Jautāta, vai iejusties puišeļa ādā nav palīdzējusi dēla audzināšanas pieredze, Regīna purina galvu. „Man šķiet, Momo (stāsta varoņa vārds) un mana dēla dzīves stipri atšķiras. Veidojot izrādi, drīzāk atceros savu bērnību un tās sajūtas, kas laikam ir kopīgas visiem bērniem. Atceros stipru vēlēšanos pēc uzmanības. Vienmēr šķita, ka tās ir par maz. Ļoti sāpēja sirds, kad likās, ka tieku pamesta novārtā, lai gan patiesībā jau tā nemaz nebija. Manu uztrauc tas, ka tagad ir daudz pamestu bērnu. Nav noslēpums, ka daudziem vecāki ir aizbraukuši uz ārzemēm, viņi dzīvo pie vecmammām, radiniekiem. Kad to redzu, man jādomā par Latvijas nākotni – tagad vēl šie bērni ir mazi, bet viņi pieaugs, un mūsu Latvija būs tāda, kādi ir šie bērni. Mēs esam aizņemti ar savām rūpēm, karjeru, naudas pelnīšanu, bet varbūt izaugs paaudze, kas mūs tāpat norakstīs un vairs nemīlēs. Izrādē gribu runāt par visiem bērniem, bet galvenais, – par mazajiem cilvēkiem, kas nav uzmanības centrā. Kas varbūt nav nevienam vajadzīgi. Tādu ir daudz. Šis būs veltījums viņiem.” 5