Vēlreiz par augļu dārzu mēslošanu 0
Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā Polijā no ASV atgriezās profesors S. Penjažeks. Būdams Polijas dārzkopības institūta direktors, viņš rosināja nelielās poļu saimniecības audzēt zemenes un veidot kooperatīvus to realizācijai. Viņš apmeklēja arī Lietuvu un kādā konferencē astoņdesmito gadu sākumā nolasīja referātu. Profesora apkopojums par jaunākajiem pētījumiem augļu dārzu mēslošanā valstīs aiz dzelzs priekškara, protams, ieinteresēja visus Baltijas augļkopjus. Toreizējais Vitēnu dārzkopības izmēģinājumu stacijas agrotehnikas nodaļas vadītājs A. Kviklis atzina, ka lapu analīzes vairākos Lietuvas rajonos rādījušas, ka barības vielu deficīts augļu kokiem sastopams ļoti reti, vienīgi ļoti nolaistos dārzos. Visbiežāk sastopama barības vielu pārpilnība, turklāt pārbagātīga un bieži vienpusīga mēslošana ražu nevis palielināja, bet gan ļoti pazemināja tās kvalitāti. Lai arī vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā audzēšanas tehnoloģijas, pieredze par to lietderību ir nedaudz mainījusies, pamatatziņas ir palikušas. Arī tagad tās ir aktuālas mūsu augļkopjiem. Latvijā šī revolucionārā pāreja no ābeļu dārziem uz sēklaudžu potcelmiem ar nelielu koku skaitu hektārā un uz intensīviem stādījumiem notika daudz vēlāk – tikai 21. gadsimta sākumā. Atteikties no gadu desmitos ieaudzinātām atziņām, kas vairs neatbilst jaunajām audzēšanas tehnoloģijām, nav nemaz tik viegli. Mūsu augšņu un klimatisko apstākļu dēļ pārņemt visu citzemju augļkopju pieredzi arī nav iespējams, tāpēc no minētā raksta izmantoju tikai atziņas, kas apstiprina, papildina vai izskaidro mūsu zinātnieku pētījumos un jaunajos intensīvajos dārzos iegūtos novērojumus un datus.
Aktīvā fotosintēze notiek tikai koka ārējā daļā
Profesors bija piedalījies 1979. gadā Anglijā notikušā starptautiskā simpozijā par augļu koku mēslošanu ar minerālmēsliem. Simpozijā aplūkoja pētījumu rezultātus, kas apliecināja, ka augļkopībā ir notikušas izmaiņas, kuras var uzskatīt par revolucionārām. Pēdējos 20 gados veikti plaši fotosintēzes pētījumi, kuru slēdziens liecināja, ka aktīvi tās process notiek tikai augļu koku ārējā daļā, apmēram 1,5 m dziļumā. Vainaga centrā apgaismojums ir tik niecīgs, ka lapas parazitē, tās patērē elpošanā vairāk cukuru, nekā pašas spēj saražot. Tāpēc arvien vairāk tiek audzēti pundura tipa augļu koki, kuru vainaga diametrs nepārsniedz 3 m. Tie ražošanai novirza četras reizes vairāk barības vielu nekā koksnes pieaugumam. Turpretī liela auguma koki fotosintēzes produktus koksnes un augļu ražošanai patērē vienādā daudzumā.
