Veltījums dzimtas Monikām Daugavpils teātrī 0
“Rūžys byudu golūs” ir Daugavpils teātra skatuves mākslinieces Maijas Korklišas monoizrāde, vienas aktrises monologs, ko sacerējusi publiciste un rakstniece Monika Zīle. Latviskojot no latgaliešu mēles – “vaigu galos rozes zied”.
Vīrietis mājās!
Šīs rozes zied vienai sievietei, kam drusku pāri piecdesmit. Visnotaļ tipiskai Latgales sievietei, jo ir visnotaļ tipiski, ka šajos gados sievietes lauku sētā paliek vienas. Daudzi piecdesmitgadīgu sievieti gribētu “norakstīt”, sak, bērni jau lieli, taču… nomirst vīrs, bet paliek kāpostu lauks, un nav neviena, kas kāpostus palīdzētu novākt. Un lugas varone ļaujas dzīves izaicinājumam – pie veikala “paceļ” par sevi gados krietni jaunāku puisi, atnes mājās, nomazgā, padod šķīvi ar zupu, kuru ēdot viņš, kā jau cilvēks ar švakām iekšām, noģībst, viņa viņu atdzīvina…
Pagastā spriež: re, no vīrišķa, šķietami pavisam nederīga, tas sievišķis izveidojis “tā neko”… Viņa iestāsta, ka viņam labi piestāv bārda, un viņš sāk līdzināties viņas tēvam. Mēs uzzinām, kā viņa no Baltkrievijas traktoru mājās dzinusi, kā sveši mērnieki no viņas zemes gabala gribējuši nošņāpt, kā māsas atvesto un citu acīs “īsteno precinieku” viņa atraidījusi. Un kad viņai prasa – kas tas Donāts tev ir, strādnieks, mīļākais, “boyfriend”, kā Latgalē saka, viņa atbild – nu kā, vīrietis mājās!
Skaudīgām, par burvju dziru melsošām mēlēm viņa atteic – re, kur viņa čemodāns! Jebkurā mirklī, kad uznāk “bizdings” vai mendele, viņš var paķert savas mantiņas un iet prom. Te, protams, vietā paskaidrot, kas ir “bizdings”. Nekas traks: ātri uzskrienošas un pārejošas dusmas, bet mendele gan ir ļoti nopietni, tā dažu moka visu mūžu.
Traktoru dzinušas neesam
“Tā nu sanācis, ka izrādes galveno varoni sauc tāpat kā mani,” saka lugas autore Monika Zīle (attēlā), “jo savās domās šo Monikas monologu esmu veltījusi visām mūsu dzimtas Monikām. Kādreiz bijām piecas, tagad esam tikai divas (Monika Zīle un viņas mātes krustmeita. – V. K.), neviena no mums traktoru gan no Baltkrievijas nav dzinusi.” (Pasmaida.)
Izrādes gaitā lugas varone uz skatuves pa īstam gatavo Latgalē pazīstamus ēdienus – komasu (ar speķi un sīpoliem pildīti pelmeņi) un kartupeļu buļbišnīkus. Neviens no šiem ēdieniem nav no Monikas Zīles “Nepareizā ķēķa”. Komasu, piemēram, aktrise Maija Korkliša nolūkojusi amatu prasmju skolā Daugavpils novada Vabolē.
Šo monologu Monika Zīle rakstījusi tieši Maijai Korklišai.
“Pirmkārt, esam novadnieces,” saka autore, “un par Maiju Korklišu kādreiz tiku rakstījusi “Latvijas Avīzē”.” Iepriekšējā ziemā Daugavpils teātra aktrise atbraukusi pie Monikas Zīles ciemos ar domu par monoizrādi. Toreiz ideja neīstenojās, taču pēc laika tapa šis monologs, kuru rakstniece nosūtīja aktrisei.
