Veltījums aktieriem mīlestībā. Saruna ar Silviju Radzobi 0
“Ir sajūta, ka noticis liels visu paaudžu Latvijas aktieru salidojums,” saistībā ar LU Akadēmiskajā apgādā tikko klajā nākušo vērienīgo grāmatu “100 izcili Latvijas aktieri” saka tās iecerētāja un viena no autoriem, LU Humanitāro zinātņu fakultātes profesore un aktīva teātra kritiķe SILVIJA RADZOBE.
Pirmo reizi Latvijā tapis oriģināls darbs, kas izseko aktiermākslas attīstību visā latviešu teātra pastāvēšanas laikā. Lai gan sākotnēji iecere bijusi veidot vienu sējumu, darbs, kurā piedalījās 22 latviešu teātra zinātnieki un kritiķi, pārstāvot visas paaudzes, tapis divos sējumos kā 1016 lappuses biezs skatuves mākslinieku personību un daiļrades portretējums ar 486 fotoattēliem.
Kad pirms četriem gadiem dienasgaismu ieraudzīja jūsu ierosinātais vērienīgais pētījums “Latvijas jaunā režija”, režisors Vladislavs Nastavševs to trāpīgi nosauca par latviešu teātra kritikas atzīšanos mīlestībā jaunajai režijai. Vai arī šī jaunā, vērienīgā grāmata uzskatāma par mīlestības kopdarbu?
S. Radzobe: Jā, grāmata neapšaubāmi ir latviešu teātra kritiķu un zinātnieku atzīšanās mīlestībā teātrim un – jo īpaši – aktieriem. Man personiski rakstīt par aktieriem bija liels izaicinājums, jo iepriekš nebiju rakstījusi aktieru portretus; biju analizējusi režiju.
Šis darbs bija gan grūtāks, gan interesantāks – vajadzēja ne tikai zinātniski analizēt izrādes vai lomu tapšanu, bet arī mēģināt uzminēt cilvēka būtību, aprakstīt viņa dzīves ceļu.
Kad kolektīvais pētījums nāca gatavs, man bija sajūta, ka izdevies kas neticams – radīt visu paaudžu izcilāko latviešu aktieru “salidojumu”, apvienojot gan tos, kas jau mūžībā, gan tos, kas vēl radoši strādā. Īstenībā šis izdevums ir unikāls – jo divās grāmatās apkopota aktiermākslas vēsture visā pastāvēšanas laikā – no Ādolfa Alunāna līdz mūsdienām, jaunākā pārstāve ir Ilze Ķuzule-Skrastiņa.
Kāds jums pašai bija galvenais impulss ķerties pie šī ārkārtīgi vērienīgā darba?
2015. gadā, kad to aizsākām, atrados radošā krīzē – strādāju pie lielāka darba par Aleksandru Čaku un biju nonākusi pie uzdevuma izanalizēt “Mūžības skartos”. Vasarā pavadīju divus mēnešus, velti meklējot šai tēmai atbilstošāko analīzes veidu. Rudenī, atgriezusies Rīgā, iegāju grāmatu veikalā “Polaris” un nopirku grāmatu “100 izcili krievu režisori”, tā bija nodrukāta uz avīžpapīra, ar dažām miglainām bildēm, un man pēkšņi ienāca prātā, ka varbūt varētu uzrakstīt grāmatu par simts Latvijas aktieriem.
Apspriežoties ar domubiedriem, dzirdēju, ka šis būtu ļoti ambiciozs projekts, bet viņi piedalītos. Tad Valsts Kultūrkapitāla fondā tika izsludināts mērķprogrammas konkurss simtgades projektiem, un mūsējais dabūja finansējumu.
Izcilība kā kritērijs cauri laikiem – kas ietilpa šajā jēdzienā, atlasot grāmatas galvenos varoņus? Un vai ar vienādiem kritērijiem var vērtēt, piemēram, Daci Akmentiņu 19. gs. beigās un Ilzi Ķuzuli-Skrastiņu mūsdienās?
Kā grāmatas atklāšanā savā runā trāpīgi teica Gundars Āboliņš, pārējiem aktieriem nav ko apvainoties, ja viņu šajā grāmatā nav, jo tās virsrakstā nav rakstīts “izcilākie”, bet “izcili”. Un tas nozīmē, ka ir arī citi izcili aktieri. Protams, no vienas puses, izcilība – tas ir ārkārtīgi subjektīvs, turklāt laika gaitā mainīgs kritērijs.
