Lai cilvēkiem atveras acis. Saruna ar pazīstamo somu detektīvu autori Kati Hiekapelto 0
Labklājības valsts ar varonības pilnu vēsturi, izcilu izglītības sistēmu un apbrīnojami skaistu ziemeļu dabu – tāds ir daudzu priekšstats par Somiju, tomēr rakstnieces KATI HIEKAPELTO kriminālromānos šajā valstī ir arī noziegumi, slepkavības, bandas, asinis, narkotikas. Nule izdevniecībā “Latvijas Mediji” izdots viņas otrā kriminālromāna “Gājputni” tulkojums. Tajā padziļināti skarts arī imigrācijas temats.
Autore pati to dēvē par sociāli atbildīgu rakstīšanu – neizvairīties no neērtas realitātes, no sociālām un politiskām problēmām, kas slēpjas zem glancētās Ziemeļvalstu labklājības virskārtas.
Tātad arī Somijā viss nav ideāli?
K. Hiekapelto: Problēmas ir, turklāt tādas, par kādām dažs “vidējais soms” pat nenojauš. Rakstu par to visu, jo vēlos, lai cilvēkiem atveras acis.
Šajā romānā vēlējos pieskarties nelegālo – vai drīzāk es teiktu – nedokumentēto – imigrantu tematam. Šie cilvēki ir visur, bieži vien tās ir ģimenes ar maziem bērniem, un valstu valdības viņus futbolē no vienas vietas uz otru. Viņi nav sabiedrības daļa, nevar pilntiesīgi strādāt, mācīties, īrēt dzīvokli vai saņemt sociālo atbalstu. Ja imigrantiem nav personu apliecinošu dokumentu, viņi pat pie ārsta nevar aiziet. Tomēr viņi eksistē, un viņu nelegālā dzīve pagrīdē ir daudz labāka par atgriešanos “mājās”, kur viņi, visticamāk, tiktu nogalināti. Imigranti slēpjas, lai izdzīvotu.
Kā jaunais pakistānietis Semijs, ap kuru stāsts savijas “Gājputnos”?
Ar pakistāniešu bēgļiem saskāros personīgi. Tā bija Pakistānas kristiešu ģimene – māte, tēvs un divi bērni, kuri Somijas patvēruma meklētāju centros bija nodzīvojuši jau vairākus gadus. Jaunākais bērns bija dzimis šeit, vecākais mācījās vietējā skolā, perfekti prata somu valodu. Un tad kādā dienā viņu lūgums pēc patvēruma tika noraidīts. Kuru katru brīdi varēja gaidīt ierodamies policiju, kas viņus savāktu un nosūtītu uz Pakistānu, jo Somijas imigrācijas dienests situāciju šajā valstī vērtēja kā pietiekami drošu.
Tas notika laikā, kad Somijas Ārlietu ministrija pilsoņiem neieteica doties uz šo zemi, it īpaši uz dažiem tās reģioniem, jo tur esot ļoti bīstami! Arī šī pakistāniešu kristiešu ģimene bija ieradusies no viena šāda reģiona, kur viņus no mājām bija izspieduši musulmaņu radikālisti, lai tur ievāktos paši. Ģimenei Pakistānā draudēja reālas nāves briesmas. Tā nu viņi cerēja, ka kristīgā Eiropa sapratīs un palīdzēs, bet tai par šo ģimeni nebija ne silts, ne auksts.
Tā pamazām manā iztēlē sāka veidoties Semija tēls – gribēju palīdzēt lasītājam saprast, kā tas ir, kad pat iespēja dabūt mūža ieslodzījumu Somijā šķiet labāka perspektīva par atgriešanos dzimtenē.
Kā personīgi bijāt saistīta ar šiem cilvēkiem?
Paslēpām ģimeni mūsu mājās Hailuoto salā, līdz tiesa izskatīja apelācijas sūdzību, no jauna izskatīja viņu lietu un galu galā pieņēma lēmumu izsniegt atļauju palikt Somijā. Ne vienmēr šādiem gadījumiem ir laimīgas beigas. Daudzus izraida, protams, arī pamatoti, bet nereti varas pārstāvjiem nav laika iedziļināties un adekvāti novērtēt drošību imigrantu izcelsmes valstīs. To varētu dēvēt par rasistisku imigrācijas politiku.
