Vēlreiz par citādo 1
Atmiņā patvērušies iespaidi no Latvijas Kultūras akadēmijas režijas studentu kursadarbu skates, kurā Laura Groza rādīja savu versiju par Franča Kafkas “Metamorfozu”. Uzmanību piesaistīja un pārsteidza tas, cik trāpīgi un cik vienkāršiem līdzekļiem Laurai izdevās parādīt fiziskā pārmaiņā ierakstīto garīgo pārvērtību – cilvēka transformāciju derdzīgā kukainī. Vienā no Zirgu pasta šaurajām zālītēm bija novietots aizslietnis – siena, aiz kuras norisinājās pārvērtības process. Par to signalizēja galvenokārt sienas šajā pusē esošo cilvēku satrauktā rosīšanās, bet no sienas otras puses “pienāca” vien skopi mājieni – virs aizslietņa pavīdējusi roka, kāja, varbūt arī seja – īsti neatceros, toties ļoti labi atceros neziņas un noslēpumainības sajūtu, ko tie radīja. Jau tolaik šķita, ka topošajai režisorei ir dota spēja radīt apstākļus, lai skatītājs sajustos ieintriģēts, vēlētos minēt un dzīvot līdzi izrādes darbības personām un notikumiem.
Droši vien pie šiem pagātnes iespaidiem varētu īpaši nekavēties un studiju darbam manifesta nozīmi nepiešķirt, ja Lauras, tagad jau Grozas-Ķiberes, turpmākā daiļrade ar katru jaunu iestudējumu neliecinātu, ka režisori kā tēma un risināma problēma joprojām valdzina citādais, svešais, atšķirīgais. Laura Groza-Ķibere uzstājīgi, tiesa, ar mainīgiem panākumiem, turpina pētīt izstumtos, izredzētos un vienkārši neiederīgos. Ziloņcilvēks Džons Meriks ir jaunākais eksponāts viņas savādnieku kolekcijā.
Citādības reprezentācijas mēdz būt dažādas – tostarp garīga nestabilitāte, ārprāts, atrašanās ārpus valodas un kultūras. Šoreiz Laura Groza-Ķibere izvēlējusies materiālu, kurā garīgās struktūras atšķirība rādīta apvienojumā ar smagu miesas deformāciju. Bernarda Pomeransa panākumu lauriem apvītās, tomēr visai shematiskās lugas galvenais varonis ir reāla vēsturiska persona – Džozefs (lugā – Džons) Meriks jeb Ziloņcilvēks, kura greizais, baisiem miesas lēveriem klātais stāvs biedēja un sajūsmināja publiku Viktorijas laikmeta Londonā iecienītajās dabas dīvainību izrādēs.
Pēc savas uzbūves “Ziloņcilvēka” iestudējums atgādina “1984” – Lauras Grozas-Ķiberes iepriekšējo darbu Liepājas teātrī. Arī tur kā organizatoriskais princips bija izmantots šovs, arī tur skatuves telpu piepildīja unificēta sabiedrība, kas motoriski kustas noteiktā ritmā, radot visaptverošu dinamiskas darbības ilūziju. Taču, atšķirībā no krāsu agresīvā spilgtuma, kas žilbināja acis “1984” uzvedumā, šoreiz Lauras Grozas-Ķiberes radītā pasaule izskatās tāda kā noputējusi, kā senas patinas klāta. Gan Mārtiņa Vilkārša scenogrāfijā, gan Ilzes Vītoliņas kostīmos dominē pelēkā krāsa, varbūt arī kāds nieks no brūnā vai melnā. Aktieru bāli grimētās sejas un mehāniskās kustības atsauc prātā kaut ko no poļu režisora Tadeuša Kantora mirušo pasaules un manekenu tukšajām čaulām. Izrādei neapšaubāmi piemīt vienots tēls, ko palīdz stiprināt ne tikai krāsu un kustību, bet arī skaņu partitūra. Kārļa Auzāna mūzika, brīžam gan raisot asociācijas ar atrašanos “Melo M” koncertā, savieno atsevišķās epizodes ar sāpīgi velkošu caurviju motīvu.
Mārtiņš Vilkārsis izrādi faktiski jau izrežisējis, telpiski ne tikai parādot spēku izkārtojumu izrādes pasaulē, bet arī dodot tam morālu novērtējumu. Uz skatuves amfiteātra ielokā atrodas arēna, kuras centrā novietota apaļa platforma – Egona Dombrovska atveidotajam Džonam Merikam paredzētā dzīves telpa. Nav principiālas nozīmes, vai Meriks tiek izrādīts kā atrakcija “frīkšovos” vai atrodas “normālu” cilvēku sabiedrībā. Viņš vienmēr ir tas, uz kuru skatās. Ar ziņkāri, ar pretīgumu, ar līdzcietību. Slimnīcā vai uz ielas, tieši tāpat kā cirkā. Atšķirība vien tā, ka cirka “frīkšovā” šī skatīšanās ir priekšnesuma laika ierobežota, kamēr dzīvē – pilnīgi neierobežota un nekontrolēta. Ne velti gan scenogrāfija, gan režija liek vienādības zīmi starp cirka klauniem un sabiedrības locekļiem. Cirkā Džons Meriks “iznirst” no brīnumu kastes, gluži kā iluzionista uzburts. Tieši tāpat uz skatuves parādās arī “normālās” sabiedrības pārstāvji. Abās skatuves pusēs kulisēs iekārtoti tādi kā plaukti (iespējams, metafora cilvēku ieradumiem un aizspriedumiem), no kuriem cita pēc citas krīt ārā darbības personas un sāk raustīties Lienes Gravas iestudētās groteski mehāniskās kustībās – vizuāli palaikam tik līdzīgās Ziloņcilvēka krampjainajiem pārvietošanās pūliņiem.
