– Sīrijā darbojas arī “Islāma valsts”, kāda ir atšķirība starp to un jūsu pieminēto “Al Nusra”? 12
– Daudzi cilvēki neredz atšķirību. “Islāma valsts” rīkojas kā bijušais ASV prezidents Džordžs Volkers Bušs, jo viņi saka to pašu – ja neesi ar mums, tad esi pret mums. “Islāma valsts” plaši izmanto pusaudžus, tā vēršas pret civiliedzīvotājiem. Pēc Sīrijas cilvēktiesību tīkla datiem, “Al Nusra fronte” uzbrukumos ir nogalinājusi 356 civiliedzīvotājus. “Islāma valsts” ir nogalinājusi 3000 – 4000 civiliedzīvotāju, bet Sīrijas režīms, pēc šīs pašas organizācijas datiem, nogalinājis 183 000 civiliedzīvotāju. Arī amerikāņu vadītā koalīcija Sīrijā veic uzlidojumus divus gadus, un tajos gājuši bojā civiliedzīvotāji. Man vienalga, kādas organizācijas Eiropa vai ASV ievieto teroristu sarakstos. Teroristiska organizācija ir politiska definīcija. Esmu bijis daudzos karos – karjeras sākumā daudz biju Latīņamerikā, piemēram, Salvadorā un Gvatemalā. ASV par “teroristiem” savulaik apzīmēja kaujiniekus Gvatemalā, bet nemierniekus, kurus atbalstīja Nikaragvā, apzīmēja kā “brīvības cīnītājus”. Nav vispārpieņemtas starptautiskas terorisma definīcijas, piemēram, ASV tās varētu būt vairākas – viena atbilstoši Valsts departamenta nostājai, cita – pēc Pentagona ieskatiem un tā tālāk. Kad runā par karu, tad ikviena valsts izšķiras – tie, kuri tai nepatīk, ir teroristi, tie, kurus atbalsta, – brīvības cīnītāji. “Al Nusra” mērķtiecīgi neuzbrūk civiliedzīvotājiem, bet viņi veic nāvessodus Sīrijas režīma karavīriem, ja tie nokļūst gūstā. Ja režīms nepiekrīt apmaiņai, tas notiek, jo sevišķi, ja gūstā kritušais ir sunnītu musulmanis, par ko Sīrijas režīmam ir vienalga.
– Kādi ir jūsu iespaidi par kaujiniekiem, kurus attēlojāt filmā?
– Viņi ir ļoti reliģiozi. Ja esat “Al Nusra frontē”, citādi nevar būt – viņi ievēro striktu lūgšanu disciplīnu. Galvenais mērķis ir cīņa pret Bašara al Asada režīmu, bet tai ir arī reliģiskais moments – vēlme nokļūt paradīzē. Abu Nasrs no Saūda Arābijas filmā stāstīja, ka ļoti vēlas veikt operāciju, bet patiesībā viņam tādas vēlmes nebija, jo viņš ļoti mīl dzīvi. Bieži vien cilvēkiem no Saūda Arābijas pašnāvnieka misijas motivācija ir ģimenes vārdā. Pēc islāma, ja cilvēks nonāk paradīzē, tad viņš var paņemt līdzi savus tuviniekus. Bieži vien vecāki var lūgt veikt šādas darbības saviem bērniem. Man tas nešķiet pieņemami. Cits filmas varonis ir islāmticībā pārgājis britu kaujinieks. Kad pirmoreiz viņu satiku, viņš kā jau brits bija ļoti iestīvēts. Tāpat kā daudzi citi konvertīti savā ticības ceļa sākumā, viņš mēģināja pierādīt, ka ir pārmusulmanis. Vēlāk viņš apprecējās, un tas lika viņam mainīties. Viņš sāka šaubīties par pašnāvnieka misiju. Ir kadrs, kurā es viņam jautāju, vai par saviem nodomiem viņš ir runājis ar sievu, tad viņa seja uz piecām sekundēm sastingst un var redzēt, ka viņš domā. Turklāt viņš vēlāk uzzināja, ka ģimenē gaidāms pieaugums. Ir daudzi cilvēki, kas vēlas veikt pašnāvnieku operācijas, bet “Al Nusras fronte” tādas veic maz – tad, ja to vajag militāros nolūkos – kad pretiniekam ir spēcīgas pozīcijas un citādi nav iespējams tai uzbrukt, kā uzspridzinot ar sprāgstvielām pielādētu auto. Militāri viņiem tā ir normāla stratēģija. Par atteikšanos nav paredzētas soda sankcijas.
– Vai islāma reliģija attaisno pašnāvības?
– Kaujinieki izmanto divas vietas no svētajiem tekstiem, lai reliģiski attaisnotu šos uzbrukumus. Korānā ir sūra, kurā stāstīts par musulmaņu zēnu, kuru nevar nogalināt neticīgs valdnieks, līdz pats zēns piedāvā viņam bultu un ļauj uz sevi izšaut Allāha vārdā. Vēl ir stāsts hadīsos par kādu karotāju, kurš tiek pārsviests ar katapultu virs ienaidniekiem un veic uzbrukumu. Abi piemēri gan vēsta par pašuzupurēšanos, nevis pašnāvību. Es neesmu pārliecināts par to, vai musulmanis no reliģiskā skatupunkta drīkst veikt pašnāvnieka uzbrukumu.
