Veļu laika Dzīvības koks 0
Krājums “Dievaines” ir dzejnieces Dainas Sirmās (1958) trešā grāmata. Periodikā Daina Sirmā publicējusies kopš 1977. gada, taču dzejas grāmatas sākušas iznākt samērā nesen – kopš 2011. gada, kad dzejniece spoži debitēja ar dzejas krājumu “Kailsals”, savukārt 2014. gadā tika izdota otrā dzejas grāmata “Iekšpagalms”. Dainas Sirmās piemērs ir labs apliecinājums tam, ka spilgta debija var būt jau nobriedušā vecumā, un tieši dzīves pieredze ir tā, kas katram dzejnieces krājumam piešķir īpašu noskaņu, auru un dzīvesziņu. Iepriekšteiktais atbilst arī dzejas grāmatas “Dievaines” raksturojumam.
Dainas Sirmās krājums “Dievaines” ir tematiski viendabīgs. Tas veltīts veļu laikam jeb dievainēm, kas latviešu gadskārtu ritumā ir rudenī (kā norāda avoti: 29. septembris – 28. oktobris), laikā no Miķeļiem līdz Mārtiņiem, kad tiek pieminēti, mieloti un godāti mūžībā aizgājušie un kad visspēcīgāk izteiktas sajūtas par senču garu klātbūtni dabas un darba procesos. Latviešu mītiskajā apziņā veļu laiks ir viens no vecākajiem priekšstatiem par cilvēka vietu pasaulē. Veļu valstība latviešu mītiskajā domāšanā aptver aizsaules koptelpu. Veļi latviešu folklorā ne vienmēr ir labvēlīgi, taču nereti tie mūs pasargā, brīdina un ir klātesoši daudzās situācijās. Tikai vēlāk, kristietības iespaidā, mirušo valstība tika identificēta ar debesīm vai pazemi. Krājumā būtiska vieta ir ierādīta arī kokam. Acīmredzot ne velti, jo latviešiem izsenis ir raksturīgs t. s. animisma kults, līdztekus veļiem īpaši ir akcentēts uzskats, ka cilvēka dvēsele pēc nāves iemiesojas kokā. Kokam latviešu folklorā ir maģiska funkcija, tam tiek piešķirta dvēsele, kas spēj just, lūgt, dot patvērumu un pārdzīvot līdzi dzīvās radības un cilvēka priekiem un bēdām. Koks ir vidutājs starp veļiem un dzīvajiem. Dainas Sirmās dzejā koks ir daudzfunkcionāls, arī kā patvērums.
Kompozicionāli krājums ir veidots kā vienots veselums, proti, pat literārā redaktora Ronalda Brieža krājuma ceļa vārdi ievada grāmatas kopnoskaņā: “Šajā vakarā kamolos savēlusies migla iegūst sen aizgājušu cilvēku vaibstus, sabiezē durvju ailā un pārkāpj sava bijušā nama slieksnim. Vāri apgaismotajā un šaurajā lauku sētas istabā pulcējas paaudzes, radam līdzās nosēžas kaimiņš, tautiešiem līdzi ienāk kāds svešu zemju ciemiņš. Viņu ir tik daudz, cik saglabājusi mūsu atmiņa. Viņi nāks tik ilgi, cik tos aicinās pie saimes galda. Pēc gadiem no viņiem paliks bildes laika krāsu un smaržu uzsūkušā fotoalbumā, ko pēcteči šķirstīs kā senu dzimtas rēbusu, mēģinot uzminēt, kas slēpjas zem nekad neredzētajām, bet dīvaini pazīstamajām sejām. Šovakar viņi visi ir vienkopus – bijušie un pašreizējie; vēsturiskie, mītu apvītie un fantāzijas radītie. Vienā lielā episkā kopbildē.” No teksta strāvo, mutuļo dzejniecei tuvi un pazīstami toponīmi un to ļaudis, pagātne savijas vienā elpā – autores veidotā latviskās mentalitātes Dzīvības kokā. Krājuma noskaņa liecina par lūgšanu nezaudēt saikni ar tautas un zemes pagātni, lai arī cik skarba un karu grūta tā būtu bijusi. Krājums ir kā autores lūgums mums lasītājiem – nezaudēt dzimtas sakņu sajūtu.
Krājumā rodami septiņpadsmit dzejojumi, precīzāk, tie ir miniatūri dzejoļu cikli, kas ir paplašināti, katram veidojot (izņemot pirmo dzejoli) vēl atsevišķas daļas un tādējādi grodi padziļinot noskaņu kopumā.
Par citu dzejnieku rokrakstu mēdz teikt – raksta viegli, bet tas nav Dainas Sirmās gadījums. Dzejnieces rokrakstā iegulstas tāda kā smagme, taču dzejas forma, saturs un stilistika ir dzīvesgudra, rimta un ritmiska. Jāakcentē Dainas Sirmās intonējoši bagātā valoda. Dzejniece nebaidās lietot vecvārdus, dialektismus (bedības, sābri, kumbrs, ļinkā u. c.), droši apspēlē kultūrtēlus, personības un asociācijas ar tiem, kā arī ieraksta latviešiem tik pazīstamās nianses no folkloras (buramvārdi, teikas par ezeru izcelšanos, skaitlis trīs, baltā krāsa u. c.). Raksturīgas ir aliterācijas un atkārtojumu figūras krājumā, nereti sastopam anaforu un spirāli pantu sasaistēs.
Dainas Sirmās dzejoļu krājumu “Dievaines” ir jātver sajūtās. Vismaz man šķiet, ka dzejniece ir spējusi katram no mums iztēlē uzburt Austras koku (latviešu ekvivalentu Dzīvības kokam), kuram saknes ietiecas pagātnē, vienlaikus sasaistot ar tagadni un tādējādi ļaujot citām acīm paraudzīties nākotnē, lai varētu aizdomāties, cik un vai mums ir būtiski saglabāt savas tautas mentalitāti.
