Vēlos šo gadu pavadīt rimti. Fotogrāfe un arhitektūras studente Linda Rutule atgriežas radio! 0
Varbūt kāds vēl atceras Latvijas Radio “Ģimenes rītu” pirms vairāk nekā divpadsmit gadiem? Tolaik Selgu ģimenes radio dzīvē svarīgu lomu spēlēja meita Madara – Linda Rutule –, kura pa šiem gadiem izaugusi liela un kļuvusi par profesionālu fotogrāfi un arhitektūras studenti, tālu gan no Radiomājas neaizejot, jo jau šī gada sākumā viņa atkal atgriezīsies “Latvijas Radio 1” ēterā. Par jaunā gada apsolījumiem un dzīves vērtībām Linda piekrita dalīties arī ar “Latvijas Avīzes” lasītājiem.
Kā tev iesācies jaunais gads?
Ļoti mierīgi, bez steigas. Mana iekšējā sajūta – beidzot es varu atļauties mierīgi sagaidīt jauno gadu, bez uztraukuma, ka kaut kas ir jāpaspēj. Sabiedrībā ir izveidojies priekšstats, ka mums nav laika, bet patiesībā laiks ir. Es uzskatu, ka dzīve ir gara. Esmu izveidojusi sev mazo leiputriju, kurā dzīvoju. Vienkārši kaifoju par to, ko jūtu un redzu, jo sapratu, ka nav vērts skriet un darīt pāri saviem spēkiem. Tādēļ man prieks, ka jauno gadu esmu iesākusi ar svaigu, lielu elpas vilcienu un pilnīgi gatava jaunam ciklam savā dzīvē.
Atceros tevi no Latvijas Radio raidījuma “Ģimenes rīts” kā Madaru Selgu, un tur tavs tētis Filips bija arī tavs tētis dzīvē Normunds Rutulis. Vai, pateicoties viņam, kļuvi par vienu no radio cilvēkiem?
Par šo tēmu tieši aizrunājāmies jaunā gada pirmajā dienā, tiekoties ar vecākiem. Neticami, ar Latvijas Radio esmu saistīta jau vairāk nekā septiņpadsmit gadus – no septiņu gadu vecuma. Kā mēs iestartējām radio lietu? Tētis teica – zinājis, ka uz mani var paļauties, ka izdarīšu visu, kā vajag, tādēļ uzaicinājis darboties kopā. Sākumā, protams, gadījās visādi kuriozi, situācijas, kādās es tagad rīkotos pavisam citādi. Bet tobrīd vēl biju tikai bērns, kas tikko sācis iet skolā. Patiesībā jau ļoti liela atbildība man tika uzlikta tādā vecumā. Vispār man patīk, kā mana dzīve ir veidojusies, jo pienākumi radio iemācīja disciplīnu gan pret sevi, gan apkārtējo pasauli. Arī spēju domāt lielo cilvēku domas. Vēlāk, kad “Ģimenes rīts” beidzās, mani kopā ar Valteru Frīdenbergu uzaicināja vadīt “Radiotīni”. Pēc tam, pateicoties manai radio mammai Diānai Bērzai, kopā ar Nacionālā teātra aktieri Mārci Manjakovu un Tomu Auniņu vairākus gadus dzīvojos pa “Burtu burvja” grāmatplauktu. Pagājušajā gadā bija pauze, bet šogad šajā raidījumā būs mana atkalredzēšanās ar radioklausītājiem. Nevaru vien sagaidīt brīdi, kad sāksim ierakstus.
Ko jūs tur “Burtu burvja” grāmatplauktā darīsiet?
Mēs rosinām bērnus ļaut fantāzijai vaļu un pievērsties grāmatu lasīšanai. Ierakstot šo raidījumu, mēs tiešām vizualizējam sevi kā personāžus, kas dzīvo grāmatu plauktā. Es esmu Burtu princese, kas visu par visu zina. Man ir savs plaukts, kur audzēju begonijas podiņā. Vienmēr esmu daiļi saģērbta, gatavoju brokastis, cepu pankūkas un citus rīta našķus. Mārcis Manjakovs ir no veca patafona pārveidota ierīce – 3D Voldis ar milzīgu muzikālo bagāžu, kurš uzglabājis dažādus failus. Savukārt Toms Auniņš ir zirneklis, kuram nekas nepatīk, arī lasīt, taču, kad mēs ar Voldi viņu ievilinām grāmatu lasīšanas tīklos, viņš aizraujas tā, ka nevar vien beigt, līdz raidījums galā. Pats jaukākais, ka “Burtu burvis” patīk ne tikai bērniem, bet arī pieaugušajiem, un daudzi radi un paziņas man teikuši, cik lieliski ir atkal atgūt spēju fantazēt. Man ir prieks atgriezties Latvijas Radio, kam starp Latvijas medijiem ir ļoti liela autoritāte. To apjautu, strādājot “Radio SWH” meitasuzņēmumā radio “Spin FM”, kur divarpus gadus jaunu cilvēku komandā veidoju jauniešu raidījumus.
