Vai vēlēšanu process pārskatāmā laikposmā Latvijā sadārdzinājies? 9
Šī ir viena sāpju lieta. Katru Saeimas vēlēšanu rīkošana ir aile valsts budžetā. Tas nozīmē transporta izdevumus, kancelejas preču iegādi, drukas darbus – un atalgojumu iecirkņu komisijām. Šis vēlēšanu budžeta postenis nav mainījies 10 gadus, neraugoties uz algu palielinājumu citās iestādēs. Kāpēc tas ir slikti? Darbs vēlēšanu komisijā nav veids, kā uzlabot materiālos apstākļus, jo samaksas summas nav lielas. Taču jāstrādā ne vien brīvdienās, bet arī iepriekšējā balsojuma dienās. Darba devēji ļauj vēlēšanu komisiju locekļiem nebūt darbā šajās dienās, taču algu darbavietā nemaksā, un iecirkņa komisijā nopelnītais bieži nesedz zaudēto. Tas nemotivē labi pelnošos pieteikties darbam vēlēšanu komisijās, un tādēļ jau ir radušās problēmas nokomplektēt komisijas, kādu agrāk nebija. Turklāt sabiedrība sagaida, ka iecirknī darbosies pietiekami kompetenti, izglītoti cilvēki, kas spēj risināt dažādas situācijas, bet nodrošināt apmēram 10 000 sagatavotu darbinieku klātbūtni kļūst aizvien grūtāk. Arī balsu skaitīšanas procedūra Latvijā ir no apjomīgākajām plusu, svītrojumu dēļ.
Tehniskai biļetenu skaitīšanai lietojam elektronisko sistēmu – skenēšanu. Tā ir ne visur, bet iecirkņos, kur pašvaldības iegādājušās skenerus, kuri noder citā laikā kā parasta biroja tehnika. Lietuvā vēlēšanu rezultātu apkopošanas atjaunotā sistēma izmaksāja piecus miljonus, uzturēšanai jātērē vēl simti tūkstoši. Latvijā tādas summas nepazīstam.
Uzreiz minēšu ietaupījuma pozīciju. Vai tik 2012. gadā nebija pēdējais referendums par valsts valodas jautājumu un kopš tā laika tauta nav aptaujāta.
Bija laiks – ne gadu bez referenduma un vēlēšanām. Referenduma izmaksas ir tuvu vēlēšanu izmaksām, apmēram 2,5 miljoni eiro un vairāk.
Tādu argumentu lietoja – kāpēc jātērē liela nauda referendumu rīkošanai. Bet vai lēti ir labi demokrātijai?
Referendums ir krīzes risinājums. Normālos apstākļos cilvēki ēkā pārvietojas pa kāpnēm, kur pēc mājas iedzīvotāju skaita izrēķināts kāpņu platums, laidumi, nestspēja. Valstī normālā situācijā pilsoņi varu ieceļ caur vēlēšanām noteiktā periodiskumā…
…un pēc tam vara tautai vairs nepieder.
Pēc Satversmē rakstītā pieder. Taču referendumi ir kā ugunsdzēsēju kāpnes. Kad ir krīzes situācija un politiķi nespēj vienoties, cilvēki meklē rezerves izeju. Taču, ja šīs kāpnes sāk lietot pamatkustībai, tas vairs nav ne labi, ne pareizi. Tā notika, ka pēdējos referendumus virzīja un ekspluatēja dažādi politiskie grupējumi savas popularitātes celšanai un ne pārāk valstiskos nolūkos. Reiz uz referendumu ieradās tie paši pārdesmit tūkstoši, kas piedalījās parakstu vākšanā. Tas nozīmē – mehānismu izmantoja, lai rosinātu lietas, kas sabiedrību neinteresē, neaizrauj. Parakstu vākšanas procedūra arī šobrīd nav sarežģīta, bet acīmredzot trūkst ideju, tēmu, kas uzrunātu cilvēkus un kuru dēļ vērts rīkot nobalsošanu. Bet par to, ka vara nepieder tautai. Tā runā daudzi, bet salīdzinājumam stāsts par puiku, kurš ar zaru baksta skudru pūzni. Kā saka zinātnieki, skudras puiku nemaz neredz. Labākajā gadījumā saskata puikas ēnu pār pūzni un zara galu, kuram saceltā panikā cenšas uzbrukt, nevis organizējas, lai puiku dzītu prom. Ja mēs neredzam kopsakarības, jo esam tikai skudras šajā zemē un nevis noteicēji pār mūsu valsts likteni, kas saprot, kā valsts funkcionē, tad tā arī ir, ka neņemam to varu, ko tautai atvēlē Satversme.
Augšanas grūtības?
Esam 50 padomju gadus selekcionēti. Netvert patieso problēmu būtību, neasociēt sevi ar valsti. Kas skatījās dziļāk, tos izsūtīja.
Ļoti liela daļa aptaujāto vēlas mainīt vēlēšanu sistēmu un gūt tautas tiesības vēlēt prezidentu. Cik sarežģīti CVK pārkārtoties pārmaiņām, ja politiski tautas griba tiktu atbalstīta?
Tas ir atslēgas jautājums – ja tas tiek politiski akceptēts, tehniski nav nepārvaramu problēmu rīkot vēlēšanas vienmandāta apgabalos un balsojumu par prezidentu. Citās valstīs to izdara, kāpēc gan Latvija lai nevarētu.
Vai pilsonis Cimdars atbalstītu šādus pārkārtojumus?
Vispirms mums pašiem būtu jāvienojas, kāda ir galvenā problēma.
Slikta pārvalde, partiju diktāts, atbildības trūkums.
Tur derētu pierādījumi, ka sistēmas maiņa novērsīs cēloņus sliktai pārvaldei. Vai valstīs ar mažoritāru sistēmu ir nevainojama pārvalde un nav korupcijas?
Latvijā vēlētāji nevar iet un teikt – Cimdara kungs, gribam atsaukt deputātu, kurš nestrādā mūsu interesēs.
Tas nozīmē, ka ir jāmeklē ceļi, lai situāciju labotu. Jautājums, vai apgabalā ievēlēts deputāts spēs vienatnē panākt vairākuma atbalstu iesniegtiem likumprojektiem, pozitīvām pārmaiņām.
Jautājums, cik likumprojektus patlaban pieņem kādu grupējumu interesēs?
Tas gan, bet tas nav saistīts ar vēlēšanu sistēmu, bet ar partiju darbību un funkcionēšanu. Cik Latvijas iedzīvotāju iesaistījušies partijās? Viens procents? Un tikai no šī kvoruma kāds drīkst paņemt līderi aiz pogas – sak, kāpēc mēs tā rīkojāmies? Partijām jāaug, bet tās neaugs, kamēr mēs būsim “skudras”.
Pēdējais jautājums. Pēc jaunās kārtības Rīgā ievēlē jau 35 deputātus no simta. Vai sistēma ir taisnīga, balsis objektīvi nosvērtas?
Kopš pēdējām parlamenta vēlēšanām Rīgas apgabalā ir par trim deputātu vietām vairāk. To aprēķina pēc dzīvesvietā deklarējušos skaita, lai gan varbūt balsstiesīgie dzīvo citās adresēs, ārzemēs. Nav īsti pareizi, ka deputātu krēsli vienā malējā apgabalā sver nosacītu vienu balsi, bet otrā krēslu nopelna ar 1,3 balsīm. Tas prasa risinājumu. Kaut tādu, ka ļaut vēlētājiem pašiem deklarēt piederību vēlēšanu apgabalā, t. i., politisko piederību neatkarīgi no dzīvesvietas.