Tomēr mēs, iecerot šo grāmatu, vadījāmies pēc uzskata, ka izcilību veido ne jau “Spēlmaņu naktī” iegūtās balvas vai padomju laika goda nosaukumi, bet gan tas, vai bez konkrētā aktiera iedomājams teātris, kurā viņš strādā. Vai šis aktieris kādā laikposmā ir bijis tāds, uz kura balstās repertuārs.
Uzreiz nāk prātā mūsu spilgtie aktieri – Vija Artmane, Eduards Pāvuls…
Vai, piemēram, Rūdolfs Plēpis vai tagad Dainis Grūbe, vai Juris Žagars, Vilis Daudziņš, Artūrs Skrastiņš, vai savā laikā Imants Skrastiņš no Jaunatnes teātra. Ja nebūtu šo personību, viņu teātri liktos pavisam citādāki. Šis pats kritērijs attiecas arī uz iepriekšējām desmitgadēm.
Kā jums pašai veicās ar jūsu 12 aktieru zvaigznāja atlasi? Tajā mirdz Vilis Daudziņš, Juris Žagars, Artūrs Skrastiņš, Kārlis Veics, Elita Kļaviņa, Gunārs Cilinskis, Rihards Rudāks, Jānis Zariņš, Ligita Dēvica…
Bija viens aktieris, par kuru izjutu īpašu pienākumu uzrakstīt – par jau mūžībā esošo Valmieras teātra aktieri Jāni Zariņu, ar kuru savā laikā bijām draugi un kura silto, sirsnīgo un arī pretrunīgo personību pazinu diezgan labi.
Tikpat labi pazīstu arī citus viņa laikabiedrus, kuri man savulaik sagādājuši ļoti daudz prieka un kurus, domāju, jaunākās paaudzes kritiķi tik labi nepazīst – Ligita Dēvica, Rihards Rudāks. Tomēr rakstīt par aktieriem, kas ir īpaši tuvi, ir ļoti grūti. Tas ir ārkārtīgi atbildīgs darbs, un ļoti trausla ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt, lai tava cieņa, sajūsma un mīlestība pret aktiera talantu nepārvērstos familiārā apčalošanā.
Tāpēc trīs portreti man palika pēdējie – mūsdienu zvaigznes Vilis Daudziņš, Juris Žagars un Artūrs Skrastiņš. Bijām arī vienojušies, ka nevēlamies celt aktieriem pieminekļus, rakstot tikai par viņu pozitīvajām īpašībām, noklusējot neveiksmes vai kļūmīgās izvēles. Bet bija jāatrod veids, kā uzrakstīt smalkjūtīgi, jo nolūks nekādā gadījumā nebija kādu apvainot.
Saistībā ar atsevišķu kultūras darbinieku atrašanos čekas maisos tviterī rakstījāt: “Vai mēs izņemtu no manuskripta “100 izcili Latvijas aktieri” kādu aktieri, gūstot pierādījumus par viņa sadarbību ar čeku. Nedomāju, pierakstītu klāt kādu rindkopu gan. Jo – mūsu grāmata ir arī par Latvijas vēsturi – tajā skaitā rūgto.” Vai darba gaitā bieži radās šāda nepieciešamība?
Nebija jau tā, ka, caurskatot čekas maisu sarakstu, es būtu meklējusi tieši grāmatā iekļauto aktieru uzvārdus.
Bet, paldies Dievam, tomēr to aktieru vārdi, kas tur atrodas, mūsu grāmatā nav. Ja runājam par mākslas attiecībām ar varu, ir bijušas dažādas situācijas. Ir aktieri, kas bijuši atzīti dažādos politiskajos režīmos – gan Ulmaņa, gan vācu okupācijas, gan padomju. Piemēram, tāda bija Lilita Bērziņa – viena no Latvijas visu laiku izcilākajām aktrisēm. 40. gadu otrajā pusē ar viņas parakstu, piemēram, publicēts pārspīlēti jūsmīgs Staļina slavinājums.
Tas var liecināt daudz ko. Kaut vai to, ka aktieri var būt ārkārtīgi talantīgi, bet tam var būt pavājš sakars ar intelektu. Vai arī – talants ir ļoti bailīgs. Ir gadījumi, kad izcili aktieri tika izmantoti, lai spēlētu Staļina un Ļeņina lomas.