Augļu dārzu mēslošana pilnīgi mainījusies
Augļu koku vajadzība pēc minerālmēsliem, nosakot to daudzumu lapās, rāda, cik daudz minerālvielu koks no augsnes uzņem. Kādā angļu izmēģinājumā ābelēm, kas bija augušas melnajā papuvē un 16 gadus mēslotas ar 180 kg/ha slāpekļa, lapas saturēja 2,7% slāpekļa, bet pilnīgi nemēslotu ābeļu lapas – 2,5%. Otrā izmēģinājumā visā rindstarpu platībā audzēja, bet nepļāva daudzgadīgās zāles, un jau pēc diviem gadiem slāpekļa daudzums lapās samazinājās no 2,7 līdz 2,2%. Pilnīgi izmainījusies augļu dārzu mēslošana. Pēckara gados visā pasaulē ieteica augļu dārziem dot lielas minerālmēslu devas – ap 120–150 kg/ha tīra slāpekļa, ap 150 kg/ha kālija. Pierādījās, ka lielās devas nepalielina ražu, bet pazemina augļu uzglabāšanās spējas. Pētījumi Anglijā un ASV pierādīja, ka augļu kokiem nepieciešams mazāk barības vielu nekā lauka un dārzeņu kultūrām, jo no dārza izvāc vienīgi augļus, kas satur maz minerālo barības elementu. Lapās un sasmalcināmajos zaros esošie elementi atgriežas augsnē. Ābelēm intensīvajos stādījumos, pēc angļu pētnieku datiem, no hektāra tiek iznests 27 kg slāpekļa (N), 9 kg fosfora (P) un 56 kg kālija (K). Kviešiem šīs izneses ir 180 kg N, 26 kg P un 280 kg K no 1 ha, bet burkāniem attiecīgi – 281, 36 un 356 kg.
Holandē uz 1 ha intensīvo ābeļu dārzu izlietoja vidēji 51 kg N, 23 kg P un 63 kg K. Līdzīgi dati bija par Angliju. Ticis atzīmēts, ka tomēr arī šādas devas esot par lielu, tās varot divreiz samazināt, pat četrus gadus nemēslot nemaz.
Mēslošanas vajadzība jānosaka pēc lapu analīzēm
Vienīgi tad, ja minerālvielu daudzums nokrītas zem optimālā, nepieciešams mēslojums, bet nepārspīlējot. Augļu kvalitāti, sevišķi uzglabāšanas laikā, ļoti ietekmē kalcijs. Ja augsnē un lapās kalcijs ir pietiekamā daudzumā, tā pietiks arī augļos. No augsnes kalciju augļu koki uzņem viegli un uzkrāj lapās. Taču augļos tas nokļūst ar grūtībām, tāpēc tie jāpievada ar kalcija sāļu smidzinājumiem. 100 g svaigu augļu jābūt ne mazāk kā 4,5–6 mg kalcija. Lai kalcija daudzumu augļos nesamazinātu, jāierobežo slāpekļa, kālija un magnija mēslojuma devas. Vienīgi fosfors nekonkurē ar kalciju un nepazemina augļu kvalitāti, bet papildmēslošana ar fosforu nav lietderīga.
Angļu izmēģinājumi rādīja, ka 100 g svaigu augļu ir jāsatur 50–70 mg slāpekļa, 11 mg fosfora, 130–160 mg kālija un 4,5 mg kalcija. Gan Lietuvā un Latvijā veikto pētījumu dati, gan citās valstīs iegūtie dati liecina, ka ražojošos dārzos jāsamazina minerālmēslu, sevišķi fosfora un slāpekļa, devas. Jaunie augļu kociņi gan jāmēslo bagātīgi, bet ne pārbagāti, lai nesamazinātu to ziemcietību, bet veicinātu augšanu un paātrinātu to ražošanas sākumu.
Kāpēc turpinām bārstīt naudu?
Kāpēc tomēr arī pašreiz turpinām augļu kokus mēslot ar samērā lielām minerālmēslu devām un vajadzību mēslot nosakām tikai pēc augsnes analīžu datiem? Iemesli acīmredzot ir vairāki.
Pirmkārt, konservatīvisms, ieradums, balstīts galvenokārt uz zināšanām par graudaugu un sakņaugu mēslošanu. Otrkārt, padomju laika pieredze, kad minerālmēsli bija lēti un par augļu kvalitāti uzglabāšanas laikā nedomāja. Nebija jau vajadzības tos taupīt, arī uzglabājamo augļu bija maz. Pētījumi Pūrē bija, bet arī tie balstījās uz augsnes analīžu rezultātiem. Tos turpinājām izmantot, jo citu jau nebija vai tie bija fragmentāri.