Somijā ir grūti iekļūt, un tā tam arī būtu jābūt, tomēr uzskatu, ka par maz sniedzam patvērumu.
Imigrantu skaits Somijā ir apkaunojoši zems, ja salīdzina ar citām labklājības valstīm.
Vai arī pašlaik jūsu mājās kāds atradis patvērumu?
Nē, bet, ja tas nepieciešams, vieta tur atrastos.
Arī romāna centrālais tēls – izmeklētāja Anna Fekete – ir iebraucēja, ungāriete, nevis somiete.
Gribēju, lai mana varone atšķiras no somiem. Lai ir ārzemniece, kura ieradusies šeit apmēram septiņu līdz desmit gadu vecumā, tāpēc vēl labi atceras to, kas noticis dzimtenē. Tā varu pieskarties arī dzimtās valodas izjūtai.
Sākumā biju iedomājusies, ka viņa varētu būt no Afganistānas, bet sapratu, ka man trūkst zināšanu par šo valsti un tās iedzīvotājiem, viņu tradīcijām. Tad nu ilgu laiku domāju, visādi lauzīju galvu, no kurienes viņa varētu būt… Un tad pēkšņi sapratu, ka tā būs ungāriete no bijušās Dienvidslāvijas. Mans bijušais vīrs ir ungārs no kādreizējās Dienvidslāvijas, es pati tur kādu laiku dzīvoju. Runāju ungāru valodā, daudz zinu par šo reģionu. Tā viss saslēdzās – arī vēsturiskie notikumi ar Dienvidslāvijas sašķelšanos ļoti labi sakrita ar laiku, kad Anna ar ģimeni pārcēlās uz Somiju.
Vai Anna ir pastāvīgi klātesoša jūsu domās?
Kad esmu ļoti dziļi rakstīšanā, tad tā ir.
Jūs rakstāt savās dzimtas mājās, kas atrodas Hailuoto salā Somijas ziemeļos. Var iztēloties, ka tur noslēdzaties dziļā vientulībā un strādājat, tomēr ieraksti vietnes “Facebook” profilā jūs rāda kā sociāli ļoti aktīvu cilvēku – apmeklējat koncertus, jūsu dārzā notiek improvizēts teātra festivāls…
Cenšos atrast līdzsvaru starp noslēgšanos un socializēšanos. Jo rakstīšana paņem mani visu.
Taču jāteic, ka pieslēgties rakstīšanai, atslēdzoties no reālās dzīves, ir grūtāk par pretējo procesu.
Tagad nopūlos ap savu ceturto romānu, kas jānodod izdevniecībai jau šoruden, bet laikam būs jālūdz termiņa pagarinājums, pašlaik man nekādi neiet uz priekšu.
Runājot par izolēšanos – tas tā īsti nav iespējams, jo Hailuoto salā ir ļoti dzīva un aktīva mākslinieku kopiena, un arī Somija jau faktiski nemaz nav tik tālu no šejienes.
Joprojām esat arī pankroka grupas dalībniece?
Jā, tā ir tiesa, man ir tāds hobijs. Mūsu grupa sastāv no diviem cilvēkiem – es rakstu dziesmām vārdus un dziedu, un mana draudzene spēlē ģitāru. Ir arī bungu mašīna.
Mūsu mūzika ir ļoti agresīva, politiski ievirzīta, bet arī jautra – kā jau pankroks. Ir arī feministiski temati – novecošana, karjeras sievietes un sievietes ar bērniem…
Sākām ar to nodarboties pirms pieciem sešiem gadiem. Draudzene agrāk bija kādas ļoti populāras rokgrupas dalībniece, viņa ir ļoti muzikāla. Es gan neesmu īsta mūziķe, arī balss man nav diez kāda, bet, kad skaļi kliedzu, ir OK.
Kā sākāt rakstīt?
Daru to jau kopš bērnības, kaut gan līdz pat nesenai pagātnei nedomāju, ka jebkad rakstīšu profesionāli. Bērnībā vairāk stāstīju, nevis rakstīju. Pēc tam likās, ka gleznošana drīzāk ir tas veids, kā varu mākslinieciski izpausties.