Kura tev pašai ir mīļākā grāmata?
Grāmatu nenosaukšu, bet mans mīļākais autors ir Dens Brauns. Esmu izlasījusi visus viņa romānus un tūdaļ došos uz grāmatnīcu iegādāties jaunāko izdevumu “Sākums”. Man ļoti simpatizē Dena Brauna pieeja rakstīšanai, jo pašā intriģējošākajā vietā viņš prot nogriezt kā ar nazi un sākt jaunu tēmu. Atceros, vidusskolas gados vienu no viņa biezajām grāmatām izlasīju divu nakšu laikā.
Agrākajās intervijās esi atklājusi, ka liela loma tavas personības izaugsmē ir bijusi tētim. Laikam muļķīgi jautāt, vai mazliet neesi jutusies viņa ēnā?
Nē. Iespējams, tādēļ, ka mani vecāki man vienmēr ir bijuši ne tikai vecāki, bet arī draugi. Man ar viņiem bijusi gan distance, gan ļoti liela tuvība. Bet nekad neesmu jutusi, ka tas man radītu nepatiku, grūtumu vai kādu citu negatīvu izpausmi. Esmu izbaudījusi visas šādu attiecību priekšrocības, jo no tēta “grūdiena”, iesaistoties radio dzīvē, vēlāk izveidojušies arī nākamie projekti, tostarp televīzijā, kopā vadot “Dziedošo ģimeņu” raidījumu, Dziesmu svētkus, “Balss pavēlnieku”. Pērn arī LMT straumes tiešraides – ļoti skaists projekts ar tik priecīgām, gaišām emocijām. Nav jau bijis tā, ka man kā Normunda Rutuļa meitai visas durvis vērušās uzreiz vaļā. Esmu gājusi uz provēm, vienmēr bijusi konkurentu lokā. Bet laikam agri iesāktais ceļš ir devis rezultātu. Nu esmu ieguvusi arī izglītību praktiskajā dizainā un fotogrāfijā, un tagad varu tētim atdarīt ar labu, noformējot viņa mūzikas albumus un fotografējot koncertus. Tādēļ mēs nepiekūstam viens no otra, jo esam dažādas personības katrs citā izpausmē.
Nav jau bijis tā, ka man kā Normunda Rutuļa meitai visas durvis vērušās uzreiz vaļā. Esmu gājusi uz provēm, vienmēr bijusi konkurentu lokā.
Nu, vizuāli jūs ar tēti gan esat ļoti līdzīgi.
Jā, vēl joprojām – tas ir interesanti. Sākumā arī raksturā bijām līdzīgi, jo es viņam visādā ziņā ļoti gribēju līdzināties. Pēdējos gados pati esmu diezgan stipri mainījusies, kļuvusi patstāvīgāka, un tas mainījis arī manu uzvedību. Nu spītība gan laikam palikusi nemainīga, draudzīgums, jo visu gribu nokārtot pa labam. Protams, arī mērķtiecība, jo bērnībā tēta viedokli bija ļoti grūti apgāzt.
Vai tev patīk arī tēta izpildītā mūzika?
Man patīk visvisāda mūzika, taču, nenoliegšu, tētis agrāk piedalījās arī manas muzikālās gaumes veidošanā, jo mācīja iepazīt elitāro mūziku, ne tikai to, ko atskaņoja radiostacijās. Izjust tās ritmu un dinamiku, par ko mani apskauž mans dzīvesbiedrs. Mans bērnības elks bija Maikls Džeksons. Man ir visi viņa albumi, DVD, un joprojām viņu augstu vērtēju. Taču dīvaini – pēc viņa nāves man veidojās cits priekšstats par šo mūziķi, jo pirms tam pie viņa mūzikas mācījos, dejoju un darīju visus citus ikdienas darbus. Vēl no mūsdienu mūziķiem varu minēt Džastinu Timberleiku. Pirms trim gadiem kopā ar bērnības draudzeni aizbraucot uz viņa koncertu Vīnē, guvu neaprakstāmas emocijas. Savukārt tēta daiļrade arī ir ļoti augstvērtīga. Jau vairākus gadus dzīvojot atsevišķi, es viņu vērtēju pavisam citādi – kā mūziķi, mākslinieku –, un joprojām man ir priekšroka pirmajai noklausīties visus viņa demo ierakstus. Jo biju tēta konsultante, vēl bērns būdama, kad viņš vaicāja manas domas. Tētis prot būt firmīgs. Viņš neguļ uz lauriem, arvien pilnveido sevi, kas redzams arī viņa pēdējos albumos. Tēti vērtē arī mans brālis, kurš jau desmit gadu vecumā brīnišķīgi spēlē klavieres.
