Viedoklis. Vēlreiz par mūsu neprasmi pielāgoties dabai 0
Iespējams, šajā komentārā daudzviet atkārtošu jau “Agro Topa” jūlija numurā izteiktās domas, taču, kā zināms, labāk pateikt divreiz nekā nemaz.
Visu pavasari un vasaru gan televīzija, gan radio un ražotāju sabiedriskās organizācijas iedzīvotājus biedē ar katastrofālo stāvokli augļkopībā, arī citās lauksaimniecības nozarēs. Dažs labs lielsaimnieks uztraucas, ka sviesta kārta uz maizes būs nedaudz plānāka, tāpēc no ES jāprasa kompensācija. Ja ir kas dod, kāpēc neprasīt? Ja vienai nozarei dod, kāpēc arī citām neprasīt? Tā kā tuvojas vēlēšanas, gan jau atradīs iespēju naudu dabūt.
No augļkopju viedokļa nepiemērota bija gan pagājušā gada pārāk mitrā veģetācijas perioda otrā puse, gan šāgada pārāk sausais un karstais pavasaris un vasara. Kā liecina novērojumi pagājušajā gadsimtā, vairāk tomēr jābaidās no sekojošās ziemas. Pēc 1928. gada ļoti slapjās vasaras nākamajā ne sevišķi bargajā ziemā visvairāk izsala Zemgales un Kurzemes dārzi ar smagāku un mitrāku augsni.
1939. gada vasara bija līdzīga šāgada vasarai – pārbagāta augļu raža un sausums, tai sekoja ļoti mitrs rudens, kad ražas novājinātiem kokiem augšanas procesi atsākās un tie nepaguva sagatavoties ziemošanai. Ļoti bargā ziema iznīcināja lielāko daļu dārzu.
Arī šogad rudens var būt pārāk mitrs. Ja arī ziemā un pavasarī laika apstākļi nebūs augļkopjiem labvēlīgi, tad tiešām būs katastrofa. Vienīgais mierinājums, ka Latvijas reljefa, augsnes un klimatisko apstākļu daudzveidība, kā arī saimnieka prasme piemēroties mainīgajiem apstākļiem ļaus lielākajai daļai augļu dārzu izdzīvot.
Šogad katastrofa varbūt bija ļoti bagātīgi ražojošiem upeņu un jāņogu stādījumu īpašniekiem, jo bija jādomā, kā novākt un kā un kur realizēt ražu. Par tādām pašām problēmām uztraucas arī daudzi ābolu audzētāji. Dārzos, kur mitruma trūkumu varbūt arī juta, daļa augļaizmetņu nobira, bet to 4–5%, kas palika, pietiek labas ražas nodrošināšanai un tur nebija jāiegulda darbs un nauda retināšanai.
Augļu kokus sausums tik viegli iznīcināt nevar, bet pārlieks mitrums gan. Sausā un karstā laikā lapas aizver atvārsnītes vai pat nobirst, lai nebūtu jāatdod stumbrā un zarā uzkrātais ūdens. Koki var iet bojā tad, ja saknes, visu rudeni un ziemu pārmitrā augsnē būdamas, skābekļa trūkuma dēļ stipri cieta vai pat pilnīgi aizgāja bojā. Ja saknes cietušas, tās nespēj pavasarī ar ūdeni laikus apgādāt karstumā strauji plaukstošo augu virszemes daļu. Vēlams vēls un vēss pavasaris. Skābekļa trūkumu mitrās un vēsās augsnēs sevišķi nemīl ābeļu potcelms MM106, kā arī plūmju un ķiršu potcelmi.
Tik daudz ir rakstīts – ja vasaras otrā puse un rudens ir nokrišņiem bagāts, apdobes jāatstāj apaugušas. Zāles vai nezāles palīdz regulēt mitruma režīmu augsnē. Tātad to vajadzēja darīt pagājušā gada vasaras otrajā pusē un rudens sākumā.
Ābeles šogad jutās ļoti labi, ja rindstarpas jau vasaras sākumā izpļautas, nopļautā zāle mesta uz apdobēm, veidojot mulčas slāni. Tām, kurām pagājšgad zari īsināti, jaunie dzinumi palīdzēja vainagu apgādāt ar ūdeni un barības vielām. Vienīgā nelaime – šādos dārzos augļaizmetņi bija jāretina un tas ir darbietilpīgs process. Baidoties no prognozētās katastrofas, ne visi to izdarīja.
Jaunie kauleņkoku stādījumi, krūmogulāji un avenes arī dažviet visvairāk cietuši pagājušā rudens ūdens pārbagātības dēļ, sevišķi smagākās augsnēs vai ieplakās. To saknes arī necieš skābekļa badu. Virszemes daļas pietiekami nenobrieda un cieta pat nelielā salā, sevišķi mazāk ziemcietīgām šķirnēm. Ja aveņu stādījumā redzami cietuši iepriekšējā gada dzinumi, bet jauno dzinumu ir ļoti daudz, mitruma trūkums nevar būt.
Šogad dažs vaino sausumu savu ābeļu nīkuļošanā dārzā, kur kopš pavasara nav pļauts zālājs, kas paņem visu mitrumu un reizē arī minerālvielas no augsnes. Jebkurš augs – nezāle vai zālājs – ir konkurents augļaugiem ūdens un minerālvielu uzņemšanā no augsnes. Ja barības vielu, ūdens augsnē ir maz, konkurence ir traucējoša, jo uzvaru gūs, protams, nezāles ar varenāku sakņu sistēmu. Vecas ābeles uz sēklaudžu potcelmiem ar spēcīgām saknēm var šajā konkurences cīņā uzvarēt, bet ne punduru vai puspunduru ābeles, kauleņkoki, kā arī jauni koki, ogulāji.
Ja augsne pārbagāta ar ūdeni un varbūt arī minerālvielām, padalīšanās šajā bagātībā ar zālēm vai nezālēm ir vēlama. Pagājušā gada mitrajā rudenī šāds nepļauts zālājs būtu derējis, bet tad jau tas traucēja ražas vācējiem, tāpēc to nopļāva, tā veicinot augu izslīkšanu.
Klimats nepiemērosies augļu kokiem, bet dārzu stādītājiem jāpiemērojas klimatam, tāpēc jāmeklē risinājumi – katru gadu citādi.
Augļu un ogu dārziem (un ne tikai) mūsu apstākļos, arī daudzās citās valstīs, neder ļoti lieli stādījumi. Nevienādie augsnes un reljefa apstākļi neļauj optimālā laikā veikt augsnes un stādījuma kopšanas darbus. Puse no lauka vai kāda ieplaka var ciest no pārlieku liela mitruma, otra puse – no sausuma. Krūmogulāju audzētājiem, lai nodrošinātu tehnikas racionālu izmantošanu un nepieciešamos apjomus pārstrādei, labāk veidot kooperatīvu. Labāk iegūt lielu ražu no mazas platības nekā mazu vai vidēju no lielas platības.
Vairāk lasiet žurnāla Agro Tops septembra numurā