Piemēram, Arturs Filipsons tika “aplaimots” ar Staļina lomu, tāpat Jurijs Jurovskis. Tādā kārtā vara centās radīt priekšstatu, ka izcilie aktieri atbalsta padomju okupāciju, lai arī tā varbūt nemaz nebija.
Ja runājam par atjaunotās Latvijas laiku, tad daudzi aktieri no paaudzes, kurai tagad ap 40, neapšaubāmi, ir dziļi patriotiski – piemēram var minēt kaut vai Artūru Skrastiņu, Kasparu Znotiņu, Vili Daudziņu. Bet viņi ir gudri savā tēvzemes mīlestībā – nerunā lozungos, bet analizē laiku arī tā pretrunās, šādi parādot savu gudru un talantīgu cilvēku patriotismu. Iepriekšējos laikmetos šī attieksme ir bijusi vairāk lozungota.
Skatoties vēsturē, šķiet, ka katram izcilam aktierim vai aktrisei līdzās ir bijis tikpat izcils režisors. Vai mūsu teātri saviem izcilajiem aktieriem šobrīd nodrošina šādas iespējas?
Protams, ja režisors “ierauga” kādu aktieri un rūpējas par viņu – kā tas bija, piemēram, ar Oļģertu Kroderu attiecībā pret Indru Briķi –, tad arī talants maksimāli uzplaukst. Un, arī zaudējot savu režisoru un turpinot strādāt citā teātrī, šī personība ir gana nobriedusi, lai citu režisoru izrādēs būtu tikpat spoža kā pirms tam.
Bet tajā pašā laikā ir gadījumi, kad talants ir sevi jau apliecinājis un kritiķi un skatītāji gribētu viņu redzēt uz skatuves atkal un atkal. Un tad dažkārt ir žēl, ka režisors redz savādāk un ierauga kādu citu aktieri, kas viņam iepaticies, bet kas publikai varbūt nav tik tuvs.
Latviešu teātrī, protams, ir daudz vairāk izcilību nekā mūsu grāmatā, un var teikt – vienkārši galveno lomu visiem nepietiek.
Bet tajā pašā laikā man liekas, ka cilvēkam, kas sevi jau ir spoži apliecinājis, vaja dzētu uzticēt atkal nākamo darbu.
Varbūt tas ir teātru mākslinieciskās stratēģijas jautājums?
Esmu kādreiz runājusi ar režisoriem, un dažreiz viņu viedoklis par vienu vai otru skatītāju iemīļotu aktieri ir vienkārši… stulbs – piemēram, kad saka – tam un tam nevar atkal dot galveno lomu, jo viņš kļūs iedomīgs. Dzirdot kaut ko tādu, man rodas aizdomas, vai tik dažs režisors neapskauž aktieri par publikas mīlestību, slavu… Manā pieredzē, un tā ir visai plaša, ir tikai viens gadījums, kad kāds aktieris “sajuka prātā” un deģenerējās no tā, ka publika un kritika viņu ļoti slavēja – tas ir Andris Bērziņš. Vairāk tādu gadījumu nezinu. Un viņa neapšaubāmais talants ātri izplēnēja.
Vai, jūsuprāt, Latvijā šobrīd ir kāds teātris, kas mērķtiecīgi audzina skatuves izcilības?
Jaunais Rīgas teātris un režisors Alvis Hermanis ir radījuši tādu aktieru paaudzi, kas šobrīd atrodas radošo spēku pilnbriedā un ar kuriem diezgan maz aktieru citos teātros var salīdzināties. Viņi ir ne vien talantīgi, artistiski, harismātiski, visi deviņi šajā grāmatā iekļautie šā teātra aktieri Hermaņa vadībā ir sevi attīstījuši kā izcilas personības. Viņi ir ne tikai izpildītāji, bet arī savas lomas radītāji, jo veidojuši tādas izrādes, kur bija jāmeklē materiāls dzīvē, tas jāapstrādā, pēc tam pašiem sava loma jāuzraksta. Es apbrīnoju šos māksliniekus.
Tajā pašā laikā arī Dailes teātrī gadās labas izrādes, Nacionālajā tādu ir vairāk – iespējams, tādēļ, ka tur strādā talantīgi jaunās paaudzes režisori – Elmārs Seņkovs, Valters Sīlis, kuri kopā ar savas paaudzes aktieriem arī iestudē izrādes, kur nepieciešama līdzdomāšana, dzīves un mākslas analīze.
