FOTO. “Vella kalpi”, gaišreģis Finks un slepenie VDK lūramcaurumi: Maskačkas bagātīgā vēsture 17
Andris Tiļļa, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Ar ko mums asociējas Rīgas apkaime uz austrumiem no Centrāltirgus – Latgales priekšpilsēta jeb sarunvalodā dēvētā Maskačka? Vispirms jau ar vizuālo tēlu – apkaimi aiz Centrāltirgus, ar krāmu tirgu “Latgalīte”, tad ar leģendāro 15. trolejbusu vai 7. trambuli, kurš cauri Maskačkai ved uz Ķengaragu…
Ar bruģakmens vaigiem, kurus berž un nenoberž auto riteņi, nomazgā lietus un noglāsta saules stari… Ar seniem iekšpagalmiem un salīkušām ēkām, un nepiefrizētas dzīves klātbūtni. Maskavas forštate ir ļoti plaša un noskaņām pārpilna, tajā jūtams multikulturālisma gars, pagātnes vēsmas un mūsdienīgi vides risinājumi.
To visu apskatīt vienā piegājienā nevar, tāpēc šoreiz galveno uzmanību veltām Tuvējai forštatei jeb Lastādijai – apkaimei starp Vecrīgu, Salu tiltu, Lāčplēša ielu un dzelzceļu.
Izjust šīs apkaimes noskaņu rosināja arī tas, ka AS “Latvijas Mediji” mainījusi atrašanās vietu no Dzirnavu ielas 21. nama uz Toma ielu 4. Šī iela Rīgas adrešu grāmatās atrodama kopš 1880./1883. gada. Laika gaitā tā savu nosaukumu nav mainījusi. Toma ielas 4. nama teritorijā padomju laikā esot darbojusies tanku remonta rūpnīca. 2012. gadā nams pārbūvēts par administratīvo ēku, kuras fasāde nu ir laikmetīgi spilgta.
Izcili ļaudis, bagāta vēsture
Apkaimes tēls saistās ar daudzām izcilām personībām – te dzimusi pasaulslavenā tēlniece Vera Muhina, porcelāna rūpnieki Kuzņecovi, mecenāts Augusts Dombrovskis… Varam vien iztēloties, kā sendienās pa Maskačku staigāja iecienītu arodu meistari – nažu, cirvju, bārdas nažu asinātāji, stiklinieki, leijerkastnieki ar pērtiķīti uz pleca, tas no kastes izvilināja papīrīšus ar pareģojumiem, par kuriem saņēma naudu…
Bruģis, senie koka namiņi, mūra ēkas ar jūgendstila dekoriem, to iekšpagalmi ar kaķiem un baložiem Maskavas forštati padara daudz pievilcīgāku par dažu labu Rīgas bezpersonisko guļamrajonu. Mūsu ceļvede Baiba Giptere, biedrības “Asociācija Latgales priekšpilsētas attīstībai” vadītāja, stāsta: “Šeit esmu ienācēja, taču ātri iedzīvojos vidē un cilvēkos, kas ir aktīvi un atsaucīgi – jau desmit gadus organizējam apkaimes svētkus, iedzīvotāji iekopuši pagalmus, stādītas puķes, krūmi…
Esam iesnieguši Rīgas domei projektu Maskavas dārza iekopšanai, ceram, ka jau šogad dārzā izveidos bērnu laukumu un atpūtas, sporta vietu visu vecumu ļaudīm. Nevaru pieņemt, ja kāds šo apkaimi noliedz, neliekuļoti saku – jauki dzīvot Maskačkā! Turklāt tuvu ir centrs, blakus Daugava, gar upes krastmalu vijas promenāde.”
Uzsākot pastaigu, uzmetam skatienu ēkai Gogoļa ielā 3, kur atrodas daļa no Satiksmes ministrijas. Nams ir grandiozs – to 1911. gadā uzcēla vietējās dzelzceļa kompānijas “Rīgas–Orlas dzelzceļš” pārvaldei. Daudzi nezina, ka ēkā darbojusies Mākslas akadēmija, mācības te ritēja no 1922. līdz 1940. gadam.
