Šveiciešiem zelts nesmird. Kas bija lielākie Hitlera sponsori? 0
Juris Aplociņš, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Nesen atslepenotajos arhīvos atrasts dokuments, kuru 1945. gada 12. aprīlī noformējusi padomju ārējās izlūkošanas rezidentūra Britānijā. Tajā vēstīts, ka saskaņā ar Šveicē panākto vienošanos ar angļiem un amerikāņiem vācu armija piekrīt Rietumu frontē atkāpties.
Proti, tāda vienošanās paredzēja: vācieši atver fronti rietumpusē, taču turpina maksimālu pretošanos austrumos, galvenokārt nolūkā nepieļaut Sarkanās armijas ierašanos Berlīnē ātrāk par minētajiem sabiedrotajiem.
Šveiciešiem zelts nesmird
Pietiekami savdabīga šķiet arī kāda papildu informācija – par to, ka vēlāk amerikāņu rokās nonākušais vāciešu zelts nogādāts sāls šahtā aptuveni 36 stundas pirms oficiālas amerikāņu karaspēka ierašanās Briselē. Šahtu esot apsargājuši vācu apsargi, no kuriem amerikāņi tad arī bez īpašas tielēšanās uzzinājuši precīzu zelta krājumu atrašanās vietu, un tos viņiem nodevis personīgi pats Reihsbankas vicedirektors Emīls Pūls.
Tagad pētnieki jautā: kas bija šis zelts, un kāpēc pēkšņi vācieši sadomāja to tik vienkārši atdot savam pretiniekam? Vai tas nozīmē, ka Trešā reiha augstākās vadības aprindas kaut kas tomēr ļoti cieši saistīja ar attiecīgajām aprindām Britānijā un ASV? Un minētie atslepenotie arhīvu dokumenti ļaujot apgalvot, ka diemžēl tieši tā tas arī bijis.
Runa ir par šifrēto telegrammu no Britānijas, kurā vēstīts par koncentrācijas nometņu ieslodzīto savākto zeltu vācu okupētās Beļģijas teritorijā. Operācijas galvenais kurators esot bijis jau minētais Pūls, kurš bija ne tikai otrā svarīgākā amatpersona Reihsbankā, bet vēl arī ietilpa Šveices Starptautisko norēķinu bankas (SNB) direktoru padomes sastāvā. Šī struktūra dibināta 1930. gadā, tās galvenā mītne izvietota Bāzelē, un savdabīgi, ka tā darbojas vēl arī mūsdienās. Un 2. Pasaules kara laikā tieši Šveices SNB kalpojusi kā platforma Anglijas bankas un amerikāņu kapitāla Morganu nama personā sadarbībai ar nacistisko Reihsbanku. Sak, karš mums ir viena lieta, bet naudas raušanai tas nedrīkst kaitēt. Vēstīts, ka kopējā caur SNB īstenoto operāciju summa sasniedzot vismaz 500 miljardus (!) tā laika dolāru.
Vācijai preces bija jāpērk Šveicē un citās neitrālajās valstīs, un šim nolūkam nacistiem vajadzēja valūtu. SNB pret to mainīja zeltu, turklāt arī to, ko nacisti salaupījuši okupētajās teritorijās vai atņēmuši koncentrācijas nometnēs ieslodzītajiem. Līdz ar to, kā pauduši daudzi mūsdienu pētnieki, ir iespējams, ka simtiem tūkstoši cilvēku nonāca koncentrācijas nometnēs un gāzes kamerās faktiski tikai tāpēc, lai Šveices baņķieri varētu sev ļoti izdevīgi apmainīt viņiem atņemto zeltu pret nacistiem tik ļoti nepieciešamo valūtu. Tas lielā mērā esot attiecināms tieši uz zobu zelta kronīšiem, kurus varēja viegli pievākt no nogalinātajiem cilvēkiem…
“Stomatoloģisko” zeltu kopā ar ieslodzītajiem un okupēto teritoriju iedzīvotājiem atņemtajiem juvelierizstrādājumiem pārkausēja 20 kilogramus smagos stieņos. Tiesa, puslīdz ticamu kopējo šādā veidā iegūtā zelta apjomu praktiski neesot iespējams aprēķināt. Lai gan zināms, ka tikai no vienas pašas Osvencimas nometnes piegādātas vismaz astoņas tonnas zelta. Un, ja spriež pēc pagaidām nezināma britu ziņotāja šifrētajā telegrammā vēstītā, šī caur Šveici organizētā britu un amerikāņu baņķieru “zelta sadarbība” turpinājusies līdz pašām pēdējām 2. Pasaules kara dienām.
Kas maksāja algu fašistiem
Tostarp jau sen noskaidrots, ka Rietumu kapitāls pilnā jaudā sadarbošanos ar nacistiem sāka jau 30. gadu sākumā, proti, kad Hitlers vēl nebija ieguvis varu. Anglijas banka 1932. gadā finansēja Hitlera vēlēšanu kampaņu, un, lielā mērā pateicoties tieši britu kapitālam, viņš šo varu arī ieguva. Tāpat viņam dāsni palīdzēja arī viena no senākajām un varenākajām amerikāņu finanšu grupām Morgani, kam allaž bijušas ārkārtīgi ciešas saites ar britu specdienestiem.
