Foto-Rūta Lipska

Velsas kalnu izaicinājums 0

Ja kāds man jautātu, kā man šeit Latvijā pietrūkst, tad atbilde droši vien būtu – mazītiņas kalnu grēdas, līdzīgas Snoudona masīvam, kas atrodas Velsā, Lielbritānijā. Tie nav augsti kalni, bet ļoti gleznaini un pietiekami nopietni uztverami, ja ir vēlme tikt līdz to virsotnei.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Personības TESTS. Kādu iespaidu tu par sevi radi? Šis attēls palīdzēs tev to noskaidrot
Kokteilis
3 visbīstamākās zodiaka zīmju pārstāves, kas bez sirdsapziņas pārmetumiem var atņemt citas vīrieti
TV24
“Laikam par to nevaru stāstīt, bet…” Rajevs atklāj iepriekš nedzirdētu informāciju par Rinkēviča un Trampa telefonsarunu
Lasīt citas ziņas

Šīs skaistās un mežonīgās dabas, kalnu ainavas, kā arī vēsturisku pilsētiņu un iespaidīgu piļu vilināta, dodos uz Velsu ekskursijā. Šeit valda divvalodība – daļa Velsas iedzīvotāju joprojām runā senajā velsiešu valodā un arī uzraksti te ir divās valodās – angļu un velsiešu. Turklāt velsiešiem tāpat kā latviešiem patīk dziedāt korī.

Augšup 
pa kalnraču taku

Snoudons, augstākais kalns Anglijā un Velsā, ir tikai 1085 metrus augsts. Tā apkārtne tiek saistīta ar mītiskā karaļa Artūra vārdu. Šeit viņš it kā esot bijis ievainots kaujā un tad pārvests uz Avalonu. Snoudona virsotnē var tikt visi. Tie, kuriem mazāk laika vai fiziskas izturības, izvēlas dzelzceļu. Vilciens kursē tūrisma sezonā jau no 1896. gada, un ar to var uzbraukt gandrīz līdz pašai virsotnei. Pārējie kalnu mīļotāji iet, skrien vai pat dodas ar velosipēdu pa dažādas grūtības pakāpes takām. Vasarās šajā kalnā ik dienas kāpj daudz cilvēku un tas nav piemērots vientulības meklētājiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

Iesākumam es izvēlos kalnraču taku, kas sākas gandrīz vai pie hosteļa durvīm Lenberisas pārejā. Te savulaik iegūts varš, par ko liecina dažas rūdas ieguves vajadzībām celtas, bet nu jau sen pamestas ēkas, kā arī kalnraču šahtas, kurām labāk netuvoties, brīdināts ceļvežos. Taka vijas gar vairākiem ezeriņiem un pēc tam zigzagveidā tieši augšup kalnā. Snoudona kalnu grēda ar vairākām kalnu virsotnēm pakavveidā no abām pusēm it kā ieskauj taku.

Turp un atpakaļ ejot, kopā sanāk ap 13 kilometriem, un jārēķinās ar aptuveni sešām stundām, jo kāpiens ir pagrūts. Lai gan tieši kalna virsotnē satieku gidu, kurš skrien augšup, un viņam tikšana augšā prasa daudz mazāk laika. Bet to var darīt tikai trenējies cilvēks. Parastiem ļautiņiem, ieskaitot mani, plaušas jau ejot, šķiet, strādā ar pilnu slodzi, bet skriešanai skābekļa nepietiktu. No Snoudona virsotnes var skatīt brīnišķīgas kalnu ainavas, to dēļ vien kāpiens ir ceļā izlieto sviedru vērts. Taču te augšā pūš tāds vējš, ka ir grūti nostāvēt kājās, tāpēc uzņemu dažas fotogrāfijas, padzeru tēju no termosa un dodos lejup.

Nākamajā rītā dodos apskatīt netālu esošo Karnārvonas pilsētiņu un pili, kurai lielāku un mazāku tornīšu tik daudz, ka ne saskaitīt. Pils viduslaikos tika celta, ņemot kā paraugu varenās Konstantinopoles mūrus ar mērķi izveidot drošu un iespaidīgu mitekli Anglijas karaļiem, kuri iekaroja Velsu. Vietējiem tas, protams, nepatika, un viņi centās pili ieņemt un nodedzināt, taču tā stāv joprojām. Īpaši labi pili var apskatīt no garām plūstošās upītes pretējā krasta. Karnārvonā ļoti svinīgā ceremonijā Velsas princis Čārlzs saņēma zemes valdījuma tiesības 1969. gadā. Mūsdienās tūristi var izstaigāt visu pili – no pagrabiem līdz pat augstākajiem tornīšiem, iejūtoties viduslaiku cilvēku ādā, kuri šeit dzīvoja, karoja, uzauga un novecoja. Šeit netālu atrodas arī romiešu cietokšņa Segontiuma drupas. Tie pirmie pakļāva velsiešus.