Izgājuši cauri Centrāltirgum, virzāmies uz Maskavas ielu, kam sena vēsture. 1650. gadā uzbūvēja Jāņa dambi, no tā laika gaitā izveidojās Maskavas iela, kas savu tagadējo nosaukumu ieguva 1859. gadā. Līdz pat 1939. gadam ielu regulāri pagarināja. 20. gs. sākumā vai katrā otrajā ēkā Maskavas ielā bijusi ierīkota izpriecu un baudu vieta, piemēram, traktieri “Oga”, “Amerika”, tējnīca “Zelta rags”…
Uzdarbojušies arī vieglas dzīves tīkotāji – īpašs krāpnieku midzenis esot bijis Katoļu un Sadovņikova ielas stūra traktierī, kur tirgotas sazagtās mantas, policija neiejaukusies, jo vairāk esot bijusi aizņemta ar civilajām lietām. Ja jau runa par izpriecām, tad Baiba atceras vietējo stāstus, ka padomju laikā vienā no šīs ielas koka namiem dzīvojusi kāda Maņa, kas no radiem Parīzē saņēmusi iespaidīgu naudas žūksni. Krievu cilvēks jau ir ar plašu dvēseli – viņa uzsaukusi šampanieti vai visiem apkārtējiem, tāpēc guvusi iesauku Maņa Pariž (Parīze – no krievu val.).
Nonākot pie Maskavas ielas 163. nama, skatienu piesaista skatlogs ar trīs kaķu kontūrām. Tagad šeit var iegādāties barību un vajadzīgās lietas mājas mīluļiem, bet padomju laikā bijis piena veikals. Pirms veikala atvēršanas piena pudeli vai tetrapaku varēja paņemt tieši no kastēm, kas bija novietotas pie ārdurvīm, un naudu pircēji turpat arī nolikuši…
Bet nu jau esam Spīķeru krastmalā, kuras daļa iekļauta UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Sākotnēji pirmās noliktavas bija būvētas no koka, savukārt veidolu, kāds tas saglabājies līdz mūsdienām, spīķeri ieguva 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Tie celti tā dēvētajā ķieģeļu stilā – vienā no eklektisma stila formālajiem paveidiem, kas ir īpaši izplatīts rūpniecības ēku, noliktavu un citu saimnieciska rakstura celtņu arhitektūrā.
Jāpiemin Rīgas galvenais inženieris Gustavs Ādolfs Agte (apglabāts Lielajos kapos), kura darbības liecinieki ir ne vien lielie spīķeri, bet arī tiltiņš pār pilsētas kanālu pie Bastejkalna un citas būves. Laika posmā no 1864. līdz 1886. gadam uzcelti 58 mūra spīķeri, no kuriem saglabājušies vairs tikai 12. Spīķerus projektējuši slaveni arhitekti Frīdrihs Hess, Kārlis Felsko, Roberts Pflūgs, Reinholds Šmēlings un Jānis Baumanis. Vairākus no spīķeriem nojauca 1924. gadā, lai atbrīvotu vietu jaunajam un grandiozajam projektam – Rīgas Centrāltirgum, kurš, svinīgi atklāts 1930. gadā, kļuva par otro lielāko tirgu Eiropā.
Jauniešiem – sava Lastādija
2016. gadā kvartālā starp Puškina un Maskavas ielu notika pirmie “Lastādijas apkaimes svētki”, ko rīkoja jauniešu iniciatīvu biedrība “Free Riga”. Vienojoties ar tukšu ēku īpašniekiem, tā atdzīvina un pārvērš pamestās celtnes par sabiedrībai noderīgām, publiskām radošajām telpām.
Piemēram, Turgeņeva ielas rezidencē (T17) mīt biedrība “Dzīvnieku brīvība”, kas kopš 2012. gada savu darbību velta tam, lai izbeigtu dzīvnieku ciešanas rūpnieciskajā lopkopībā, kažokzvēru audzēšanā un izklaides industrijā. Tāpēc pie ēkas kā atgādinājums skatāms iespaidīgs vides objekts – lapsa. “Free Riga” izdevusi lokālo apkaimes karti “Tikšanās ar Lastādiju” kā kultūrvēsturisku ceļvedi ar 38 vietu norādēm.
Ko tad nozīmē vārds “Lastādija”? Tas ir vecākais Rīgas apkaimes nosaukums (rakstos minēts 1348. gadā), radies no vācu valodas vārda die Last – “krava” vai arī no toreiz vairumtirdzniecībā lietojamās mērvienības lasta.
Maskavas forštates senākā daļa 14. gs. veidojās tieši aiz pilsētas aizsargvaļņiem (iekšpusē saimniekoja vācieši) Daugavas krastmalā un bija galvenā ostas apkaime no 13. līdz 19. gadsimtam, darbīga un multikulturāla tirdzniecības priekšpilsēta, kurā sākotnēji apmetās laivinieki, plostnieki, tirgotāji, no dzimtkungiem aizbēguši zemnieki, kas šeit cēla savas būdas.
