Kurš vainīgs? Vēlreiz par noteikumiem 0
Te divas epizodes no pagājušās nedēļas braucieniem. Krasi atšķirīgas, taču abas, manuprāt, pārdomu un tālejošu secinājumu vērtas. Tāpat kā lasītāja Stalkera lēmums par riepu izvēli.
Kurš vainīgs?
Pirmā gadījās Jurim. Kungam pašos labākajos gados. Ar milzīgu visdažādāko auto vadīšanas pieredzi. Bez kaitīgiem ieradumiem (ātruma eiforiju ieskaitot). Stūrmanim, kura iemaņas pavisam noteikti vērtējamas virs vidējā līmeņa. Brauca viņš jaukā, gaišā sestdienā (vakar “Gada auto” balle, rīt jādedz pirmā Adventes svecīte) pa pustukšu ielu, kurā nebija ne miņas no ziemas briesmām. Kādi plus seši grādi, ne sniega, ne melna, ne balta ledus, vien bruģis slapjš. Ātrums – atļautie 50 (plus mīnus štrunts). Priekšā labajai maliņai piekļāvies vismaz divreiz lēnāks “Volvo”. Pretim neviena. Jābrauc garām. Dabiski…
Bet – dažus metrus no viņa deguna “Volvo” metas pa kreisi. Un idilli pārtrauc blīkšķis. Visai pamatīgs. Gaisa spilveni gan nenostrādā, bet “Volvo” kreisās puses logi izbirst, durvju statne līka, Jura spārns un lukturis pagalam. Viedokļus saskaņot neizdodas, tiek gaidīta policija, kas Jurim par lielu pārsteigumu pieņem “Zālamana lēmumu”. Vainīgi esat abi. Spriedums var tikt pārsūdzēts mēneša laikā.
Juris to, protams, darīs (ne jau remonta izmaksu dēļ, ir “KASKO”, bet tāpēc, ka līdzvainīgā statuss uz ilgu laiku sabojās viņa apdrošināšanas vēsturi, sadārdzinās nākotni). Un ļoti iespējams, ka savu taisnību pierādīs. “Volvo” vadītāja rīcība tiešām bija stulba – ne pagrieziena signāla, ne skata spogulī. Nekādus apdzīšanas liegumus, kas minēti CSN, “līdzvainīgais” Juris nav pārkāpis. “Vajadzēja būt piesardzīgākam” – tā esot teicis oficieris… No formālo noteikumu viedokļa visai savāds formulējums. Apstrīdams. (Vēlāk pastāstīšu, kā Jurim apelācijā veicās).
Bet – ja tā plašāk, ja no visu noteikumus papildinošo Labas prakses likumu viedokļa – iespēja paredzēt kolēģa kļūdu Jurim tiešām bija. Lēnie ir bīstamāki par ātrajiem. Tos nevajag apdzīt vietās, kur iespējams nogriezties pa kreisi. Lēno prāts ir aizņemts ar velns vien zina ko citu. Ar bakstīšanu telefonā, ar šķiltavu meklēšanu, ar lūkošanos pēc iespējamas “parkošanās” vietas (tā bija šoreiz). Kādi tur spoguļi?! Kādi tur signāli?! Iela taču tukša. Bija gan tukša – kad pēdējo reizi atpakaļ skatījies…
Biežākas (un vēl krietni smagākas) šāda veida avārijas ir ārpus pilsētas. Tieši tā zem baļķu vedēja pabrauca un knapi izdzīvoja pazīstams dziedātājs. Tā grāvī iegāzās skolas buss un padsmit bērneļus nevis mājās, bet slimnīcā nogādāja. Formāli ne mākslinieks, ne autobusa profesionālis (ar lielu stāžu un pieredzi) vainīgi nebija. Bet vai mums pietiek ar “formāli nevainīgs”? Tādēļ vēlreiz – sargies no lēnajiem! Mēģini uzminēt viņu pekstiņus. Arī pilsētā.
No peļķes kupenā – 30 minūtēs
Otrs stāsts ir par manu braucieniņu uz dižajiem kalniem. Kangariem. Stāstiņš bez avārijas, bez policijas. Bet ar vēl vienu nerakstīto likumu atgādinājumu.
No rīta ar savējām M+S riepām (vairāk dubļu, ne ledus raksta), kuras kā hronisks rīdzinieks principā lietoju, Boldžas peļķes un slapju Daugavas tiltu pārbraucis, Dārzciema ielā ņemu jaunu testa auto (“BMW X3” – lasiet par šo sapņu kategorijas rīku nākamnedēļ) ar jaunām polārām ledus riepām un – kur lai aizšauj? Uz kalniem! Ziemu ieraudzīt un fotografēt.
Latvijas ceļu kontrasti ir fantastiski. Tikai pusstundu no sālsūdens peļķēm – spožs, piebraukts, nekaisīts sniegs. Skaisti. No brauciena viedokļa – te (kur mani “pusziemas” riteņi liktu saspringt, laipot, mazāk slidenas vietas ķerot) ir dārgu ziemas riepu un moderno stabilitātes sistēmu triumfa vide. Bembis brauc kā tramvajs pa sliedēm. Stājas labāk nekā Jura “džips” uz slapja bruģa. Tas viegli spēj sasniegt visus plika asfalta noteikumu limitus. Formāli drīkst. Vai vajag?
Kategoriski – nē. Pirmkārt, nekādas riepas, nekādi vilkmes datori nespēj uzvarēt Ņūtona likumu. Ja inerces spēki, kurus savā perfektas tehnikas pārvaldnieka eiforijā būsi par daudz sakrājis, lems – skatīsi ziemu no grāvja. Otrkārt, seguma lamatas baltajā fonā grūti saskatāmas. Lūk, šeit līkumā sasalušas risas augsta mala. Tajā uzrāpties nespēj ne “Ice master” riteņi, ne “BMW” datori. Ne stūres lielmeistars. Tā var mest pretējā joslā, pa kuru tuvojas kokvedēja bargais purns…
Treškārt, labi, bagātīgi bruņotajiem nav tiesības ignorēt trūcīgāko problēmas, provocēt tos uz bīstami ātriem manevriem, bremzēt viņu priekšā ar visu sev pieejamo jaudu.
Kas te kopā sanāca? Lūk, kas – visus trīs šos padomus ievērojot, ar bembi šajā ziemas pasakā nebraucu nemaz ātrāk, kā to būtu darījis ar savu krosoverīti, kurš ir vismaz piecreiz lētāks. Riteņi arī.
