FOTO: Veselam.lv lasītāju velosipēdu vasara. Bildes un stāstiņi no konkursa dalībniekiem 0
Konkurss “Mana velosipēda vasara” ir noslēdzies un ziņojām, ka uzvarētāja ir Baiba Ozola ar savu kolorīto stāstu.
Esam priecīgi par atsaucību un to, ka Veselam.lv lasītāji ir patiesi fiziski aktīvi – katrs nu pēc iespējām.
Tādēļ publicējam daļu no iesūtītajiem konkursu darbiem – fotogrāfijas un īsākos stāstus. Vēl dažus stāstus publicēsim.
Ritenis kā bērnībā
Iveta Blūzma raksta:
Reiz dzīvoja meitene, kura ļoti vēlējās sev riteni! Viņas brālim tāds bija un arī viņas tētim! Bet pašai nebija! Viņa bija laimīga, kad brālis dažreiz tai ļāva pabraukāt ar viņa riteni! Bet visvairāk par visu viņai patika braukt ar tēta riteni! Tas bija tik liels un skaists, jūras zilā krāsā! Un tā kā tas bija vīriešu ritenis, tam bija arī vīrieša rāmis, pāri kuram mazā meitene nevarēja pārcelt kāju, tāpēc viņa lika kāju zem rāmja un brauca tā! No malas tas droši vien ļoti smieklīgi izskatījās – meitene brauc un stūrē ar riteni, tam atrodoties sānā. Labi, ka tētis viņu ķēra un steidzās pretī, jo apstādināt pati to nevarēja.
Meitene izauga! Un sapnis par riteni viņai palika nepiepildīts! Viņa strādāja, pelnīja savu naudiņu un gribēja nopirkt riteni! Tādu, kā bērnībā, tikai sieviešu. Un viņa tā arī izdarīja! Sakrāja naudiņu un nopirka riteni un braukāja ar to katru dienu visu vasaru, pa ielām, promenādi, pat uz poliklīniku, līdz vienā nu jau jau rudens dienā, riteni meitenei nozaga! Izsauca policiju, pat ierosināja krimināllietu, bet riteni tā arī neatrada! Tā nu meitenei palika atminas par brīnišķīgo vasaru ar viņas riteni jūras zilā krāsā…
Vienīgā, kas ieradusies ar riteni
Līga Slišāne: Šodien visi uz pasākumu bija ieradušies ar automašīnām, – tos bija tik daudz, ka daudzi nezināja, kur tās novietot. Es biju vienīgā, kura atbraukusi ar velosipēdu. Šajā brīdī es sajutos unikāla un īpaša. Esmu zaļā dzīvesveida piekritēja un nevēlētos mainīt velosipēdu pret mašīnu. Uzskatu, ka automašīnu ir pārāk daudz, tas ļoti pat sarežģī satiksmi uz ceļa. Man ir prieks, ka ar savu velosopēdu varu izbraukāt visus lauku ceļus. Vienīgi ir skumji par to, ka manai mammai nav velosipēda. Ja es uzvarēšu šajā konkursā, es velosipēdu noteikti uzdāvināšu savai mammai. Tāpēc jau arī es tajā piedalos.
Braukt skatīties saulrietu
Liana Domokejeva raksta: Nav gan mans velosipēds, bet draudzenes – aizņēmos, lai apskatītu skaisto Hijumā salu Igaunijā ? kopā cēlāmies saullēktu skatīt, kopā devāmies izbraukumā, kopā sagaidījām saulrietu…
Riteņbraukšana ģimenei
Inese Paegle: Pavisam nevainīgi piedalījos kopā ar ģimeni secensibas pagājušajā gadā un tagad riteņbraukšana manai ģimenei ir ikvakara kopīgais sports. Braucam visi – es, vīrs un abi mazie bērni. Lielākais pārbaudījums bija 115 km nakts braucienā, kas bija fantastisks sevis pārbaudījums.
Mēs ar riteņiem, vīrs – ar skrituļslidām
Iveta Belova raksta: Šovasar beidzot realizēju vienu no sapņiem , Rīga-Jūrmala, un atpakaļ. Visu šo braucienu radīja interesantu tas, ka es ar dēliņu braucām ar riteņiem, bet vīrs ar skrituļslidām. Diemžēl posms no Imantas līdz Priedainei ir briesmīgi sliktā stāvoklī velosipēdu ceļš, bet nekas vīrs ar savām skrituļslidām izturēja. Tā mēs visi kombinētā sastāvā nobraucām savus pirmos 64 km, lai varētu braukt garākus gabalus un ne tikai par labu asfaltu, ļoti derētu vēl viens divritenis. Manā skatījumā pats labākais pārvietošanās veids ir divritenis un ja tā vēl ir ğimeniski kopīga aizraušanās, tad vispār tā ir pilna laime.
