Atis Klimovičs: Vēlreiz par pērn nepieņemto lēmumu – vai Rietumi nevarētu nākt talkā un slēgt Ukrainas gaisa telpu? 10
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Aizejot uz skolas pagrabu kopā ar visiem audzēkņiem un viņu skolotājiem kādā no Ukrainas skolām, kad kārtējo reizi atskanējusi gaisa trauksme, gribot negribot nākas atgriezties pie jautājuma, kas bija aktuāls pagājušā gada sākumā. Tolaik vai jebkurš šīs valsts iedzīvotājs uzdeva jautājumu ārzemju žurnālistiem – vai Rietumi nevarētu nākt talkā un slēgt gaisa telpu. To pašu citu valstu vadītājiem vaicāja Ukrainas prezidents Zelenskis. Labs jautājums, turklāt vietā. Tagad skaidri
kā uz delnas redzams, ka Rietumu neatsaukšanās ukraiņu lūgumam ļāvusi Krievijai īstenot arī barbariskus uzbrukumus civilajiem mērķiem un mierīgajiem iedzīvotājiem.
Tie noveduši pie cilvēku upuriem, finansiāli prāviem postījumiem un arī lielu bēgļu skaitu daudzās Eiropas valstīs. Vai to var uzskatīt par Rietumu uzvaru un spēka apliecinājumu, diezin vai. Drīzāk par nespēju laikus aptvert notiekošā dziļāko nozīmi un ārkārtīgo gausumu lēmumu pieņemšanā. Diez vai Eiropas Savienības valstis līdz šim izturējušās kā tādas, kas labi apzinās savu atbildību par drošību un stabilitāti kontinentā.
Nav noslēpums, ka Kremļa blefotāji gandrīz kopš paša lielā kara sākuma pērnā gada 24. februārī regulāri biedējuši ar gatavību pielietot kodolieročus un tas ir sasniedzis dzirdīgas ausis.
Ne reizi vien no dažādiem Rietumu pārstāvjiem nācies uzklausīt jautājumu, vai lielāks atbalsts ukraiņiem varēs kompensēt iespējamo militāro konfrontāciju starp NATO un Krieviju. Viens no spilgtākajiem piemēriem bijusi ievērojamu Vācijas kultūras darbinieku vēstule ar visai kategorisku aicinājumu atteikties no palīdzības Ukrainai.
Nereti dzirdēts spekulatīvs jautājums, vai tiešām ukraiņu atbalstītāji vēlas trešā pasaules kara sākšanos. Atbilde, protams, būtu noliedzoša – protams, ne.
To papildinot ar norādi, ka tikai izlēmība rīkoties droši ir vienīgā pareizā un tieši tā ir vienīgā valoda, kādu saprot Kremļa grupējums. Tas nesaprot nekādu citu valodu kā vien spēcīgas dūres teikto. To labi varēja redzēt pēc amerikāņu pirmo nopietno ieroču nonākšanas frontē, kas nopietni satrauca iebrucējus.
Tas pats tagad sakāms par tanku piegādēm, lai gan par tām vēl nav zināms, kad īsti “Leopard” un citi modeļi iesaistīsies kaujās. Tas nav provokatīvs jautājums – kādēļ militārie analītiķi NATO struktūrās un citi lielās politikas speciālisti neaicināja vēl pērnvasar izšķirties par tanku un citu ieroču piegādēm?
Ko lai pasaka ukraiņu karavīra atraitnei, kas pilnīgi loģiski atbild uz jautājumu par labuma guvējiem no šī kara – tā esot militārā rūpniecība.
Kā agresorvalstī, tā arī Rietumos, kur tikai tagad NATO ģenerālsekretārs pateicis, ka alianses valstīm jākāpina artilērijas šāviņu ražošanas apjomi. Kādēļ tikai tagad izteikta šāda atziņa, ja jau pagājušās vasaras smago kauju laikā krieviem bija 20 reizes vairāk šāviņu nekā ukraiņiem?
Tagad šī situācija ir tikai nedaudz labāka, joprojām uzbrucējiem ir pārsvars gan cilvēku, gan tehnikas, gan ieroču, gan munīcijas ziņā. Tas labi zināms ukraiņu štābos un arī sabiedrotajiem, un tagad ir viens no beidzamajiem brīžiem, lai sniegtu maksimāli lielu palīdzību ukraiņiem frontē.