Purvainajā zemienē līdzās galvenajam ceļam, kas veda uz austrumiem, sāka slieties arī pirmie šķūņi, noliktavas un krogi. Lastādijā atradās arī kokmateriālu krautuves. Šeit pēc atpludināšanas kokus izvilka krastā, rakstvedis vai kāds šķirotājs tos pārskaitīja, pēc tam sakrāva žāvēšanai. Koki vai nu palika krautuvēs, vai tos pludināja tālāk uz kuģiem. 15. gadsimtā šeit pat uzsāka būvēt kuģus.
Ar VDK lūramcaurumiem
Nonākot pie Turgeņeva ielas, dodamies uz Zinātņu akadēmijas augstceltni, kas uzcelta uz kādreizējās Speķupes gultnes. Uzzinām, ka konferenču zāles aizmugurējās sienas augšdaļā izveidotas divas nelielas lūkas… Ne jau kinofilmu demonstrēšanai, bet gan auditorijas novērošanai, ko veica Valsts drošības komiteja. Līdzīgi lūramcaurumi atradās arī Latvijas Universitātes auditorijās, piemēram, Vēstures un filozofijas fakultātes ēkā kādreizējā Ļeņina ielā 32, lai redzētu un dzirdētu, kā norit lekcijas.
Turgeņeva ielā aiz Centrāltirgus redzami turīgāko krievu tirgotāju dzīvojamie nami, kas celti pēc 1812. gada un ir namdaru prasmes paraugi. Dominējošais stils – ampīrs, kam raksturīgas dekora detaļas – pusapļa bēniņu logi, karnīzes, portāli. Elijas ielā 1 skatāms renovēts koka namiņš, kas saglabājies kopš 19. gs. sākuma.
Diemžēl senāku ēku Maskačkā nav, jo Rīgas pilsētas militārais gubernators ģenerālis Johans Magnuss Gustavs fon Essens 1812. gada jūlijā pārpratuma pēc deva pavēli drošības apsvērumu nolūkā pret Napoleona armiju nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, ko smagi pārdzīvoja atlikušo mūžu, un, lai atlīdzinātu nodarīto, atdeva pilsoņiem visus savus uzkrājumus. Kā stāsta privātvēsturnieks Voldemārs Eihenbaums, ģenerālis, nespējot tikt galā ar vainas apziņu, 1813. gadā Baldonē tīšām noslīcinājās. Ugunsgrēks radīja milzīgus materiālus zaudējumus. Liesmās gāja bojā 782 celtnes, savu iedzīvi zaudēja 6882 cilvēki jeb 23,51% no Rīgas iedzīvotājiem.
Jēzus baznīca un… “Vella kalpi”
Dodoties pa Elijas ielu uz priekšu, nonākam pie unikālas koka guļbūves ēkas – Rīgas Jēzus ev. luteriskās baznīcas (Elijas 18), tā ir lielākā klasicisma stila koka ēka Latvijā, virs kuras slejas 37 metrus augsts tornis (viena no augstākajām koka baznīcām Eiropā!). Dievnams celts 17. gs., to iesvētījis superintendants Hermanis Samsons (1579–1643), kura tēlu daudzi atcerēsies no slavenās filmas “Vella kalpi”.
Rīgas pilsētas rātskungs Ludvigs Hintelmanis dāvinājis tai altāri, īpaši interesanti ir bijuši logi ar ģerboņu gleznojumiem. Baznīcai nebija lemts ilgs mūžs – Krievijas cara Alekseja Mihailoviča karaspēks atkāpjoties baznīcu izlaupīja un uzspridzināja. Atjaunota ampīra stilā no 1818. līdz 1820. gadam pēc Vidzemes guberņas arhitekta Kristiāna Breitkreica projekta. Baznīcā – 1200 sēdvietas.
Arhitekts baznīcu iecerēja kā astoņstūru ēku, ko cēla kā guļbūvi ar dzeguļotiem stūru salaidumiem. Visas koka konstrukcijas sastiprinātas ar koka tapām. Apkārt baznīcai bijuši granīta stabi, kas savienoti ar ķēdēm. Uz katras ķēdes posma bijis viens burts, kas kopā veidojis citātu no Bībeles.