Tu pati neesi vēlējusies dziedāt?
Jā, es gribēju līdz trakajam pusaudža vecumam. Es gribēju līdzināties Lindai Leen, jo mums ir vienādi vārdi (pasmaida). Un joprojām man patīk dziedāt. Es nekautrējos arī veikalā iepērkoties pie sevis dungot un uz ielas. Šajos Ziemassvētkos ar dziedāšanu nopelnīju visas savas dāvanas (smejas). Bez mūzikas es nevarētu iztikt ne dienu. Tā ir mana sabiedrotā.
Labi, dziedātāja Linda Rutule neskan slikti, bet daudzi nezina, ka tev ir arī otrs vārds.
Es vienmēr esmu gribējusi otru vārdu. Kaut gan “Ģimenes rītā” man tāds bija, taču kristīts vārds tikai viens, un es apskaudu klasesbiedrenes, kurām bija divi vārdi. Tad par šo nebūšanu aizmirsu līdz brīdim, kad noskatījos filmu “Pānu labirints”. Mums ar tēti bija izveidojusies tradīcija katru pirmdienu iet uz kino. Un šīs filmas galvenā varone bija gadus desmit veca meitenīte Ofēlija, kura ziedoja sevi, lai glābtu cilvēku. Es viņas rīcību vienādoju ar vārdu “drosme”. Tajā laikā biju diezgan nedroša, ne tik pašpārliecināta, cik tagad. Tādēļ man vajadzēja kaut ko drosmīgu sevī, un es stingri nolēmu, ka šis vārds, kurš sākas ar “O” – ārkārtīgi spēcīgu burtu (cikla, ritējuma apzīmējumu) –, būs mans otrais vārds. Mans “alter ego”. Līdz ar to Ofēlija ir mana drosme, ar kuru varu bezbailīgi tālāk spert savas dzīves lielos soļus. Atceros, kad pirmo reizi to ierakstīju sociālajos tīklos, sekoja neskaitāmi jautājumi, kāpēc tā. Bet man patīk rosināt cilvēkus domāt, tāpat kā ar savām fotogrāfijām – no kuras Latvijas vietas tās ir.
Vai tu joprojām studē arhitektūru – tava tēta nepiepildīto sapņu jomu, par ko viņš ar tevi ļoti lepojas?
Parasti man viss iet no rokas, bet arhitektūras studijas nāca ļoti grūti, ar lielu piespiešanos. Vienubrīd laikam bija par daudz dažādu blakus darbu, tādēļ šobrīd esmu iepauzējusi pie ceturtā kursa, lai veltītu laiku prioritātēm. Taču noteikti pie mācībām atgriezīšos, jo atlicis vien pusgads. Vairāk gan man interesē arhitektūras vēsture, jūgendstils un arteko – tā vijība, kas ir šajos stilos, dinamika. Jo tā raksturo manu būtību. Man patīk, lai viss kūsā un notiek un enerģija neizzūd, neizsīkst.
Ko tu sagaidi savā dzīvē no šī Latvijas simtgades gada?
Man mērķi un sapņi ir vienmēr. Ja to nav, manuprāt, nav jēgas dzīvot. Viens no tiem – atgriešanās Latvijas Radio – jau piepildās. Gribu arī apceļot Latviju vēl vairāk nekā līdz šim un iepriecināt savus sociālo tīklu sekotājus ar brīnišķīgām bildēm, lai viņiem gribētos apceļot savu zemi, kas ir tik skaista. Ideju ir daudz, un cenšos ar tām dalīties, jo turos pie sava vizuālās mākslas skolotāja Roberta Koļcova atziņas: “Stāsti savas idejas pasaulei! Ja kāds to nozags, tā būs bijusi ģeniāla ideja, un tu vari izdomāt vēl ģeniālāku.”
Pieturzīmes
Bez kā tu nevari iedomāties savu dienu?
Bez smaida.
Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?
Labsirdīga, priecīga un laimīga.
Būtiskākais sasniegums darbā?
Katru dienu varu darīt darbu, kas ir mans hobijs.
Labākā izklaide?
Apceļot Latviju.
