Uldis Šmits: franči pārliecināti, ka reliģija nav ārpus kritikas 15
Traģiskie terorakti janvāra sākumā šokēja Franciju un visu pasauli. Drīz pēc 7. janvāra slaktiņa, kad divi bruņoti islāmisti Parīzē iebruka žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijā un noslepkavoja 12 darbiniekus, cilvēki vienojās akcijās “Je suis Charlie” (“Es esmu Čārlijs”). Daudzi no viņiem minēto preses izdevumu diez vai jelkad vispār bija turējuši rokās. Tāpēc sabiedrībā aktualizējās jautājums ne tikai par vārda un izpausmes brīvību, cīņu pret terorismu, bet arī par to, kas ir šis žurnāls un kāds ir vārda un zīmējuma spēks Francijā.
Izsmej nevis ticību, bet fanātismu un liekulību
1970. gadā dibinātā satīriskā izdevuma “Charlie Hebdo” idejiskais priekštecis bija desmit gadus agrāk radītais dumpīgais mēnešraksts ar nosaukumu “Hara–Kiri”, bet tā apakšvirsraksts bija “stulbs un ļauns žurnāls”, kas esot aizgūts no kāda sašutuša lasītāja vēstules. “Charlie Hebdo” visumā pārņēma šo pašironiski izteikto līniju līdz ar sava priekšgājēja līdzstrādnieku kodolu.
“Hara–Kiri” laikos 60. gados Francijā pastāvēja zināma cenzūra, tāpēc žurnāls piedzīvoja dažus aizliegumus, kas nav pārsteidzoši, jo žurnāls iemiesoja teju visus kreiso brīvdomātāju strāvojumus, ieskaitot anarhismu. Savukārt “Charlie Hebdo” pārsvarā cieta no redakcijas iekšējām ķildām, bet vienmēr prata pārvarēt pārtraukumus izdošanā. Tagadējais nedēļraksta variants un ar to saistītais redakcijas sastāvs pārsvarā izveidojās 90. gadu sākumā, taču šā gada 7. janvārī nonāca traģiskajās krustcelēs, ko iezīmēja vadošo karikatūristu noslepkavošana. Viņu paraksti – Cabu, Wolinski, Charb, Tignous – bija pazīstami visai valstij, jo šo mākslinieku karikatūras publicēja arī citi žurnāli un avīzes, proti, visnotaļ ietekmīgā nopietnā prese. Neatsveramo zaudējumu pilns uzskaitījums, protams, iznāktu garāks, un tajā iekļaujams, piemēram, ekonomists un publicists Bernārs Maris, kurš bija viens no “Charlie Hebdo” pastāvīgajiem autoriem.
Satīriskais nedēļraksts vairāk vai mazāk pievērsās arī pētnieciskajai žurnālistikai un mēdza pieaicināt dažādu jomu speciālistus. Vēl jāpiebilst, ka tas neievieto reklāmas un atsakās no valsts subsīdijām (Francijā prese tādas saņem), tāpēc ir varējis pēc sirds patikas nodoties elites slāņu un labāko famīliju tracināšanai. Taču par nedēļraksta sava veida zīmolu kļuva garīdzniecības un reliģiju kritika, kas sākotnēji tika vērsta galvenokārt pret katoļu baznīcu, lai gan “Charlie Hebdo” allaž apgalvo, ka izsmej nevis ticību, bet fanātismu un liekulību. Paši ticīgie, vismaz daudzi no viņiem, tomēr bieži vien ir citās domās.