Bez ritens kā bez rokām!
Katru gadu maijā Kuldīgā notiek VELO FEST, kurā es ar savu līgavaini piedalos gan dienas braucienā, gan nakts. Nakts brauciens ir ļoti interesants, jo katru gadu Velofesta rīkotāji sagatavojuši pārsteigumu nakts brauciena dalībniekiem. Protams visiem kas brauc ir jābūt riteņiem ar gaismām, ja ļoti skaisti velosipēds ir izrotāts sponsori dāvina balviņas pašiem skaistāk spīdošajiem velosipēdiem. Tā mēs esam riteņa piekritēji, jo ikdienā arī uz darbu braucam ar velosipēdiem velosipēds ir visa mūsu dzīvē, bez tā esam kā bez rokām.
Braucot pa Toskānu ar riteņiem, mums sauca: “Dura, dura!”
Agrā jaunībā un vasarās, kad bija atvaļinājums mēdzām aizlidot uz kādu valsti un tur mūs sagaidīja mīļotais velosipēds, uz kura pavadījām 10 dienas, gulējām zem klajām debesīm… serpentīni, kalni, lejas…lietus un saule…bija labs pārbaudījums, gan fiziski, gan morāli! Tad nu atminos Toskānas siestas karstāko laiku, kārtējo “mīšanos” pretī kārtējai kalna nogāzei… Vairākas pretī braucošās automašīnas un karstasinīgi itāļi māj, svilpo un sauc: “Dura, Dura”. Mājiniekiem zvanījām, lai noskaidrotu, ko nozīmē šie saucieni, izrādījās, kā esam: “traki”…mums jau likās, kā nu mūs apsaukā!
Kā es iegāzos grāvī un joprojām nemāku braukt ar velosipēdu
Eva Stramkale atceras: Atceros kā 4 gadu vecumā vēja ātrumā traucos ar savu Spārīti pa lauku ceļu līdz gandrīz ienesos grāvī. Tā ir mana aizrautīgākā atmiņa par velosipēdu, jo tālāk par trīsriteni tā arī neesmu tikusi brauktprasmes apguvē – jup, savos gados joprojām nemāku braukt ar velosipēdu. Bet laimēts braucamrīks būtu ļoti labs iemesls šo labot un iemacīties. Tā teikt pierādīt visiem, ka ar riteni var iemācīties braukt arī pieaugušie ne tikai bērni.
-17 grādi nav šķērslis velot
Inese Brence: Man dēlam velo ir, bet man nav. Tas tiešām nav nekas tik interesanti! Jo viņš visur var ātri aizbraukt, bet es tikai lēnām eju. Pat -17C nav šķērslis dažādiem trikiem. Ja man būtu velo…
Meita pirmoreiz pasažiere
Railijas mamma, Egija: Manai meitiņai Railijai (1.8g) šovasar bija pirmais brauciens uz riteņa kā pasažierei. Izvēlējāmies mūsu pašu skaisto Mežaparku par apskates objektu. Ieliekot sēdeklītī, Railijai bija interese dikti liela, kas nu būs, bet sēdēja labprātīgi uzreiz. Protams, tika uzlikta arī ķivere, pēc visiem drošības noteikumiem, par ko arī nemaz neprostetēja. Tad sākās mūsu ceļojums, patika dikti, spiedza aiz priekiem, pētīja apkārtni, bet pēc pusstundas sākās jau dīdīšanās, ka grib kāpt nost, bet velo izīrēts uz stundu, kaut kas bija jādomā, kā mazo izklaidēt un še-ku-re-ku saldējuma stends priekšā, kuram gan bērnam negaršo saldējums, Railijai protams arī. Tad nu meitiņa laimīga tika pie sava gardumu un es varēju turpināt braukšanu un no meitiņas ne skaņu nedzirdēju, ka gribētu kāpt no riteņa nost, un visi laimīgi.
Lasiet arī citus konkursa stāstus!
Konkursa uzvarētājas stāsts Četri bērni un riteņi, rati, zīdainis un… velo kruīzs!
Konkursa dalībnieces stāsts Lauku sievietes liktenis: saglabāt labu veselību pie jebkādiem dzīves pavērsieniem