Runājot par vietām, kur vēl tapa ne vien artistiski, bet arī intelektuāli izkopti mākslinieki, jāpiemin 60. gadi un 70. gadu pirmā puse – Oļģerta Krodera darbs Valmieras teātrī ar savu izcilo aktieru grupu – Jāni Zariņu, Rihardu Rudāku, Jāni Samauski, Ligitu Dēvicu, Ināru Ieviņu, Skaidrīti Putniņu un citiem –, kuri arī ne tikai strādāja mākslā un domāja mākslā, bet domāja arī par dzīvi, visu kultūras procesu.
Vai pati situācija, kādā mūsdienās teātri ir spiesti darboties – tirgus, konkurence – ir labvēlīga šādu skatuves izcilību dzimšanai?
Padomju laikā bija ļoti maz pirmizrāžu, sezonā – četras piecas. Un tikai tad, kad ierīkoja mazās zāles, kļuva par kādām divām vairāk.
Tagad teātros ir 13 pirmizrādes, pat 15 – protams, tas ir nesalīdzināms skaitlis. Aktieri tiek izmantoti, noplicināti.
Un Jaunā Rīgas teātra piemērs atkal ir pozitīvs, jo izrāžu gatavošanas laikā aktieri veic arī lielu intelektuālo darbu un šādi vairāk vai mazāk emocionāli uzpildās.
Kā izcilību ietekmē teātra aktieru regulārā piedalīšanās dažādos izklaides projektos, TV seriālos?
Es uz to neskatos viennozīmīgi. Pirmkārt, aktieri tur dabū kaut ko nopelnīt. Otrkārt, nevajag aizmirst, ka laukos un attālākās pilsētās ir daudz cilvēku, kuri ļoti reti tiek uz teātri – viņi seriālos gūst iespēju iepazīties ar labākajiem latviešu aktieriem – tas ir pat kultūrnozīmīgs process.
Protams, aktuāls ir jautājums, kā celt seriālu māksliniecisko kvalitāti. Piemēram, manas draudzenes piecus gadus vecā mazmeita mūsu grāmatā vispirms meklēja, vai Marta tur ir. Pieaugušie nesaprata, par ko ir runa. Mazā, izrādās, meklēja Ditu Lūriņu-Eglienu, kura “UgunsGrēkā” (vai – kādā citā seriālā?) spēlēja šo lomu. Un, treškārt, pašiem aktieriem tā ir iespēja satikties, jo seriālos jau piedalās dažādu teātru mākslinieki.
Esat izaudzinājusi vairākas jauno kritiķu paaudzes. Vai saredzat viņos kādas atšķirīgas iezīmes – attieksmē pret teātri, kritiķa darbu?
Mums ir ārkārtīgi interesanti semināri, kur analizējam izrādes, tiekamies ar māksliniekiem un runājam par dzīvi. Šis darbs man kā kritiķei un cilvēkam ir ļoti uzlādējošs. Grūti runāt par paaudžu atšķirībām, jo vairāk ir līdzīgā.
Sākumā visi ir ļoti satriekti, režisoru un aktieru intervijās lasot, ka viņi nelasa recenzijas, ka viņiem tās nav vajadzīgas. Tad es nomierinu jaunos cilvēkus un saku, ka tā ir tāda neiznīdējama un nepārmaināma situācija un ka tas neatspoguļo īstenību. Tomēr arī pašam kritiķim ar savu darbu ir jāizcīna, lai viņu lasītu.
Godīgumu novērtē pat tad, ja tas ir kritisks.
Protams, godīgums nedrīkst būt stulbs. Jābūt pietiekami daudz zināšanām, lai arī kritisks viedoklis būtu cieņas pilns, un tad ar laiku to arī novērtēs.
Esat viena no vadošajām teātra kritiķēm Latvijā. Vai ir sajūta, ka uz jūsu rakstīto gulstas īpaša atbildība?