Staigājot 
pa naža asmeni

Trešajā dienā esmu atpakaļ kalnos ar domu izmēģināt ko ekstrēmāku. Snoudonam blakus atrodas Kribgohs, kas tulkojumā nozīmē “sarkanā ķemme”. Tā ir garena virsotne ar vienu ļoti stāvu, gandrīz vertikālu nogāzi un nedaudz mazāk stāvu pretējā pusē. Tas ir karstais punkts glābējiem, te notiek daudz negadījumu, arī tāpēc, ka pa to mēģina rāpties ļoti daudz nepieredzējušu cilvēku, kuri labākajā gadījumā vairs nespēj paši saviem spēkiem tikt lejā. Nacionālā parka oficiālajā mājas lapā rakstīts, ka tā ir naža asmens veida kore, ko sliktā laikā – vējā, lietū, sniegā vai miglā – var izmantot tikai pieredzējuši kalnu kāpēji, ņemot vērā, ka daudz cilvēku šeit ir zaudējuši dzīvību. Es kalnā kāpju, tikai skaistās un saulainās dienas iedrošināta. Turklāt zināma pieredze, kāpjot kalnos Skotijā, man ir.

Reklāma
Reklāma

Kribgoha nogāzes ir tik stāvas, ka tajās nevar vienkārši uziet augšā, bet ir jārāpjas, atbalstoties ar kājām un rokām. Tajā pašā laikā to var izdarīt, neizmantojot alpīnistu ekipējumu (piemēram, virves). Īstie alpīnisti te ir redzami bieži, kāpjot citās stāvās klinšu sienās, kas atrodas gar ceļu no Lenberisas uz kalnu pāreju. Šis apvidus jau ilgus gadus ir bijusi iecienīta treniņu vieta pirms došanās pievārēt Everestu vai citas pasaules varenākās virsotnes.

Pārvarot Kribgoha kori, pa ceļam nākas gaidīt uz citiem kalnu kāpējiem, jo takas citviet ir tik šauras, ka apmainīties pat diviem cilvēkiem ir neiespējami. Un cilvēku te ir daudz. Redzu dažus nepieredzējušus kāpējus lienam pa pašu kores virsotni, lai gan ir iespējams izvēlēties arī mazāk bīstamas vietas. Un te pēkšņi mani pārsteidz pagara auguma sportisks vīrietis, kuram uz muguras speciālā sēdeklītī sēž mazs bērniņš!

Es to izdarīju!

Kad kādai grupai jautāju par vieglāko ceļu lejup, viņi smejoties man saka kaut ko par ātrāko ceļu uz paradīzi. Tātad par briesmām un grūtībām kalnos var arī jokot. Kopumā te valda ļoti liels biedriskuma gars. Visi ir ļoti draudzīgi un izpalīdzīgi. Kalni cilvēkus satuvina.

Visgrūtākais posms ir kāpšana lejup, jo tad ir grūtāk saskatīt un atrast roku un kāju balstīšanai nepieciešamos izciļņus klintī. Dažkārt tas liekas pat neiespējami. Reiz nejauši aizķeru kādu akmeni, un tas sāk ripot pa klinti lejup, par laimi, neķerot tos, kuri atrodas zemāk. Izjūtu pašpārmetumus par citu cilvēku apdraudēšanu. Bet kad nokāpju lejā, ir tik vienreizīga sajūta, ka gribas lēkāt un skaļi saukt: “Jā, es to izdarīju!”

Atslodzei ceļojuma nobeigumā apceļoju iecienītākos apkārtnes gleznainos kalnu ciematiņus – Bedgelertu (kas it kā nosaukts par godu sunim varonim) un Betusikoidu. Šeit nogaršoju arī vietējo izstrādājumu – no jūraszālēm gatavoto laverbred, burtiskā tulkojumā – jūraszāļu maizi –, kas patiesībā izskatās pēc zaļa biezeņa un nav īpaši garšīgs. Bet tas ir vērtīgs, jo satur daudz minerālvielu. No Betusikoidas dodos pārgājienā gar Lagvi upi, līdz nokļūstu pie Svolovas jeb, latviski, Bezdelīgu ūdenskrituma, kas ir viens no augstākajiem Velsā. Pieauguši koki, salīdzinot ar to, izskatās pavisam maziņi.

Fotogaleriju skatieties sadaļā FOTO!

 

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.