Pagājuši garām namam Turgeņeva ielā 23/25, kas piederējis tirgotāju Muhinu dzimtai un kur bērnības un jaunības gados dzīvojusi tēlniece Vera Muhina, nonākam pie Rīgas Vissvētās Dievmātes pasludināšanas pareizticīgo baznīcas Gogoļa ielā 9. Koka dievnams – ar baroka formās būvētu zvanu torni un greznu ikonostasu iekštelpās.
Baznīca ir unikāla – tajā apvienotas divas baznīcas: Vissvētās Dievmātes pasludināšanas baznīca centrālajā daļā un Sv. Nikolaja baznīca, kas piebūvēta centrālajai baznīcai kā priekšbaznīca. Abas ir atdalītas ar sienu un stiklotām durvīm. 18. gadsimta ikonostass tika izglābts vēl no iepriekšējās baznīcas tās degšanas laikā.
Iekštelpas gandrīz nemainīgā veidā saglabājušās 200 gadus, šobrīd tā ir viena no Rīgas klasicisma stila arhitektūras pērlēm.1932. gada 24. augustā te salaulājās baronese Aleksandra fon Volfa un itāliešu rakstnieks Džuzepe Tomazi di Lampedūza, pasaulē pazīstamā romāna “Gepards” autors.
Sarkanais neplīvo, iekāp trullītī!
Esam nokļuvuši tramvaja pieturā “Mazā Kalna iela” (Maskavas iela 121b), tai līdzās – skvērs ar interesantu vides objektu “Omnibuss”, ko veidojis tēlnieks Andris Vārpa. Tas veltīts zirgu tramvaja pirmsākumiem Rīgā. Pirmās trīs zirgu tramvaja jeb “konkas” līnijas atklāja 1882. gadā. Viena no šīm līnijām darbojās Maskavas ielā līdz Sarkankalna tirgum (nepareizi dēvē par Siena tirgu, tas bijis citur). Mūsdienās šī vieta ir Mazā Kalna ielas skvērs, senāk no šejienes ar zirgu omnibusu varēja aizbraukt uz ne tik tālo Rātslaukumu Vecrīgā.
Skvēra centrā līdz mūsdienām saglabājusies kultūrvēsturiskā tirgus nojume uz čuguna stabiem. Līnijas apkalpoja 19 vagoniņi, katrā no tiem varēja ietilpt 40 pasažieri, ātrums bija 10 km/h. Vagoni būvēti tepat, Krievu–Baltijas vagonu fabrikā, zirgus iepirka Tambovas guberņā.
Toreiz šajā satiksmes veidā esot izmantoti 95 zirgi, tramvaji kursēja trīs līnijās: A – pa Basteja bulvāri līdz Tallinas ielai, B – apkārt Vecrīgai pa Basteja bulvāri un C – no Plosta tilta pa Daugavmalas un Maskavas ielu līdz Daugavpils ielai. Vagona salons bijis sadalīts divās daļās – smēķētājiem un nesmēķētājiem, taču cena bijusi viena – piecas kapeikas.
Tiem, kas stāvējuši kājās uz platformas ārpusē, bijis jāmaksā divas kapeikas. Tramvajā bijis konduktors, kurš pārdeva biļetes. Ja atklāja, ka vagonā ir kāds bezbiļetnieks, konduktoru atlaida no darba. Ja tramvajā nebija brīvu vietu, ārpusē plīvoja sarkani karodziņi.
Izlūdzies atļauju Finkam
20. gadsimta sākumā Latvijas sabiedrībā parādījās neparasta personība – gaišreģis Eižens Finks, par kuru vieni jūsmoja, otri uzskatīja par šarlatānu. Tomēr patiesību zina tikai retais. Arī šā cilvēka dzīve saistīta ar Maskačku.
Augstskolā “Turība” apgūstot uzņēmējdarbību, Gatis Pumpurs, kurš Maskačkā mīt kopš 1984. gada, nolēmis uzsākt savu nelielu biznesu – ierīkot fotodarbnīcu dzīvesvietas tuvumā. “Meklējot piemērotas telpas, atradu tās mājā Maskavas ielā 179. Sākotnēji tās bija pamestas, tāpēc iekļautas pašvaldības nedzīvojamo telpu sarakstā. Man kā jaunam aktīvam apkaimes iedzīvotājam uzticējās un tās iznomāja, telpas savest kārtībā palīdzēja mans tēvs Māris, pēc profesijas celtnieks. Reiz augšējā stāva kaimiņiene jautāja, vai es zinot, kādā mājā dzīvoju.
