikumi, ko pieredzējušas divas rīdzinieces 0
Pasaule ir pilna noslēpumu, šoreiz veļu mēnesī par diviem patiesiem gadījumiem, ko pieredzējušas rīdzinieces.
Bibliotekāre Inta: – Ar mammīti Lauru Kalniņu dzīvojām Zaķusalā, Krastmalas ielā 11, 4. dzīvoklī. Reiz viņa pastāstīja par dīvainu situāciju – viņa sēž virtuvē pie loga. Ir ziema, un ārā sals ap 20 grādiem. Piepeši izdzird baisi nedabisku skaņu, kurā saklausāmas ūdens šaltis, kas brāžas loga stiklā… Pēc tam skaņa lēnām attālinās, atgādinot pilēšanu. Tā tas atkārtojies divas reizes. Kā tas ir iespējams, ka sala laikā līst lietus! Atklājās, ka iepriekš mūsu mājā bija dzīvojis nesaticīgs pāris, bieži ķildojušies, līdz vīrs izdarījis pašnāvību – no Dzelzceļa tilta ielēcis Daugavā. Iespējams, ka tobrīd pie manas mammītes bija atnācis tā vīra gars…
*
Fotogrāfe Anda strādājusi Rīgas pilī, Latvijas vēstures muzejā, vēlu vakarā kopējusi melnbaltās bildes. Pils sardze vienmēr ieslēgusies, jo paniski baidījusies no spokiem.
– Foto laboratorijas priekštelpas durvis bija aizslēgtas, piepeši dzirdu soļus, kāds pagriež atslēgu… Domāju, varbūt atnācis mans vadītājs foto mākslinieks Leons Balodis. Bet kāpēc nāktu tik vēlu? Turpinu stādāt, pēc laiciņa atkal dzirdu soļus… Jautāju: Leon, jūs?! Atbildes vietā – smagnēja elpošana, tāda kā mīņāšanās un šļūkšana. Eju skatīties – neviena nav! Pārbaudu ārdurvis, tās ir aizslēgtas. Atgriežos, lai strādātu. Pēc brīža atkal atskan soļi un dziļas elsas… Nokāpju lejā pie sardzes un jautāju, vai kāds nav ienācis. Neviens! Man kā fotogrāfei būtu bijis interesantāk ieraudzīt to rēgu, nevis tikai dzirdēt.
