Vēlme glābt kultūras mantojumu, attīstīt biznesu, kā arī “šiki” dzīvot! Stāsti, kā latvieši kļūst par muižkungiem 13
Zigfrīds Dzedulis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Nekustamo īpašumu tirdzniecības un starpniecības portālos pastāvīgi var atrast vairākus agrāko muižu ēku piedāvājumus. Piemēram, par 2 950 000 eiro Siguldā var nopirkt atjaunotu Krimuldas muižas ēku. Īpašumā ietilpst 17 ēkas ar kopējo platību ap 10 000 kvadrātmetru kopplatībā, tostarp galvenā ēka – 2735 kvadrātmetru platībā un zeme 53,76 hektāru kopplatībā.
Jaunpils novada Jaunpils pagastā par 180 000 eiro piedāvā Struteles muižas ēku 2281 kvadrātmetru platībā ar aptuveni desmit hektāriem zemes. Bet piedāvājumā ir arī krietni lētāki īpašumi, kas pašlaik gan vairāk atgādina graustus, un tikai sendienu fotoattēli liecina par šo ēku pievilcīgo izskatu.
Piemēram, pirms dažiem gadiem vairākās “Facebook” grupās bija izziņots par pagalam nolaistās bijušās Bornsmindes muižas ēkas pārdošanu Rundāles novada Ziedoņos par 38 500 eiro.
Kāpēc cilvēki interesējas par šiem īpašumiem, kuri lielākoties ir tādā stāvoklī, ka to glābšanā no sabrukuma un remontā steidzami nepieciešami prāvi ieguldījumi? Dažiem tā ir naudas ieguldīšana prestiža īpašuma atjaunošanā un izveidošanā, kuru pēc tam varētu izīrēt viesiem vai pārdot ar peļņu.
Citiem – vēlme paglābt no sabrukuma kultūras mantojumu. Un vēl ir tādi, kuri šīs savulaik lielās un lepnās ēkas iegādājas pastāvīgai dzīvošanai.
Atjaunošana – dzīvesveids
Pirms gada Kuldīgas novada Padures pagasta Ķimalē rīdzinieces Ineses Andersones ģimene par 110 tūkstošiem eiro nopirka agrāko muižas ēku 1400 kvadrātmetru platībā un ar pieciem hektāriem zemes. Līdz 2012. gadam te bija iekārtota pamatskola, pēc tam ēku pašvaldības rīkotajā izsolē nopirka kāds gados vecāks vīrs, kurš, kādā brīdī apzinoties nespēju īstenot atjaunošanas plānus, bija to pametis.
Izvēle iegādāties šo īpašumu Inesei bija radusies, kopā ar vīru apceļojot Latviju, citstarp Bauskas pusē ieraugot atjaunoto Mazmežotnes muižu. Aizvadītā gada laikā Ķimales muižas jaunajiem saimniekiem jau izdevies atjaunot ieejas kāpnes un terasi, vairākām telpām pagūts nomainīt logus.
Kad kopā ar fotogrāfu Valdi Semjonovu viesojāmies Ķimales muižā, redzējām, ka ēkā vajadzīgs pamatīgs remonts. Vairākas telpas savulaik pielāgotas skolas vajadzībām ar padomju laikiem raksturīgo interjeru un pārbūvēm. No muižas laika malkas krāsnīm saglabājusies tikai viena.
Pēc jumta māla dakstiņu nomaiņas Inese cer, ka jau šoziem varēšot uzsākt iekštelpu remontu. Inese un viņas dzīvesbiedrs Kims sevi pieskaita turīgiem cilvēkiem. Tomēr viņi atzīst, ka ēkas atjaunošanā būs vajadzīgi lieli ieguldījumi, kas nebūs iespējams viena vai pāris gadu laikā.
Jautāta, kam vienai Rīgā dzīvojošai četru cilvēku ģimenei vajadzīga tik liela muiža un kā to iecerēts izmantot pēc atjaunošanas, Inese atbild, ka atjaunošana pašlaik ir viņas un Kima dzīvesveids. Pēc atjaunošanas te paredzēts iekārtot viesu māju, kurā būs arī telpas dažnedažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Pilnīgi šo ēku viņi cer atjaunot turpmāko piecu gadu laikā.
Izdodas retajiem
Lietpratēji gan teic, ka līdz šim tikai retajiem izdevies īstenot muižu atjaunošanas ieceres. Lielākais muižu apzinātājs, enciklopēdijas “Muižas Latvijā” autors Vitolds Mašnovskis teic, ka no teju 2000 agrākajām muižām tikai 80 ir tādas, kuras to īpašnieki spējuši atjaunot pirmatnējā izskatā un kurās pašlaik ir, ko piedāvāt sabiedrībai. Diemžēl lielākā daļa ir bēdīgā stāvoklī, no šo ēku kopskaita trešdaļa ir daļēji vai pilnīgi sabrukusi.