Kā nu ne – vismaz 150 gadus senā koka namiņā… Viņa pasmīnēja un atklāja, ka ēkā mitis Finks…Viņas tēvam Latvijas laikā te bijusi beķereja, bet ar Finku tās lietas izrādījās sarežģītākas. Vācot informāciju par šo vīru, tikos ar privātvēsturnieku Voldemāru Eihenbaumu un fotovēsturnieku Pēteri Korsaku, kurš savulaik bija veidojis fotoizstādi par gaišreģi.
Atklājās, ka māja Maskavas ielā 179, kurā dzīvojis un strādājis Finks, atradusies dažas mājas iepriekš – tuvāk centram, diemžēl tās vairs nav. Savukārt pēc pēdējās mājas adrešu inventarizācijas 1939. gadā mūsu māja ieguva 179. numuru! Tādu apstākļu sakritību uztvēru kā zīmi, ka iesāktais ir jāturpina un, daudzu brīnišķīgu cilvēku atbalstīts, nolēmu Finka fotodarbnīcas gaisotni radīt Maskavas ielā 179. Vispirms, protams, apciemoju Eižena Finka kapavietu Pokrova kapos un simboliski palūdzu viņa atļauju iecerei.”
Uzziņa
• Asociācija Latgales priekšpilsētas attīstībai dibināta 2011. gadā.
Mērķis: veicināt apkaimes attīstību, uzlabot vidi, vienot sabiedrību. Vada Baiba Giptere.
• Biedrība “Rīgas spīķeri” dibināta 2009. gadā.
Mērķis: spīķeros radīt pievilcīgu vietu darījumiem, tūrismam un izklaidei.
Vada Elīna Gobalova.
• “Free Riga” Puškina/Turgeņeva ielas kvartālā darbojas kopš 2015. gada.
Mērķis: pamestajās ēkās radīt vidi jauniešu iniciatīvām.
Koordinators Mārcis Rubenis.
Uzziņa
Maskavas forštates apkaimes kopējā platība ir vairāk nekā septiņi kvadrātkilometri, pa perimetru apkaimes robežas garums ir 11,5 kilometri. Šajā teritorijā atrodas 600 vēsturiskas ēkas ar lielāku vai mazāku kultūrvēsturisko vērtību, tajā skaitā 34 valsts aizsargājamie kultūras pieminekļi.
Iecienītākās apskates vietas
• Rīgas nacionālā sporta manēža – atklāta 1965. gadā, tolaik viena no modernākajām sporta būvēm valstī. Lielajā sporta zālē bija 3700 skatītāju vietas. 1988. gadā tur izrādīja Māras Zālītes un Zigmara Liepiņa rokoperu “Lāčplēsis”, kas kļuva par mūsu nācijas Trešās atmodas simbolu.
• Grebenščikova dievnams – vislielākais vecticībnieku dievnams Latvijā, 1826. gadā lūgšanu nams nosaukts tirgotāja Alekseja Grebenščikova vārdā. Dievnama komplekss ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tajā glabājas senas15.–18. gs. svētbildes un 16. gs. rokraksti.
• Spīķeri – senās noliktavas ar to teritoriju mūsdienās kļuvušas par radošo kvartālu.
• Rīgas geto un Latvijas holokausta muzejs – kā vēstures grāmatzīme, atgādinot par ebreju ciešanām Otrajā pasaules karā.
• Centrāltirgus, kas iekārtots piecos pārbūvētos cepelīnu angāros un atklāts 1930. gadā, kļuvis par otro lielāko tirgu Eiropā.
• “Free Riga” Turgeņeva ielā 17 – teju 200 gadus senā ēkā apmetušies uzņēmīgi un radoši jaunieši, kas īsteno dažādus projektus, meklē iespējas atvērt apkaimes tukšās ēkas vietējām iniciatīvām.
• Rīgas Jēzus luterāņu baznīca, koka celtne klasicisma stilā – lielākā vēsturiskā koka celtne Latvijā.
• Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltne, dēvēta gan par “Staļina baroku”, gan vietējo “Kremli”. Patlaban ēkā darbojas dažādas firmas. Uzbraucot ar liftu līdz 15. stāvam, tālāk uzkāpjot divus stāvus, nokļūsiet apļveida terasē, no kuras Rīgas panorāma skatāma 65 m augstumā 360 grādu leņķī.
