Agris Liepiņš: Vēlētāju īsā atmiņa un Ušakova kunga koķetā āža kāja 46
Tautas paruna vēsta, ka ļaužu atmiņa ir īsa. Vērojot sabiedrībā uzvirmojušo sašutumu par Rīgas mēra interneta jociņiem, nākas vien piekrist. Ja tautas atmiņa nebūtu īsa, izpaliktu nevajadzīga nervu bojāšana. Lai cik smuki safrizēts būtu Ušakova kungs, lai kā galvaspilsētas vadītājs censtos televīzijas ekrānā gozēties labiekārtotos mikrorajonu iekšpagalmos un zvejot vēlētāju balsis ar “rīdzinieka kartes” atlaidēm, nenoliedzams ir fakts – Nils Ušakovs ir promaskaviski orientēts politiķis. Nereti liekas, ka būtu jāsaka daudz skarbāki vārdi. Ar apskaužamu regularitāti “moskoļītu” āža kāja izlien no galvaspilsētas mēra eiropeiskā uzvalciņa. Dažbrīd tā koķeti pavīd no bikšu staras, bet dažbrīd ir gatava sāpīgi iespert īsatminīgajiem latvju bāleliņiem. Vienu reizi spēra tā, ka smirdēja pēc sēra un piķa – valodu referenduma laikā.
Īpaši neiespringstot, prātā palikuši četri gadījumi, kas precīzi raksturo Nila Ušakova uzskatus. Visi šie notikumi risinājušies laikā, kopš Ušakovs ir Rīgas domes priekšsēdētājs. Pirmkārt – jautāts par devītā maija svētku svinēšanu, pilsētas galva paziņoja, ka noteikti tos atzīmēs, tāpat pie “uzvaras” pieminekļa noliks ziedus gan viņa bērni, gan mazbērni. Otrkārt – Krievijai iebrūkot Krimas pussalā, Nils Ušakovs, tāpat kā viņa vadītā partija “Saskaņa”, izvairījās no tiešas atbildes par Ukrainai piederošās teritorijas okupāciju un visādi mēģināja mīkstināt vai attaisnot Putina politiku. Treškārt – kamēr pasaules līderi domāja, kā apturēt Krievijas agresiju Ukrainā, Rīgas domes priekšsēdētājs devās uz Maskavu un tikās ar Krievijas amatpersonām. Vēlāk ar lielu lepnumu interneta vidē publicēja attēlus, kur stāvēja līdzās Krievijas politiskās elites pārstāvjiem un pareizticīgo baznīcas galvai. Ceturtkārt – Ušakovs apzināti nostājās pret Latvijas valstiskuma pamatvērtībām, iesaistījās aģitācijā un pats balsoja par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Ja atmiņa neklibotu, Rīgas mēra jaunākais izlēciens, apsmejot Latvijas okupāciju un tās radītos zaudējumus, nekādu pārsteigumu neizraisītu. Vienreiz taču jābeidz staigāt ar aizsietām acīm un skaidri jāapzinās, ar kādu politiķi mums darīšana!
Pēc sākotnējās ne visai veiksmīgās taisnošanās okupāciju karikatūras sakarā Ušakovs pats paņēmis pauzi. Esot devies komandējumā uz Briseli un no tālienes pateicas “visiem saviem atbalstītājiem”. Viņa preses ļaudis un juristi, visticamāk, laiku zemē nesviež un strādā kūpošām galvām, lai baltu padarītu par melnu un otrādi. Toties savu vīru kaismīgi metusies aizstāvēt dzīvesbiedre Iveta Strautiņa-Ušakova. Kā jau latvietei, kas esot audzināta tīri latviskā garā, tas pienākas. Vērojot latviskā garā audzinātās dāmas aktivitātes, it sevišķi spožo ideju, solidarizējoties ar Rīgas mēru, valkāt uzrakstu “Es esmu Ušakovs”, rodas pārdomas par to ļaužu patiesajiem uzskatiem, kuri sastāv vai trinas ap Nacionālo apvienību. Ja īsā atmiņa neviļ, tad Iveta Strautiņa strādāja Nacionālās apvienības līdzpriekšsēdētāja un bijušā tieslietu ministra Gaida Bērziņa birojā. Un vēl laikā, kad G. Bērziņš bija ministrs, Tieslietu ministrijas parlamentārās sekretāres pienākumus pildīja un vienlaikus nacionālajai idejai uzcītīgi kalpoja vēlākā Rīgas mēra kandidāte no Nacionālās apvienības saraksta, bijusī tieslietu ministre no Nacionālās apvienības, Ivetas sirdsdraudzene un Ušakovu ģimenes draudzene Baiba Broka. Tiec nu tagad gudrs, kas ir kas, it sevišķi, ja ar atmiņu tā pašvakāk!
