Dace Baltruma: “Valsts parlamentā vajadzētu pulcēties tautas gaišākajiem prātiem. Kandidātu saraksti manu pārliecību ir sagrāvuši” 45
Dace Baltruma, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Cieņa cilvēkam pret cilvēku ir tas stūrakmens, kam būtu jābūt jebkuras komunikācijas, jebkuru attiecību pamatā. Līdz šim es tā domāju. Un vēl es domāju, ka mūsu valsts parlaments ir vieta, kurā vajadzētu pulcēties tiem tautas gaišākajiem prātiem, kuriem ir saprašana par darbu tajā. Saeimas vēlēšanām iesniegtie kandidātu saraksti šīs manas pārliecības ir sagrāvuši pilnīgi un galīgi.
Lielai daļai partiju, kas kandidē uz valsts un tautas likteņa bīdīšanu, ar cieņu pret savu potenciālo vēlētāju nav nekāda sakara. Par kādu cieņu var runāt partijas, kuru sarakstā ir cilvēki, par kuriem skaidri zināms, ka ievēlēšanas gadījumā viņu amats būs “balsošanas podziņas nospiešanas speciālists” pēc partijas vadības svilpes? To ļoti labi saprot gan partijas vadība, gan topošie parlamentārieši. Bet vēlētājs tiek uzskatīts par primitīvu radījumu, kura domāšana nesniedzas tālāk par “patīk” un “nepatīk” kategorijām dzeltenās preses līmenī.
Kādu pienesumu mēs varam gaidīt no vairākus gadu desmitus Krievijā dzīvojoša aktiera, kuram visai miglains priekšstats par šodienas dzīvi Latvijā un kura vienīgais šā brīža raksturlielums ir Putina nosodīšana? Ko mēs varam gaidīt no līdz šim cienīta ārsta, kurš kā pats vēl ne pārāk sen izteicies, no politikas stāv tālu? Ko valsts darbā var dot balamutīgs aktieris, kurš gan lieliski prot “skaitīt zvaigznes uz jumta”, bet reālajā dzīvē gvelž galīgas muļķības?
No partiju puses tā ir necieņa ne tikai pret tautu, kurai mēģina sevi iesmērēt ar “ēsmas” palīdzību. Tā ir necieņa arī pret kandidātu, apzināti izmantojot vai nu viņa naivumu, vai vēlmi kādu laiciņu padzīvot pie labiem ienākumiem. Bet no kandidāta puses tas ir absolūts pašcieņas trūkums. Un arī zināma kaitniecība. Jo popularitātes dēļ vienu otru “slavenību” droši vien arī iebalsos. Bet zinošs kandidāts varbūt paliks aiz borta tikai tādēļ, ka vēlētāji negrib sevi apgrūtināt ar domāšanu un iedziļināšanos lietas būtībā.
ZZS par premjera kandidātu izvirza Lembergu, skaidri zinot, ka ne pie kādiem apstākļiem prezidents viņa kandidatūru neapstiprinās, pat ja tik tālu nonāktu. Bet Armands Krauze saka – tautai Lembergs patīkot, tātad ZZS cer uz nedomājošo pienesumu savai iekļūšanai parlamentā.
Un vēl jau sarakstos ir “bezdarbnieku armija”, kas vēlēšanas sajaukusi ar darba biržu. Fakts, kas pelna īpašu analīzi.
Teorētiski tautai vajadzētu cienīt savus priekšstāvjus. Dzīvē tas gan īpaši netiek novērots. Loģiski – jo parlaments pats sevi neciena. Vai gan citādi kandidātu sarakstos drīkstētu būt cilvēki bez izglītības? Nezinu gan, vai tikai pamatskolas “diploms” vien var liecināt par spēju nodarboties ar likumdošanas jautājumiem. Bērnudārzā bez augstākās izglītības strādāt nevar, bet valsts augstākajā varā var. Vai nav pienācis laiks atmest padomju mantojuma spožo domu, ka katra mājsaimniece var vadīt valsti?
Protams, augstākā izglītība ne vienmēr ir garants izcilām spējām un varēšanai. Ja kandidāts, kuram tā augstākā izglītība skaitās, sociālajos tīklos, stāstot par savām ģeniālajām idejām turpmākajā darbībā, divus teikumus nevar uzrakstīt bez piecām kļūdām, tad komentāri lieki. Bet kaut kādu cerību izglītības esamība tomēr dod. Likumu pieņemšana ir parlamenta rokās, arī tādu, kas skar valsts augstākā likumdevēja kvalitātes uzlabošanu.
Vēlētājam vienmēr ir iespēja vismaz mēģināt atšķirt graudus no pelavām. Ja vien viņš savai valstij labu vēl. Ja vien viņam ir svarīgi, kādā valstī dzīvojam. Saprāts cilvēkam ir dots domāšanai, izzināšanai un analizēšanai. Pirmsvēlēšanu laiks ir īstais brīdis, lai to liktu lietā. Pēc vēlēšanām būs par vēlu.