Atbildība ir vienmēr – gan kad sāku rakstīt, gan tagad. Atbildība izteikties precīzi, kas ne vienmēr izdodas, kaut gan ļoti cenšos. Protams, ir atbildība par aktieru likteņiem, un iespējams, ka tagad es vairs neuzliktu tādu virsrakstu kā reiz: “Ārprāts augšā, ārprāts apakšā”, runājot par divām Nacionālā teātra izrādēm, kad bija slikta izrāde gan Lielajā, gan Mazajā zālē
Uldis Dumpis atcerējās vēl desmit gadus pēc tam, ka viņam bijis viens tāds gadījums, kad viņš ir spēlējis “ārprātu augšā”. Taču man patīk tādi jaunie kritiķi, kuri arī šodien spēj uzlikt šādus vai tam līdzīgus virsrakstus.
Esmu praksē dažreiz sastapusies ar to, ka kritiķis nevēlas rakstīt recenziju, ja izrāde ir slikta.
Jo ne visiem ir pietiekami stipri nervi, lai pārciestu teātra fanu un bieži vien arī pašu teātru pārstāvju apvainojošās piezīmes par savu darbu. Jo strādāt kritikā – tas nozīmē arī būt ar pietiekami stingru mugurkaulu un pārliecību, ka tas, ko dari, ir vajadzīgs – vispirms skatītājiem, bet ne tikai – arī teātriem.
Jā, arī es esmu ievērojusi, ka parādās arī tādas tendences – ka kritiķis cenšas iztapt teātrim.
Es to neatbalstu. Un jums taisnība – par neveiksmīgajām izrādēm raksta daudz retāk, tādā kārtā ne tikai kropļojot kopējo teātra dzīves ainu, bet izvairoties no palīdzības teātriem, jo godīgi un gudri izanalizēta neveiksme ir palīdzība teātrim. Tā ir mana pārliecība.
Vai jums pašai Latvijas teātra vēsturē ir kāds mīļākais posms ar spožākajiem režisoriem, aktieriem?
Ļoti būtisks un sirsnīgām emocijām apvīts laiks saistās ar 70. gadu otro pusi un 80. gadu pirmo pusi Valmieras teātrī, kur braucu uz mēģinājumiem pie Valentīna Maculēviča, Pētera Lūča, Māras Ķimeles. Toreiz rakstīju par šo teātri grāmatās “Latvijas teātris. 70. gadi” un “Latvijas teātris. 80. gadi”, un mums bija tāds uzstādījums – ja raksta par režisoru, katram autoram jābūt “izsēdējušam” vienu viņa izrādes tapšanas procesu.
Par basketbolu reiz esat teikusi – interesantāk nekā teātris!
Man ir pirmā sporta klase basketbolā, tādēļ šo sporta veidu pazīstu. Tomēr mana interese bija, var teikt, letālā fāzē līdz brīdim, kad ieraudzīju, kā Eiropas meistarsacīkstēs spēlēja Kristaps Porziņģis.
Spēju novērtēt, ka viņš spēlē ne vien ļoti talantīgi, bet arī skaisti, un tāpēc sāku par viņu interesēties. Skatījos viņa spēles “New York Knicks” līdz smagajai traumai pagājušā gada gada 7. februārī. Gaidot, kad viņš atgriezīsies, un, sākoties jaunajai sezonai, skatos vēl citas komandas, kur arī spēlē izcilas personības.
Basketbols mani aizrauj ne tikai kā sporta veids, bet arī tādēļ, ka talantīgā spēlē saskatu ārkārtīgi lielu līdzību ar labu teātri – ar to atšķirību, ka teātrī parasti zinu, ar ko beigsies sižets, – un arī ar dzīvi.
Vai prātā jau ir nākamais veikums?
Pašlaik strādāju pie ļoti atbildīga darba – monogrāfijas par Aleksandru Čaku. Čaks bija traģiska personība un ģeniāls mākslinieks – kad lasi viņa “Mūžības skartos”, liekas, pats teksts ir dzīvs. Un es pilnīgi skaidri zinu, ka daudz ko no tā, ko viņš ir uzrakstījis, tik skaisti un būtiski nav pateicis neviens cits.
Tikšanās ar Silviju Radzobi
Svētdien, 3. martā, plkst. 12 Ķīpsalas izstāžu centrā “Latvijas grāmatu izstādē 2019” uz Lielās skatuves būs iespēja satikties ar Silviju Radzobi pasākumā “Spilgtas personības no teātra pasaules”, kur viņa stāstīs arī par jaunās grāmatas tapšanu.
Izstādes kultūras programma tapusi sadarbībā ar Latvijas Grāmatizdevēju asociāciju.