Maija Korkliša teic, ka bija noilgojusies pēc nopietna darba un ir ārkārtīgi pateicīga rakstniecei par sacerēto: “Brīžiem man šķiet, ka Monika šo lugu uzrakstījusi burtiski par mani. Vismaz raksturu ziņā abas ar Moniku (lasi – lugas varoni) esam ātras kā vējš, ļoti emocionālas, varam smieties un uz līdzenas vietas raudāt, esam sirsnīgas un arī liktenī kaut kādas lietas mums īstenībā sasaucas…”
Teātra gara spēcinātāja
Maija Korkliša ir viena no tiem cilvēkiem, kas bijuši pārsteidzoši uzticīgi Daugavpils teātrim, kad P. Krilova skolotais aktieru kurss izklīda un vienu brīdi teātris Daugavpilī tikpat kā pajuka. Maija bija tā, kas uzturēja teātra garu dzīvu un spēcināja tik ilgi, kamēr tas atkal atgriezās. Ne vien Daugavpilī, bet visā Latgalē skatītāji ar prieku atceras viņas monoizrādi Sent-Ekziperī “Mazo princi”, kurā Maija spēlēja gan princi, gan lapsu, gan puķi.
“Daugavpils teātris ir mana vienīgā mūža mīlestība,” teic aktrise. Un pajoko, ka viņa ir precējusies ar teātri. Šī laulība ilgst kopš 1988. gada. Skatītāji viņu atceras tādās spilgtās lomās kā Džekija Māršas Normenas lugā “Ar labu nakti, māt” un titullomā Mihaila Mamedova iestudētajā “Skaistuma karalienē”. Par Maijas Korklišas pieķeršanos teātrim liecina arī viņas izveidotā bērnu aktieru studija “Arlekīns”, kuras iestudēto “Sniegbaltītes skolu” pilna teātra zāle un balkons uzņēma ar aplausiem un sajūsmu. Maija domā, ka šādu teātra studiju vajadzētu katrā skolā, jo tā bērnam, ļaujot arī pašam uzkāpt uz īsta teātra skatuves, ļauj šo mākslu izjust no pavisam citas puses.
Stoļerovas izloksnē
Kā jau teikts, luga uzrakstīta latgaliešu valodā. Kā smejies, tur aiz katra meža atšķirības izrunā. Monika Zīle teic, ka ir tikai viens cilvēks Latvijā, filoloģe Anna Stafecka, kas kopj akadēmisko latgaliešu valodu un varētu savienot daudzās izloksnes.
“Lai citi latgalieši nepārmestu, ka mēs runājam “ņi tā”,” saka Monika Zīle, “luga rakstīta Stoļerovas apkaimes izloksnē. Tajā pusē esmu dzimusi un līdz ar to runāju savā izloksnē.” Izrādei ir programmiņa latgaliešu valodā ar īsiem stāstiem par radošo komandu, ēdienu receptēm un mazu vārdnīciņu latgaliešu–latviešu valodā.
Daugavpils teātrī Monikas Zīles luga tiks iestudēta pirmoreiz. Un šī ir arī pirmā monoizrāde viņas radošajā pūrā. Ne vienu vien lugu uz savas skatuves uzveduši amatieru teātri, deviņdesmito gadu beigās Liepājas teātris iestudēja lugu “Natālija. Nata-lija”, Monikas Zīles radošajā pūrā ir arī televīzijas seriāls “Tumsas puķe”.
“Rūžys byudu golūs” muzikālo pavadījumu sakārtojis Artūrs Uškāns.
Viedoklis
Izrādes režisors Pēteris Krilovs: “Monikas Zīles “Rūžys byudu golūs” ir tieši tāda luga, kāda mūsdienās vajadzīga. Jēgpilna un domietilpīga. Aiz katra vārda un teikuma virskārtas pārdzīvojuma un piedzīvojuma – dziļums. Jāatzīst, arī man daži apvidvārdi bija sveši, nācās pārjautāt, vai pareizi saprotu. Atšķirībā no mūzikas, kur komponisti bieži raksta konkrētiem izpildītājiem, teātra pasaulē autors reti savu darbu veltī konkrētam aktierim. Tā savā laikā darīja Pauls Putniņš. Rakstīja lugas ar lomām tieši Nacionālā teātra leģendai Antrai Liedskalniņai. Bet tas jau piemirsies. “Rūžys byudu golūs” ir ļoti piemērota luga Maijai Korklišai.”