“Cilvēki, kuri savulaik nopirkuši vai grasās pirkt šīs ēkas, pārvērtē savas iespējas,” spriež V. Mašnovskis, “ieraugot attēlos, cik lepnas un skaistas šīs ēkas bijušas savulaik, viņus pārņem sajūsma. Bet viņi lāga neaptver, kas tajās jāiegulda, lai tās atjaunotu un lai rastu tām tādu lietojumu, kas atmaksātu ieguldījumus.
Kad nāk apskaidrība, tad seko vilšanās un mēģinājumi pārdot šīs ēkas ar peļņu. Tā kā prasītās summas mēdz būt prāvas, pircēji uzreiz pat neatrodas, un ēkas stāv pamestas gadiem ilgi.”
Jautāts, vai Latvijā ir arī labie piemēri, Vitolds Mašnovskis atbild, ka tādi patiešām ir. Savulaik pēc divu gadu ilgas būvēšanās pabeigta 18. gadsimtā celtās Mālpils muižas kungu mājas rekonstrukcija, kas to īpašniekiem maksājusi vairāk nekā četrus miljonus eiro.
Mālpils muiža ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas atjaunots, saglabājot tā vēsturisko, klasicisma stilam raksturīgo arhitektonisko veidolu. Mālpils muižas īpašnieki ir uzņēmēja un mecenāta Alda Plauža ģimene.
Tas, protams, neesot vienīgais sekmīgi īstenotais projekts. Tāds ir Mazmežotnes muiža Rundāles novadā, kas pieder Ivetai un Ārim Burkāniem, Rēzeknes novada pašvaldībai piederošā Lūznavas muiža Rēzeknes novadā un citi. Bet, apmeklējot tos, ikvienam top skaidrs, ar kādiem ieguldījumiem jārēķinās, lai atjaunotu šo ēku agrāko izskatu un spožumu.
“Cilvēki jau gan nepērk muižas ar domu tās nolaist,” saka Latvijas Piļu un muižu asociācijas prezidents Jānis Lazdāns, “bet, pērkot šādu īpašumu, jābūt skaidrai idejai un pārdomātam plānam, kas pēc ēkas atjaunošanas tur būs – viesnīca, medicīnas centrs vai muzejs. Ja nav skaidrs, kā muiža nopelnīs sev naudu, tad to nebūs iespējams ne atjaunot, ne uzturēt.”
Jautāta, kāds līdz šim bijis valsts atbalsts šo ēku atjaunošanā, Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes (NKMP) Zemgales reģionālās nodaļas vadītāja Elvīra Mantrova atbild, ka pārvalde piedāvā īpašniekiem gan savu ekspertu bezmaksas konsultācijas, gan piekļuvi pieminekļu dokumentācijas centra materiāliem.
Atbilstoši pieminekļu aizsardzības prasībām uzturētu pieminekļu īpašnieki varot saņemt nekustamā īpašuma nodokļa atlaides. Pieminekļu īpašniekiem esot iespējas arī pretendēt uz valsts budžeta finansējumu pieminekļu glābšanas programmas ietvaros.
Vitolds Mašnovskis gan teic, ka līdz šim tā dēvētās glābšanas naudas apmēri bijuši tik niecīgi, ka diezin vai tas bijis jūtams atbalsts ēku īpašniekiem. Pārvalde gribētu atbalstīt īpašniekus vairāk, bet, tā kā naudas trūkst, tad reālā darbība vairāk izpaudusies papīru rakstīšanā un sabrukuma faktu uzskaitē.
Piemēram, Zemgalē kopš 2008. gada bez saimnieka un gaužām bēdīgā stāvoklī ir 19. gadsimta otrajā pusē no koka celtā Ālaves muižas kungu māja Dobeles novada Penkules pagastā. Pērn vietējie iedzīvotāji izveidojuši biedrību, kas par savu mērķi izvirzījusi ēkas atjaunošanu. Tāpat Jelgavas novada Svētes pagastā pie Svētes muižas pils ēkas atjaunošanas ķērusies Artūra Blumfelda ģimene.
Pēc NKMP datiem, Latvijā valsts aizsardzībā ir 7369 nekustamie īpašumi, to skaitā pilis un muižas. Lielākā daļa ēku ir privātās rokās, mazākā pašvaldībām un valstij. Bet Latvijā joprojām ir ēkas, kurām joprojām nav saimnieka, kaut arī tās ir valsts aizsardzībā. Zemgalē tādu ir 17, Vidzemē 7, Kurzemē 7, Latgalē 2.
