Veltījums Dārziņa skolai 0
Iemesli apmeklēt 2020. gada 28. janvāra koncertu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas Lielajā zālē bija vairāki.
Pirmkārt, ziņa par to, ka noteikti jāpievērš uzmanība klarnetistam Artūram Pertam. Otrkārt, tāda paša rakstura rosinājums dzirdēt vijolnieku Jevgeņiju Čepovecki, kurš īstenojis ieceri vismaz uz brīdi atgriezties Latvijā ar paša izveidoto stīgu oktetu “Oberton”. Treškārt, retā iespēja koncertrepertuārā sastapties ar kādu Reinholda Gliera opusu – šajā gadījumā ar 1902. gadā komponēto stīgu oktetu Re mažorā. Ceturtais iemesls – lai radītu vēlēšanos rezervēt laiku koncertam, nav drošāka paņēmiena kā programmā iekļaut Dmitrija Šostakoviča mūziku.
Ideālais variants, protams, būtu Pirmais klavieru trio, ko atšķirībā no Otrā nezināmu iemeslu dēļ nespēlē, taču derēs arī astoņiem stīdziniekiem komponētā “Prelūdija un skerco”.
Un ir arī vēl kāds cits motīvs, lai aizvadītajā nedēļā pastiprinātu uzmanību pievērstu tieši šim koncertam, nevis, piemēram, Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra programmai ar Mālera un Bēthovena mūziku (kam pēc definīcijas vajadzētu būt pienācīgā kvalitātē, turklāt Bēthovena “Heroiskā simfonija” gan neilgā laika posmā Lielajā ģildē spēlēta divreiz).
28. janvāra koncerts ir jau septītais ciklā “Mana pirmā skatuve”, kura mērķis ir atgādināt par “ilgstoši novārtā atstāto Emīla Dārziņa mūzikas skolas Lielo zāli un skatuvi”, par nepieciešamību to atjaunot un pārbūvēt.
No manas puses vēl jāpiebilst, ka šāda iniciatīva ir sevišķi svarīga apstākļos, kuros
pašreizējās Izglītības ministrijas vadības nepagurstošie plāni sagraut augstākās izglītības sistēmu,
īpaši kultūras un humanitārajā jomā, pēc likuma gara traktējami kā valsts un nācijas nodevība.
Stīgu oktets “Oberton” bija dzirdams koncerta otrajā daļā, turpretī pirmo daļu veidoja patstāvīga koncepcija – ārpus Latvijas jau iedzīvinātais koncertstāsts “Komponistu mīlestības vēstules”, kur kopā ar stāstnieku Ēvaldu Lazareviču piedalījās mūziķi, kas sastapušies studiju gaitās Norvēģijā – klarnetists Arturs Perts, pianiste Jana Aņisimova un dziedātāja Emīlija Adoma Adžei.
Ideja pievilcīga, taču īstenojums diskutabls, kas savukārt jāvērtē no diviem atšķirīgiem aspektiem –
tīri muzikālā un konceptuālā.
Vispirms jāteic, ka soprāna balss dziedājums Riharda Štrausa, Edvarda Grīga un Volfganga Amadeja Mocarta daiļrades paraugos kopā ar trīs dienas vēlāk dzirdēto baritonu Johannesu Heldu Gustava Mālera ciklā “Zēna brīnumrags” raisīja visai rezignētas pārdomas par vokālista radošo likteni – tiklīdz sasniegta profesionālā meistarība un slīpējums, tā klāt jau dinamisko un tembrālo spēju noriets.
Norvēģu dziedātāja patlaban daudz ko apguvusi, rūpīgi attīstot savas vokālās dotības, taču spilgtākās uzstāšanās, jādomā, viņai vēl priekšā.
Jana Aņisimova visvairāk pārliecināja kā prasmīga koncertmeistare, īpaši saspēlē ar klarnetistu Roberta Šūmaņa un Kloda Debisī mūzikā – salīdzinot šīs interpretācijas ar Domeniko Skarlati un Ludviga van Bēthovena sonāšu lasījumiem, nācās secināt, ka
viendabīgs romantisks skatījums neder visam pēc kārtas.