Turklāt šī “Rietumu partneru” palīdzība Hitleram bijusi ļoti daudzveidīga. No vienas puses, britu–amerikāņu kapitāls izprovocēja dziļu ekonomisko krīzi Vācijā, kā rezultātā tad arī iesākās neprātīgs Hitlera popularitātes pieaugums, jo viņš nenogurstoši solīja vāciešiem likvidēt bezdarbu, trūkumu un visu tamlīdzīgo. No otras puses, tā vienkārši bija neslēpta nacionālsociālistu partijas finansēšana. Partijas funkcionāri algu saņēma valūtā, kuru jau tad sāka piegādāt no Šveices. Tādā veidā tā taciņa arī iestaigājās.
1930. gadā Hitlera partija Bundestāga vēlēšanās ieguva otro lielāko balsu skaitu, un kopš tā mirkļa sākās grandioza rosība nolūkā palīdzēt tai iegūt varu pilnībā. Zināms, ka 1932. gada 4. janvārī satikās Anglijas bankas pārvaldnieks Montegjū Normans un toreizējais Vācijas kanclers fon Papēns, kad abas puses panāca slepenu vienošanos tieši par nacionālsociālistu finansēšanu. Turklāt tur piedalījušies arī amerikāņu politiķi – odiozie brāļi Alens un Džons Dallesi. Tieši Alens Dalless ilgus gadus uzturēja visciešākās saites ar Trešo reihu un bija šajā ķēdē vissvarīgākais posms. Laikam jau ne gluži bez iemesla tieši viņu sabiedrotie nosūtīja uz slepenajām pārrunām ar nacistiem Šveicē. 1945. gada 8. martā amerikāņu baisā specdienesta CIP priekšteces Stratēģisko dienestu pārvaldes (SDP) konspiratīvajā dzīvoklī Cīrihē Alens Dalless, kurš tolaik vadīja SDP rezidentūru Eiropā, satikās ar vienu no ietekmīgākajām personām SS ģenerāli Karlu Volfu. Runa pamatā bijusi par vērmahta vēlamo padošanos Ziemeļitālijā.
Brāļi Dallesi bija cieši saistīti arī ar Anglijas bankas ietekmīgākajām personām. Džons Dalless jau 20. gados bija labās attiecībās ar Reihsbankas vadītāju Hjalmaru Šahtu, un tieši viņš viņu iepazīstinājis ar Montegjū Normanu. 1934. gadā parakstīja angļu–vāciešu līgumu, kas noteica – Britānija de facto kļūst par fašistiskās Vācijas galveno tirdzniecības partneri, nodrošinot tai militārās un citas tehnikas piegādes. Bet 1938. gadā pēc bēdīgi slavenās Minhenes vienošanās, kas tad būtībā arī jāuzskata par 2. Pasaules kara ienākšanu Eiropā, tieši Anglijas banka palīdzēja Hitleram pārdot zeltu, kas bija atņemts ar “Minhenes pakta” ziņu okupētajai Čehoslovākijai. Šo faktu apstiprinot attiecīgie tā laika dokumenti, kas tagad padarīti pieejami arī pētniekiem. Un, rēķinot mūsdienu cenās, tas esot bijis darījums par vismaz vienu miljardu sterliņu mārciņu. Līdz ar to praktiski vairs nav pat minimāli apšaubāms fakts, ka, palīdzot Hitleram notirgot šo zeltu, arī angļu kapitāls sāka uzstāties kā zagtu mantu pirkšanas–pārdošanas līdzdalībnieks.
Kurš pret kuru
Mūsdienu pētnieki vērsuši uzmanību uz kādu savdabīgu detaļu. Rietumu kapitāls ļoti aktīvi sāka darboties vāciešu interesēs pēc tā, kad 1929. gadā Staļins lauza vēl Ļeva Trocka savulaik ar angļu uzņēmumu Lena Goldfields noslēgto līgumu par zelta ieguvi. Šis līgums cita starpā noteica, ka angļi iegūst 93%, bet PSRS – tikai 7% no visa padomju valsts teritorijā esošajām atradnēm iegūtā zelta. Labais līgumiņš, patiešām! Skaidri atpazīstams mūspusē šodien valdošo komercbanku rokraksts… Un tieši pēc šīs “krievu klondaikas” zaudēšanas angļi sāka masveidā ieguldīt savu kapitālu nacistu partijas uzplaukuma sekmēšanai.
Mērķis vairāk nekā acīmredzams: ar nacistu palīdzību uzrīdīt Vāciju staļiniskajai PSRS, lai paši varētu atgūt to, ko Staļins atņēmis anglosakšu kapitālam. Un tajā gadījumā, ja Staļinam nebūtu izdevies viņus apspēlēt sarežģītajā diplomātiskajā spēlē (kur diemžēl jāieskaita arī bēdīgi slavenais Molotova–Ribentropa pakts, kas bija tik liktenīgs Latvijai), situācija pasaulē pirmajai sociālistiskajai lielvalstij jau tad būtu izveidojusies gaužām bēdīga. Proti, rietumvalstis kopā ar Vāciju bez jebkādas žēlastības būtu uzbrukušas PSRS visas kopā, kā dēļ tāda kara iznākumu nebūtu grūti prognozēt.
Taču britiem vienalga attaisnojās visi ieguldījumi Hitlera partijā. Protams, ja Vācija būtu karā uzvarējusi PSRS, kapitāla pieaugums būtu bijis vēl ievērojamāks. Taču arī bez tā viņi nepalika gluži bešā. Piemēram, bēdīgi slavenais Maršala plāns nodrošināja pilnu anglosakšu kontroli pār Eiropu, kas līdz ar Vāciju faktiski zaudēja savu suverenitāti un gluži reāli pilnā mērā to nav atguvusi vēl līdz pat šai dienai.
