Viktors Ivbulis: Latviešu skaits dzimtenē rūk, bet žēl, jo dzīvojam vismaz dabas apstākļu ziņā laimīgā zemē 2
17. februāra “Latvijas Avīze” publicēja īsu informāciju par nesen notikušo ļoti svarīgo sanāksmi, kurā piedalījās 40 valstu augstākās amatpersonas. Raksta apakšvirsrakstā lasām “Minhenes drošības konferencē diskutē par bezrietumnieciskumu”. Angliski tas skan nedaudz citādi – “westlessness”.
Mani šajā rakstā īpaši uzrunāja tas, ka “Britānija atsūtīja otršķirīgas amatpersonas”, ar to izceļoties citu valstu prezidentu, premjeru un ministru vidū. Jo briti bez garām runām laikam arī labāk apzinās, kas pasaulē īsti notiek.
Vēl līdz Otrā pasaules kara beigām tie valdīja pār milzumu koloniju visās pasaules malās un atšķirībā no vairākām citām Eiropas impērijām tās atstāja bez lielas asinsizliešanas, kāda tā uzskatāmi bija varbūt tikai 1775–1783. gada tā sauktajā Amerikas neatkarības karā.
Bet no savas galvenās kolonijas Indijas briti pēc savas valdības lēmuma sakāpa kuģos un devās prom 1947. gadā, uz viņiem neatskanot nevienam šāvienam laikā, kad tur valdīja nesaudzīga nokaušana cīņās starp hinduistiem, musulmaņiem un sikhiem. Bet kolonizatori atstāja tur angļu valodu, kas reāli valstī ir galvenā, jo valsts valoda hindi ir maz zināma dienvidu štatos. Pakistānā angļu ir valsts valoda. Labākajās augstskolās apmācība notiek angliski. Visa svarīgākā zinātniskā literatūra tiek rakstīta angļu valodā.
Briti atstāja arī vēl tagad daudzas pastāvošas Indijas valsts pārvaldes struktūras un sagatavotu virsnieku sastāvu armijā. Otrā pasaules kara laikā indiešu pulkveži komandēja britu kaujas vienības cīņā pret japāņiem. Iegūstot neatkarību, daļa no tiem uzreiz kļuva par Indijas ģenerāļiem. Bet Indijas policijā gandrīz no kolonizācijas pirmsākumiem indieši bija vairākumā.
Kad izdevu savu plašo grāmatu “No indiešu civilizācijas vēstures”, jau daudz indiešu bija atbildīgos posteņos Lielbritānijā un ASV. Arī tagad daudz indiešu vārdu un uzvārdu tur mirgo biznesmeņu un žurnālistu vidū.
Bet šīsdienas Lielbritānija ar bijušo galveno koloniju ir arī gandrīz vai politiski saistīta – Londonas mērs ir Pakistānas izcelsmes Sadiks Hāns, Borisa Džonsona valdības finanšu ministrs ir Riši Sunaks ar hinduistu mitoloģiski supergudrā vārdu kā savu priekšvārdu.
Viņš šajā ļoti svarīgajā amatā aizstāja valdību atstājušo Pakistānas izcelsmes politiķi Sadžidu Džavidu. Ar indiešu priekšvārdiem ir iekšlietu ministre Priti Patela un valsts sekretārs Aloks Šarma. Tas rietumnieciskumam glaimojoši skan, tikai runājot par multikulturālismu, kas diez vai ir tikai rietumniecisks.
Rietumnieciskumu grauj Indijas mūsdienu premjera Narendras Modi valdības laikā īpaši uzplaukušais hindu nacionālisms, izceļot arī koloniālisma pārinodarījumus. Man ir nācies ilgstoši pētīt indoeiropiešu izcelsmes vietas meklējumus.
Vēl nesen indieši neapstrīdēja zinātniski un ilgstoši pamatotu viņu tālo senču ieplūšanu subkontinentā no Austrumeiropas puses caur Centrālo Āziju apmēram 16.–17. gadsimtā pirms mūsu ēras.
Tagad dzirdam viņu gandrīz vienā balsī teikto, ka visi Eiropas indoeiropieši (starp kuriem nav somu, igauņu, ungāru un dažu citu somu-ugru tautu) ir nākuši no Indijas apmēram pa to pašu ceļu. Pierādījumi tam tiek atrasti tikai mitoloģiskos avotos.
No teiktā varbūt var secināt, kādēļ uz jau minēto Minhenes konferenci briti atsūtīja pieticīga līmeņa delegāciju. Katrā ziņā no Londonas raugoties, bezrietumnieciskums izskatās citādi.
Pret tā pārliecinošu pastāvēšanu tomēr it kā neliecina dažādu Āfrikas valstu vadītāju eiropeiskais apģērbs ar obligātām kaklasaitēm televīzijas raidījumos un, protams, tas, ka daudzu bijušo koloniju valsts valoda ir angļu, franču vai kāda cita mazāk izplatīta. Ap 200 miljonu nigēriešu savstarpēji sazinās angliski, kas ir ļoti daudz, salīdzinot ar Eiropas Savienības 445 miljoniem, kuri arī ikdienā runā savu tautu valodā. Bijušo kolonizatoru valodas iecelšana valsts valodas godā Āfrikas bijušajās kolonijās ir spiesta lieta tādēļ, ka jaundibinātās valstis parasti sastāv no daudzām ciltīm ar savām valodām, kurām gandrīz visām nav starptautiskas atzīšanas.
Tie, protams, ir tikai nedaudzi fakti par mūslaiku pasaules etnisko raibumu. Bet rietumnieciskuma noriets visumā ir neapšaubāms, un to izceļ gandrīz visas Āzijas un arī lielas daļas Āfrikas straujā saimnieciskā izaugsme, neraugoties uz nežēlīgo pārapdzīvotību un dzeramā ūdens gandrīz vai katastrofālo trūkumu. Tas dzen migrantu miljonus uz ziemeļiem.
Bet vienlaikus notiek Eiropas Savienības iedzīvotāju skaita samazināšanās, kas procentuāli visvairāk izpaužas Latvijā, Lietuvā, Ungārijā, Bulgārijā, Grieķijā un Horvātijā līdz ar visas ES ekonomiskās izaugsmes vārgo tempu.
Tie ir Rietumu norieta rādītāji, ko nevar glābt arī pagaidām labie ASV sasniegumi. Krievija nevēlas, ka to pieskaita Rietumiem, bet pie Āzijas tā noteikti nepieder. Latviešu skaits dzimtenē samazinās, bet žēl, jo mēs dzīvojam vismaz dabas apstākļu ziņā laimīgā zemē. Priecāsimies par to!
