Juris Lorencs: Kā vērtēt mēģinājumu laivā aizairēties no Kolkas uz 37 kilometrus attālo Roņu salu? 12
Modernais Rietumu cilvēks un brīvība – šķietami nešķirami jēdzieni. Mēs esam brīvi kā vēl nekad – vai vismaz domājam, ka tādi esam. Un tajā pašā laikā viens no biežāk lietotajiem vārdiem šodien ir “drošība”. Pārtikas drošība, starptautiskā drošība, bērnu drošība, satiksmes drošība, ieguldījumu drošība, ugunsdrošība, enerģētiskā drošība, darba drošība, personālo datu drošība, klimata drošība, sabiedriskā drošība utt. Mums visiem rūp drošība uz ielas, internetā, gaisā, ūdenī un uz ūdens, mājā, skolā, ceļojumā, sabiedriskajā transportā – visur, vienmēr un visiem.
It kā visiem. Pagājušajā mēnesī Baltijas jūras ūdeņos gāja bojā rotu mākslinieks un ekstrēmo sporta veidu cienītājs Aigis Auders.
Kā vērtēt viņa mēģinājumu parastajai smailītei līdzīgajā kajaka laivā aizairēties no Kolkas uz 37 kilometrus attālo Roņu salu?
Kā likteņa izaicināšanu? Kā neprātīgu rīcību, atteikšanos no visa, kas saistās ar jēdzienu “drošība”? Visdrīzāk tas bija apzināts lēmums pakļaut sevi milzīgam riskam. Runājoties ar cilvēkiem par šo gadījumu, dzird visdažādākos viedokļus. Sākot no apbrīnas līdz pat nosodījumam (nepadomā par līdzcilvēkiem, kāpēc valstij jāmaksā par šādu avantūristu meklēšanu utt.). Vienu gan neviens necenšas noliegt – ka Auders bija drosmīgs vīrs. Vēl viena traģiska ziņa no ASV. Mēģinot pārspēt personīgo ātruma rekordu, 27. augustā gāja bojā sacīkšu braucēja Džesija Kombsa. Viņa ar reaktīvo automašīnu centās sasniegt 996 kilometrus lielu ātrumu stundā.
Modernās sabiedrības noslāņošanās dažkārt notiek pavisam dīvainos veidos.
Lai gan lielākā daļa cilvēku vēlas dzīvot aizvien pieaugošā drošībā, daži tiecas pēc nervus kutinošiem piedzīvojumiem. “Asu sajūtu” meklējumos īpaši noder ekstremālie sporta veidi. Ātrums, ātrums un vēlreiz ātrums. Supertāli peldējumi, alpīnisms, frīstails, snovbords, rekorddziļa niršana, lēkšana ar gumiju, bīstami nobraucieni kalnos. Populāri kļūst ceļojumi uz pilsoņu karu, dabas vai ekoloģisko katastrofu piemeklētām vietām. Galamērķi – Sīrija, Somālija, Jemena, Afganistāna, Černobiļas zona.
Eksperti šo parādību skaidro dažādi.
Vieni uzskata, ka pārmērīgas drošības kokonā dzīvojošiem cilvēkiem brīžiem esot nepieciešams riskants piedzīvojums, kas kalpojot relaksācijai un stresa noņemšanai.
Vai arī pavisam otrādi – šādā veidā notiekot savdabīga “bateriju uzlādēšana”. Problēma tāda, ka tonusa meklējumos nepieciešamā adrenalīna deva ar katru piedzīvojumu kļūstot aizvien lielāka. Un tad sākoties sacensība pašam ar sevi un citiem – aizvien ātrāk, dziļāk, augstāk, spēcīgāk, tālāk. Vienlaikus sevis apliecināšana ejot roku rokā ar tieksmi būt slavenam.
Kaut uz mirkli pabūt mediju gaismā, izcelties no “pelēkās masas”, varbūt pat iekļūt Ginesa rekordu grāmatā. Kopš 2011. gada pasaulē reģistrētas jau ap 300 tā saucamās selfiju nāves – ar tendenci pieaugt. Cilvēki krīt no klintīm, augstceltnēm un tiltiem, pakļūst zem vilcienu riteņiem, tiek ierauti lidmašīnu motoros, noslīkst kalnu upēs, nositas riskantās apdzīšanās, iekļūst lauvu nagos tikai tāpēc, ka vēlējušies uzņemt “īpašo foto”. Tādu, kas kaut uz mirkli viņus padarītu slavenus.
Psihologi runā par savdabīgu “infantilizāciju”, vēlmi palikt pusaudža gados. Mēs gribam izlikties mūžam jauni, bezbēdīgi un jautri.
Saprotams, tā ir no reālās dzīves atrauta simulācija. Sabiedrības ievērību nesen izpelnījās skandāls ap “Black Star Wear” veikalu Rīgā, kur tirgoja militārā stila apģērbus ar Krievijas armijas simboliku. Bet kam tad šie tērpi bija domāti? Saprotams, ne jau reālajiem “zaļajiem cilvēciņiem”, kādus redzējām Krimā.
Tātad tiem, kuri vēlas publiski greznoties ar politiski divdomīgiem riska simboliem (bet psiholoģiski armija ir saistīta ar risku) un vienlaikus palikt drošībā. Jūsmot par Krievijas armiju un ar Latvijas pasi kabatā doties darbā uz Īriju. Bet, kas ir interesanti – mode uz militāro iespējama vien tad, ja tērpa valkātājam pašam nav saistības ar armiju.
Piecdesmitajos gados, kad Eiropā vēl pastāvēja obligātais militārais dienests un lielākajai daļai jaunekļu bija reāla kazarmu dzīves pieredze, nevienam neienāca prātā civilajā dzīvē valkāt stilizētas armijas drēbes.
Arī padomju laikos, kad pavisam reāls militārisms bija caurvijis teju visu sabiedrību, “zaldātu šmotkas” nebija prestižas.
Nejauši saglabātas, tās pamazām tika nonēsātas dārza darbos. Tā varbūt ir vienīgā labā ziņa šajā “Black Star Wear” veikala epopejā. Pārvērsts par modi, iespējamais drauds izčākst un kļūst par farsu.