Jau šā gadsimta sākumā, cenšoties uzzināt, kā vācieši mēslo intensīvos dārzus, dzirdējām par daudz ierobežotāku minerālmēslu lietošanu. Arī redzētais mūsu jaunajos intensīvajos dārzos liecināja, ka minerālmēslu lietošana pēc ieteiktajām devām ne vienmēr ir lietderīga. Ne tikai padomju laikā bija dārzi, kas 20 gadus ražoja bez minerālmēsliem, tādi ir arī tagad. Zinu dārzus, kas nav mēsloti 18 gadus un labi ražo, bet vienlaikus ir arī dārzi, kas, katru gadu mēsloti pēc ieteiktajām normām, liek to kopējiem ieguldīt papildu darbu un līdzekļus to lietošanas seku novēršanai. Vai arī tad, ja devas ir bijušas pārāk lielas, augļu koki cieš no sala un aiziet bojā. Ir, protams, dārzi ar tādām augsnēm, kas varbūt tiešām jāmēslo katru gadu, bet tikai tad, ja tas tiešām vajadzīgs. Ja lapu analīzes to rāda.
Minerālmēsli nav lēti, to pārdošana ir bizness, un, lai tas būtu sekmīgs, daudz naudas tiek ieguldīts reklāmā, preces noformējumā un arvien jaunu to piedāvājuma formu un lietošanas veidu izstrādē. Kā lai nepērk un nelieto? Augļi nekrāsojas, dārzā un glabāšanas laikā vairāk slimo gan ar sēņu, gan fizioloģiska rakstura slimībām? Var taču vainot šķirni vai dabas apstākļus, ne jau mēslošanu. Minerālmēslu pārdevēji ir ieinteresēti minerālmēslu lietošanā, tāpēc viņu reklāma ir iedarbīga. Un augi taču jābaro, bet – vai visi augi un visos apstākļos vienādi? Minerālmēslu lietotājiem to vajadzētu mācīties izvērtēt. Ja minerālmēslu iegādei naudas pietiek, padomājiet par to, cik darba un līdzekļu vajadzēs to lietošanas seku novēršanai!
Zāles, nezāles un ūdens augsnē
Šogad dažs vaino sausumu savu ābeļu nīkuļošanā dārzā ar kopš pavasara nepļautu zālāju, ar vībotnēm, dadžiem apdobēs, kas paņem visu mitrumu un reizē arī minerālvielas no augsnes. Attaisnojumam ir doma, ka lielā vībotne vai dadzis noēno augsni un palīdz tajā saglabāt mitrumu, aizmirstot, ka augsnē šopavasar esošie mitruma krājumi vienlīdz vajadzīgi gan augļaugiem, gan nezālēm.
Galvenā doma tomēr jāpatur prātā, ka jebkura zāle – nezāle vai daudzgadīgs zālājs – ir konkurents augļaugiem ūdens un minerālvielu uzņemšanā no augsnes. Ja barības vielu, ūdens augsnē ir maz, konkurence ir traucējoša, jo uzvaru gūs, protams, nezāles ar varenāku sakņu sistēmu. Vecas ābeles uz sēklaudžu potcelmiem ar spēcīgām saknēm var šajā konkurences cīņā uzvarēt, bet ne punduru vai puspunduru ābeles, kā arī ne jauni koki un ogulāji. Ja augsne pārbagāta ar ūdeni un varbūt arī minerālvielām, padalīšanās šajā bagātībā ar zālēm vai nezālēm ir vēlama. Pagājušā gada mitrajā rudenī šāds nepļauts zālājs būtu derējis, bet tad jau tas traucēja ražas vācējiem, tāpēc to nopļāva, tā veicinot augu izslīkšanu.