Gan telpiskais risinājums, gan kustību partitūra liecina, ka izrādes veidotāji apzinās – teātris primāri ir nevis psiholoģiska, bet vizuāli plastiska māksla. Uz programmiņas vāka lasāms izrādes žanra definējums – cilvēka drāma. Tomēr tas, kas reāli ieraugāms aktieru fiziskajās izpausmēs skatuves telpā, vismaz pagaidām nedod skaidru atbildi, vai tā ir Džona Merika drāma vai to cilvēku drāma, kuri nespēj Meriku pieņemt. Nekādas dramatiskas pārmaiņas nepiedzīvo ne Meriks, ne sabiedrība. Pat Edgara Ozoliņa simpātiski rosīgais ārsts Trīvss īsti neļauj nolasīt savas rīcības motīvus. Kas nosaka viņa rūpes par Meriku? Zinātniska interese? Profesionāls pienākums? Līdzcietība vai varbūt vēlme ietekmēt sabiedrību ar personisku cilvēcības piemēru? Pārējie aktieri, zibenīgi mainot lomas kā cimdus, katrs ieskicē kādu niansi sabiedrības kolektīvajā egocentriskajā portretā. Ne jau Ziloņcilvēks aizkustina šos cilvēkus, bet viņu pašu spēja “aizkustināties” un imitēt izturēšanos pret Meriku kā sev līdzīgu.
Merika lomas tēlotājam Egonam Dombrovskim piemīt tas, ko sauc par aktiera organiku jeb spēju nodibināt ideālu saskaņu starp iekšējiem impulsiem un ārējo izpausmi, viņam piemīt intuīcija un gaume, kas ļauj atklāt Merika trauslo, jūtīgo iekšējo pasauli un vienlaikus bez jelkādām butaforijām, tikai virtuozi pārvaldot savu ķermeni un balsi, īstenot Ziloņcilvēka šausminošo fizisko veidolu. Līdzvērtīga partnere Egonam Dombrovskim ir Inese Kučinska. Viņas atveidotajai aktrisei Kendalai un Merikam atvēlētas pāris epizodes, kurās uzdzirkstī nojausma par to, kā abus ietekmē un sākotnējos priekšstatus maina tikšanās aci pret aci. Šīs fragmentāri iezīmētās attiecības tad arī kļūst par izrādes dzīvības āderi. Žēl, ka vienīgo.
Kaut Lauras Grozas-Ķiberes veidotais iestudējums ir mērķtiecīgi uzbūvēts un stila ziņā vienots, vēsts par kroplīgā čaulā ieslēptu dārgu kodolu apvienojumā ar nopēlumu tiem, kuri nespēj šo kodolu novērtēt, šķiet tikpat politkorekta, cik iepriekšparedzama. Bet mākslas lielākā vara, kā zināms, izpaužas spējā paredzamo darīt neparedzamu.
Uzziņa
Bernards Pomeranss, ”Ziloņcilvēks”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisore: Laura Groza-Ķibere, scenogrāfs – Mārtiņš Vilkārsis, kostīmu māksliniece – Ilze Vītoliņa, komponists – Kārlis Auzāns.
Lomās: Egons Dombrovskis, Edgars Ozoliņš, Inese Kučinska, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks, Mārtiņš Kalita, Anete Berķe, Rolands Beķeris, Kaspars Gods.
Tuvākās izrādes: 5., 26. aprīlī.
Vārds skatītājiem
LILITA GRIETĒNA, mediķe: “Izrāde patika. Tā bija ļoti emocionāla, atgādināja, ka vairāk jāuztver cilvēka dvēsele, viņa iekšējā būtība, nevis ārēji vizuāli. Apbrīnoju Egona Dombrovska un Edgara Ozoliņa veikumu, meistarību. Domāju par to, cik sarežģīti E. Dombrovskim “iziet” no lomas. Tā nekādā gadījumā nav viegla izrāde – ir jādomā, jāpārdzīvo līdzi.”
DZINTRA, pensionāre: “Pēc pirmā cēliena abas ar draudzeni aizgājām prom. Man izrāde nepatika, daudz ko nesapratu. Egons Dombrovskis kā aktieris tēloja labi – tas gan.”
Sagatavojusi ILUTA DREIMANE