Visbeidzot, bija prieks iepazīt Artūra Perta muzikāli dabisko iejūtu un spēles poēziju – ticu, ka arī viņam spožākie priekšnesumi vēl tikai gaidāmi.
Turpretī pašas “komponistu mīlestības vēstules”, kur līdzās Mocarta, Šūmaņa un Bēthovena rakstu darbiem bija pārstāvēts arī Johans Volfgangs Gēte, radīja laikam gan ne gluži cerēto iespaidu – un ne tikai tādēļ, ka pianists Ēvalds Lazarevičs kā stāstnieks bija gaužām nepiemērots.
Pretstatā mūzikas satura dziļumam un izteiksmībai vēstuļu teksti izklausījās sekli un pliekani – pēc būtības tos varēja adresēt ikvienam un jebkam (jā, tas attiecas arī uz “Jaunā Vertera ciešanu” un “Gara radinieku” autoru).
Bet, runājot par Bēthovenu un viņa mistiskajām “tālajām mīļotajām” – pilnībā pietiks ar Zentas Mauriņas atgādinājumu, ka tad, kad Bēthovens bija slims un viņam tiešām vajadzēja atbalstu, nevienas sievietes viņam blakus nebija.
Stīgu oktetā “Oberton” Jevgeņijs Čepoveckis sapulcējis savus Grācas studiju biedrus – vijolniekus Hangu Fehēru, Sergeju Žuravļovu, Andreju Uhraku, Alberto Stifoni un Veroniku Breceļu līdz ar čellistiem Florisu Fortinu un Dorotju Standi.
Un priekšstats par mūziķu uzstāšanos daudzkārt raksturojams kā žilbinošs –
kur, protams, Jevgeņijam Čepoveckim par izciliem mākslinieciskiem nopelniem piešķirtā Amati vijole uzlūkojama tikai kā papildu akcents. Arī paša pirmā vijolnieka spēle diez vai atstātu tik spēcīgu iespaidu, ja kopā ar viņu nemuzicētu uzticami domubiedri – un tieši saliedēts, ekspresīvs un pilnskanīgs ansambļa sniegums kļuva par vienu no būtiskākajiem parametriem triju tik atšķirīgu darbu kā Šostakoviča “Prelūdijas un skerco”, Gliera stīgu okteta un Astora Piacollas “Grand Tango” vienlīdz veiksmīgās un pārdomātās interpretācijās.
Šeit tika atrasta īstā atslēga katra autora stilam un pasaules uztverei, dramatisku spriegumu līdzsvaroja brīnišķīgas liriskas nianses stīginstrumentu krāsās, un, jā, – izvilkt no arhīva un atskaņot Gliera izvērsto četrdaļu ciklu tiešām bija vērts.
28. janvāra koncerts kārtējo reizi lika atcerēties, cik daudz vērtīgas mūzikas Latvijā nemaz neskan, lai gan tā daudzus klausītājus uzrunātu arī skaņuraksta romantisko rakursu dēļ.
Lieki teikt, ka šeit neviens nav saņēmies uz Reinholda Gliera Trešās simfonijas “Iļja Muromietis” atskaņojumu pusotras stundas garumā (lai gan kaut reizi mūžā vajadzētu). Turpat arī Gliera koncerts koloratūrsoprānam un orķestrim, abas Vasilija Kaļiņņikova simfonijas, gandrīz visi Rimska-Korsakova simfoniskie darbi (ne jau tikai “Šeherezade” vien), un vēl un vēl.
Starp citu, arī Šostakoviča stilistiski gluži pretējā Otrā un Trešā simfonija – ja reiz mēs atceramies viņa jaunības gadu radikālo rokrakstu, zināma deva izaicinoša konstruktīvisma nāktu tikai par labu.