Tad atradu savu dienasgrāmatu, ko biju rakstījusi 20 gadu vecumā par savu dzīvi. Palasīju to un sapratu, ka varu rakstīt. Sākumā šķita, ka tas varētu būt kāds ceļojumu romāns. Vairākus arī iesāku, bet nepabeidzu. Sacerēju arī dažus stāstus, ko nosūtīju izdevniecībām, bet saņēmu laipnus atteikumus, kas nav īpaši motivējoši, vai ziniet.
Pēc tam nāca visādi dzīves notikumi – pārcelšanās, ģimene, bērni… Strādāju par skolotāju, nebija laika rakstīt, bet rakstīšanas dzirksts visu laiku palika klātesoša. Tad manī dziļi atbalsojās citu “Nordic Noir” autoru rakstītais, un sapratu, ka arī es tā varētu. Saņēmos un gada laikā uzrakstīju savu pirmo romānu – “Kolibri”. To arī uzreiz nopublicēja.
Meklējot par jums informāciju, parādās apzīmējums – visvairāk pārdoto romānu autore. Ko tas jums nozīmē – būt slavenai?
Nezinu. Lai rakstītu, pametu skolotājas darbu, bet tagad domāju – ja nebūtu tā izdarījusi, varbūt būtu bagātāka. Katrā ziņā bez grantiem, ko esmu saņēmusi kā sava rakstnieces darba finansējumu, izdzīvot nevarētu.
Taču ieguvums ir, un tie ir lasītāji. Tas ir lieliski, ka var satikt cilvēkus, kuri lasa un novērtē manu darbu, kuri gaida, kad iznāks nākamais romāns. Vienlaikus tas arī ir zināms spiediens. Taču rakstot es nedomāju, ka jāraksta tā, lai lasītājiem patiktu. Rakstu tā, lai rezultātu gribētos lasīt man pašai.
Jūtaties kā daļa no lielās “Nordic Noir” ģimenes?
Jā, jūtos gan! Pilnīgi personīgā līmenī, jo daudzi šie autori ir ne vien mani kolēģi, bet arī draugi.
Vēlaties kādu īpaši izcelt, kurš jūs ļoti iedvesmojis?
Karina Fosuma, Stīgs Lāšons, Oke Edvardsons, Hokans Nesers.
Ja man jebkad izdosies pabeigt šo romānu un pietiks dūšas uzsākt nākamo, arī es to gribētu veidot vairāk politiski, ne tikai sociāli aktuālu.
Jūs pati esot liela lasītāja, bet vai jūsu bērni lasa?
Nu jau diemžēl arvien mazāk nekā agrāk, jo viņi – viņiem ir 20 un 22 gadi – lieto tos sasodītos viedtālruņus. Bērnībā lasīju viņiem priekšā, līdz mute kļuva vai sausa, un savulaik tāpat darīja arī mana mamma. Par to esmu viņai ļoti pateicīga, jo laikam no priekšālasīšanas ir izveidojusies mana interese par literatūru.
Autobusā vai vilcienā redzot kādu ar grāmatu rokās, jūtos nudien laimīga. Tad šķiet, ka visas cerības vēl nav zudušas, ka mūsu planētai un cilvēcei vēl ir kādas izredzes. Jo lasīšana iemāca iejūtību un līdzjušanu. Ir tik svarīgi lasīt, jo tas dod… būtībā visu!
Rakstniece Kati Hiekapelto
Dzimusi 1970. gada 8. septembrī Oulu (Somijā).
Studējusi speciālo pedagoģiju; strādājusi kā pedagoģe ar ungāru minoritātes jauniešiem Serbijā.
Pankroka grupas “Bārdainā sieviete” (somiski “Parrakas Nainen”) dalībniece.
Pirmais kriminālromāns “Kolibri” izdots 2013. gadā; tā centrā ir izmeklētāja Anna Fekete – ungāriete, imigrante no bijušās Dienvidslāvijas; latviski izdots 2018. gada janvārī.
Otrais romāns “Gājputni” iznācis 2015. gadā; tas ieguvis Somijas literatūras balvu “Vuoden johtolanka” (“Gada līderis”); latviski izdots 2018. gada oktobrī.
Trešais romāns (tā nosaukums angliski – “The Exiled” – “Izraidītie”) izdots 2016. gadā; latviskais tulkojums ir sagatavošanā.
Pašlaik top ceturtais kriminālromāns.
