Citāda pieeja 15
Nākamajā dienā pēc teroristu nāvējošā iebrukuma “Charlie Hebdo” jaunajā mājvietā, kur nebija nevienas norādes par žurnāla klātbūtni, respektīvi, šā gada 8. janvārī, draudus saņēma satīriskā avīze “Le Canard enchaîné”. Lai gan tajā pravietis Muhameds nekad nav attēlots. Arī ne bojāgājušajiem kolēģiem veltītajā (14. janvāra) numurā, kura ievadraksts, būtībā ļoti nopietns, beidzas ar frāzi: “Smiesimies! Līdz asarām.” Šā nedēļraksta tematika ir līdzīga, tomēr tradīcijas atšķiras un tās ir krietni senākas – “Le Canard enchaîné” drīz atzīmēs simto jubileju.
Avīze, kas Pirmā pasaules kara sākumā radās kā sava laikmeta antimilitārisma un antiklerikālisma tribīne, bet vienmēr ieturējusi līniju “ne kreisa, ne labēja”, mūsdienās ir viens no Francijas ietekmīgākajiem preses izdevumiem. Var teikt, politiķu obligātā lasāmviela, ko tie ver vaļā nemierīgu sirdi, lai uzzinātu, kas atkal nācis gaismā par Elizejas pili, valdību un parlamentu. Kādi ārzonās vai Šveicē apslēpti konti, apšaubāmi darījumi un skandāli tiek nodoti atklātībai, kas dažai labai amatpersonai varbūt liks zaudēt krēslu. Bet “Le Canard enchaîné” publikāciju dēļ zaudēto krēslu un portfeļu daudzums noteikti ir ievērības cienīgs. Tāpēc ministriju kurjeri katru trešdienu jau agri no rīta ierodas pie redakcijas saņemt kārtējo numura eksemplāru, jo internetā avīzes saturs nav atrodams – tikai nupat atklāta vietne, kur parādās vispārēja informācija un kur, iespējams, būs publiskoti atsevišķi no arhīva atlasīti materiāli. Avīze neievieto reklāmas, strādā ar peļņu, un tās darbiniekiem aizliegts pieņemt oficiālus valsts apbalvojumus. Krīzes apstākļos tirāža ir mazliet kritusies, tomēr grozās ap 400 000 eksemplāru, pārspējot Francijas dienas preses flagmani “Le Monde” par kādiem simt tūkstošiem.
“Le Canard enchaîné” trumpji: informācijas avoti valdošajās aprindās, bagāta valoda, izkopts stils un, protams, karikatūras, kas reti uzklūp mērķim rupji frontāli, bet lielākoties ar apejošu manevru jeb smalku, taču nepārprotamu mājienu. Skaidrs, ka avīzei nekad nav trūcis nelabvēļu. Bet nu uzradušies nāvīgi ienaidnieki, kuri gatavi saskaldīt avīžniekus gabalos “ar cirvi”, kā esot sacīts pa e-pastu pienākušajā draudu vēstulē. Sūtītāji acīmredzot saprot, ka intelektuāls spēks, kas gluži labi spēj iztikt bez klajām provokācijām, arī ir bīstams fanātismam, un varbūt pati visbīstamākā tam ir tieši “Le Canard enchaîné” prasme gudri šaustīt islāmistu vai jebkādu citu tumsonību. Nepiemirstot skarbi ironizēt par modernās sabiedrības, arī tā dēvētā multikulturālisma izpausmēm. Lai pretnostatītu naidam vienkārši kultūru un brīvību.
