Pārsteidzoši: pēc gūstā piedzīvotām nāves bailēm karsto punktu režisors pats pieņem islāmu 12
Norvēģu režisoram Paulam Salahadīnam Refsdālam ir raiba biogrāfija – viņš specializējies filmu uzņemšanā par nemierniekiem – bijis Latīņamerikā, Afganistānā, Kosovā, Čečenijā un daudzos citos karstajos punktos. Savās dokumentālajās filmās rāda, ka nemierniekiem ir cilvēciskā puse, kuru, viņaprāt, nepamana mūsdienu mediji. Režisors savulaik bijis saņemts gūstā Afganistānā, kur noskaitījis savu pirmo šahādu un kļuvis par musulmani. Viņa pēdējā filma “Dugma” (“Poga”) vēsta par Sīrijā karojošā grupējuma “Al Nusras fronte” kaujiniekiem, kuri gatavojas pašnāvnieka misijai. Nesen filma bija skatāma Rīgā, un pēc pirmizrādes režisors sniedza interviju “LA”.
– Jūs saņēma gūstā “Taliban”, kad veidojāt dokumentālo filmu 2009. gadā. Pastāstiet, kas toreiz notika…
P. S. Refsdāls: – Filmēju materiālu filmai par “Taliban”, biju kopā ar viņu augsta ranga komandieri. Kāds viņa padotais piedāvāja doties filmēt uz viņa apvidu, taču kādā ciemā mani saņēma ciet un apsūdzēja spiegošanā. Kāds teica, ka no rīta es miršu. Taču tas viss bija naudas jautājums – nolaupītājam brieda kāzas ar jaunu līgavu, bija izdevumi…
– Šajā laikā jūs pārgājāt islāmā, vai tas bija saistīts ar nolaupīšanu?
– Man bija vairākas alternatīvas – maksāt pusmiljonu ASV dolāru lielu izpirkuma maksu, kas nebija iespējams. Tad viņi uzzināja, ka esmu runājis ar “lielo komandieri” par konvertēšanos islāmā, un parādījās arī ideja, ka mani varētu iemainīt pret kādu cietumnieku. Es noskaitīju šahādu un pārgāju islāmticībā – ceremonija nav nekas sevišķs, bet, kad esi kļuvis musulmanis, tev jāievēro rituāli. Pēc manas konvertēšanās nolaupītājs joprojām vēlējās naudu. Mēs vienojāmies par 20 000 dolāru, bet viņš vēlējās tos divās aploksnēs – 10 000 sev un pārējos – 10 000 dolāru saviem kaujiniekiem. Tomēr viņš man ļāva veikt zvanus. Pirmais zvans bija kolēģiem uz telekanālu “Al Jazeera” Kabulā – pateicu, ka esmu nolaupīts un vai viņi nevar parunāt ar “Taliban” vadību. Tā vēlāk piezvanīja nolaupītājiem un paziņoja, ka mani jāatbrīvo. Otrs zvans bija Norvēģijas vēstniecībai – sarunā norvēģu valodā norādīju precīzu atrašanās vietu, cik daudz cilvēku mani apsargā un citu informāciju. Tolaik mani turēja kādas ģimenes mājā. Es varētu bēgt, taču tad ģimene tiktu sodīta. Pēc sešām dienām mani atbrīvoja. Nauda netika samaksāta, jo bija pārāk liels spiediens uz nolaupītāju. Mēnesi vēlāk, kā zinu, viņš nolaupīja britu žurnālistu – kāzu izdevumi joprojām viņam bija aktuāli.
Citstarp, pēc diviem mēnešiem man pazīstamā “lielā komandiera” māju sabombardēja ASV spēki – tajā gāja bojā viņa sieva un divi bērni, bet pēc gada nogalināja arī viņu pašu. ASV stratēģija Afganistānā bija stulba. Viņš bija cienījams komandieris, veda pārrunas ar afgāņu policijas spēkiem. Bija skaidrs, ka pienāks brīdis, kad ASV un koalīcijas spēki dosies prom no Afganistānas un tad būs vajadzīgi sakarīgi cilvēki, ar kuriem vest sarunas. Tagad Kunaras provincē ir komandieris, kurš piekrīt “Islāma valsts” politikai un to ievieš. Amerikāņi nedomā dažus soļus uz priekšu. Pat ja tu ienīsti pretinieku, ne vienmēr viņu vajag nogalināt. Kad beigsies karadarbība un būs miera sarunas, tajās jāpiedalās sakarīgiem cilvēkiem, nevis galvu griezējiem.
