Egils Līcītis: Cik droši balsot par Zemnieku savienību 20
Es laipni, draudzīgi un – lietosim arī apzīmējumu pacietīgi esmu izturējies pret Latvijas Zemnieku savienību. Tāpat kā labības zonā dzīvojošie vēlētāji. Tur LZS saime nāca – miltiem apbiruši opapi, lauku politiķi, dīvānzemnieki, un pulku vadīja stalts sirmgalvis, zelta gabaliņš, ne partijas vadītājs. Āboliņlapas totēmam piederīgie daudzi pelnīja maizi kā pašvaldību vadītāji, lieli, spēcīgi stādi dzimtajā zemē, nevis indīgi, parazitējoši augi. Pati partija simtgadīga, dr. Kārļa Ulmaņa dibināta. Kaut zobgaļi par mantiniekiem runāja, ka tie stipri nomaldījušies no labo laiku vadītāja kursa, un Vadoņa starojums neapmirdz Augusta perioda partiju, tomēr LZS nepēla dižo personību un, godinot tēvu dibinātāju, cēla glāzi uz Ulmaņa veselību. Kongresos ievaddaļā delegāti arvien rāva vaļā “Ne jau slinkojot un pūstot” kā organizācijas himnu un Kārļa iemīļotu gabalu, kā apliecinot, ka bērns šūpulī nav samainīts.
Ļaunvēļi nereti uzsvēra, ka zemnieku partijā vecīši nav īsti labā sportiskā formā, vairs ne labi redz, ne augstu lec, un, tā teikt, bez uguntiņas. Tomēr daļa jaunatnes vēl saņēmusi labu audzināšanu godāt vecākus cilvēkus. Saimniekiem savā zemē tiek pārmetumi, ka par maz krampja un intelekta, par daudz liekulības, bet tādu metramēru var likt klāt katram partiju izstrādājumam, vai tā loma jau nospēlēta vai tas vēl dzīries kāpt kalngalā. Katrā ziņā LZS jāskaita pie reālpolitiķiem, kas pieņem pasauli, kāda tā ir, nemēģinot neko pārveidot un baidoties no jauninājumiem. Brigmaņtēva partijas pozitīvā daļa – centieni nezaudēt dzīvo kontaktu ar tautu un ka nepārspējami saviesīgu ballīšu rīkošanā. Un LZS izsistais politiskais kapitāls atspoguļojas ZZS apvienības paaugstajos reitingos.
Bet nu mums, patriotiem, kas par atmiņu mājā uz kumodes glabājam desmitiem biļetenu ar neizstrīpotiem LZS kandidātu vārdiem no nacionāla un vietēja mēroga vēlēšanām, ir raižpilna sirds. Pieklājīgi sakot, latviešu vēlētājs nedrīkst atļauties kļūt bezrūpīgs, domājot par mūsu valstiskumu. Jau ilgstoši ir iespaids, cik ļoti zemnieciņi steidz pakalpot skaistajam un gudrajam jauneklim ar spožajām nākotnes cerībām Lembergam, kuru atbalstījuši kā vēlamu tuvinieku un premjera kandidātu. Nesenā pagātnē LZS uzticības persona izteicies par NATO kā okupācijas karaspēku, viņam izrentēts ēterlaiks krievu propagandas kanālos. Tas palicis bez tālejošām sekām un sankcijām pret puzenieku. LZS neuztrauc, ka kolēģim ir smaga apsūdzību krava – viņus uztrauc, ka Lembergs ir politiskos pasūtījumos daudzkārt represētais.
Nu Aivars atkal dienas varonis. Atklātībā nodotās oligarhu sarunās politiķu rūpju un prātojumu objekts ir saradoties ar “Saskaņu”, turklāt par Lembergu uzdotais izturējies kā noteicējs vai īpašnieks visai ZZS apvienībai. Tas rada šaubas, cik LZS ir Aivara Lemberga saimniecības priekšmets, cik patstāvīgi lemjošs spēks. Kur ir garantija, ka nenotiks turēšanās kopā ar kangariskām aprindām, kas varītēm grib iestartēt Krievijas interešu zonā un paraut valsti sev līdzi? Idejas, kas pārņem mums svešo zemi aiz austrumu robežas, lielākoties latviešiem ir pretīgas, tāpēc 2018. gadā sevišķi jāuzmanās, par ko vēlēt.
Turklāt mācīti juristi norāda – “Rīdzenes” sarunās ir pazīmes valsts nozagšanai. Cilvēki gaida politisku reakciju. Sudrabas iecelšana oligarhu sarunu izmeklēšanas komisijas vadībā ir politiska zīme, un smilteniešiem ieteicams ZZS pārstāvi komisijā Mežuli paņemt aiz sāpīgas vietas – kā balsojis par kundzi, ar kuru daudziem nav pa ceļam tai virzienā, kur gribētu doties Sudraba.
Kā izmeklēšana sākusies? Sudraba iesēdās vadītājas krēslā, atvēra rokassomiņu, izņēma kosmētikas maciņu un mazo blēņdari Šicu un pavērš lietas, lai negaiss trakotu pār tiem, kas uzdrošinājušies vilkt dienasgaismā Šlesera dienasgrāmatu, bet vēl nepublicēto shēmošanas atreferējumu nobāztu pēc iespējas pažobelē, prom no lasītāju acīm, kam nav ieteicama ierobežotas pieejamības informācija. Protams, no sabiedrībā uzlādētā mākoņa uz LZS ādas arī nopil dedzinošas lāses. Jāaizbildinās ar dežūrpaziņojumiem, ka trauksme velti sacelta, un no uzkarsumiem gribas paglābties lauku klusumā. Bet dzīves pieredze LZS vecīšiem taču nav laupījusi spēju atšķirt labu no ļauna un pareizi noregulētu iekšējo kompasu. Kas esam daudzmaz pa draugam ar Zemnieksavienību – nervozējam, kaut glītie reitingi nenokūleņo lejā pretī nullei, un ir bailes, ka turpmāk vēlētāji, cepinot LZS vadoņus uz karstām oglēm, prasīs daudz cietāk apzieģelētus zvērestus par paudumiem – nē, nē, nepīsimies ar sarkanās miglas pūtējiem, nē, neesam oligarhu pakalpiņi.
