Vēlēšanu trakums, aizmirstais kovids un asiņainais karš: Streips apkopo 2022. gada spilgtākos notikumus 0
Sākšu šonedēļ ar cerību, ka visiem lasītājiem bija skaisti un jauki Ziemassvētki. Nezinu, kā citur, bet Rīgā tie bija tādi nosacīti balti svētki. Pagājušajā nedēļā vairākkārt gaisa temperatūra pakāpās pietiekami daudz, lai jau pirms kāda laika uzkritušais sniegs sāktu kust.
Tas, protams, rada cita veida problēmas no sērijas sniegs un ledus var būt slideni. Atradu risinājumu. Iegāju sporta veikalā tirdzniecības centrā Domina un darbiniecei pajautāju, vai būtu kāds objekts, ko piestiprināt pie kurpju zolēm tā, lai vairs neslīdētu.
Bija. Tikai deviņus eiro tas prieks maksāja. Un varu pateikt, ka šī nu reiz ir prece, kura darbojas tā, kā reklamēts. Neslīd nemaz, un tā nu visu nedēļu varēju soļot droši uz priekšu.
Kā minēju pagājušajā nedēļā, man svētki šogad bija pie pusmāsas Pārdaugavā. Bija jauki. Ģimenes bērni vēl ir pietiekami jauni, lai priecātos par Ziemassvētku vecīša tuvošanos. Reiz tapa atklāts, ka vecīša rūķi ir atstājuši lielu dāvanu maisu uz balkona, sajūsma bija neizsmeļama.
Šonedēļ tāpat kā pagājušajā nedēļā esmu atvaļinājumā. Izmantošu izdevību šonedēļ palūkoties atpakaļ, kāds tad ir bijis šis aizejošais 2022. gads.
Zināmā mērā šo gadu pavadījām Covid-19 pandēmijas kontekstā, lai gan, ja godīgi, gada beigās man jau sācis aizmirsties, ko tas viss nozīmēja. Masku nēsāt, sertifikātu uzrādīt. Nepulcēties, rokas mazgāt. Sēdēt mājās, nevis apkārt vazāties.
Man ir visas četras potes, kādas tapušas piedāvātas. Ne mirkli neesmu sēdējis savā klubkrēslā ar smagām pārdomām par to, kā Bils Geits ir sazvērējies ar sazini ko, lai manā plecā ievadītu mikročipu ar sazini kādu mērķi.
Tā padomāt – tur būtu vajadzīgs tiešām stulbs cilvēks. Man jau labpatīkas domāt, ka es tāds neesmu. Tiem no jums, mani lasītāji, kuriem tieši šajā brīdī dvēselē iemirdzējās vēlme pateikt, ka esmu stulbs, turklāt pe*diņš – tieši jūsu dēļ portālā maniem komentāriem komentēšanas iespēja ir atslēgta.
Pieaudziet vispirms, tad parunāsim tālāk.
2022. gadā bija vēlēšanas manā dzimtenē un manā tēvzemē. Protams – ne tikai. 9. aprīlī jaunu parlamentu vēlēja Gambijas iedzīvotāji. 13. martā tāpat darīja ļaudis Kolumbijā Dienvidamerikā, turklāt divas nedēļas pēc tam tur arī bija valsts prezidenta vēlēšanas. Tur bija vajadzīgas divas kārtas pirms kolumbieši tika pie sava prezidenta.
Eiropā pirmās parlamenta vēlēšanas bija Portugālē, tas bija jau 30. janvārī. Gada gaitā parlamentu vēlēja Maltā, Ungārijā, Serbijā, Francijā, Slovēnijā, Zviedrijā, Itālijā, Bosnijā, Bulgārijā un Dānijā.
Un, protams, arīdzan Latvijā. 19 dažādi kandidātu saraksti tapa iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā. Cerības visiem lielum lielas, to apliecina fakts, ka kandidātu saraksta iesniegšanas brīdī tā veidotājiem nākas iemaksāt 1400 eiro “drošības naudu,” kuru tie saņem atpakaļ tikai tādā gadījumā, ja saraksts sakasa kopā vismaz 2% balsu.
2% balsu – tas arī ir līmenis, kurā attiecīgā partija vai apvienība tiek pie valsts finansējuma nākamo četru gadu garumā un līdz nākamajām vēlēšanām.
Kā zināms – 5% balsu garantē vismaz dažus mandātus jaunajā Saeimas sasaukumā.
Pirms četriem gadiem 13. Saeimas vēlēšanās zem pieciem bet virs diviem procentiem balsu bija Latvijas Reģionu apvienība, Latvijas Krievu savienība un partija Progresīvie. Seši citi saraksti palika zem diviem procentiem un līdz ar to zaudēja gan iemaksāto drošības naudu, gan arī valsts finansējumu.
Šogad starp pieciem un diviem procentiem esošo partiju un apvienību saraksts bija garāks. Pirmie zem svītras bija ļaudis no apvienības Attīstībai/Par. Kritiens sāpīgs pēc 13. vēlēšanām, kur apvienība izcīnīja 13 mandātu, un sevišķi sāpīgs tāpēc, ka līdz ievēlēšanai 14. Saeimā pietrūka tikai pāris simtu balsu.
Tas būtu jāpatur prātā jebkuram lasītājam, kurš kādreiz pie sevis ir padomājis, kāpēc gan man būtu jāiet vēlēt? No manas balss nekas nebūs atkarīgs.
Var būt atkarīgs. Šogad bija atkarīgs.
Nākamie zem pieciem procentiem bija senie buki no partijas Saskaņa sociāldemokrātiskā partija. Tas bija pārsteigums, bet valsts finansējums ļaus šiem veterāniem aplaizīt brūces un pēc četriem gadiem varbūt pamēģināt atkal.
Vēl pie valsts finansējuma šogad tika 13. Saeimas lielākā demagoga Alda Gobzema partija “Katram un katrai,” Krievu savienība, partija “Suverēnā vara,” kur pēc vairāku citu sarakstu apostīšanas nonāca vēl viena no 13. Saeimas lielajām bļāvējām Jūlija Stepaņenko, kā arī partija “Konservatīvie.”
Arī tur kritiens sāpīgs. Pirms četriem gadiem partijas priekštece Jaunā Konservatīvā partija tika pie 16 mandātiem, un partijas lielajam bosam Bordānam pat dota iespēja, izveidot nākamo valdošo koalīciju. Tas, ka viņam tas neizdevās, nebija katastrofa, jo visus četrus gadus partija bija koalīcijā un Bordāna kungam piederēja tieslietu ministra portfelis.
Šogad nesanāca, bet vēl sliktāki rezultāti bija sešiem sarakstiem. Pašā apakšā jēdziens “Kristīgi Progresīvā Partija,” kura saņēma tikai 1379 balsis (0.15%). Tur galvenā persona bija 7. Saeimas deputāts Imants Burvis, kurš tur pārstāvēja laikā kopš tam nebūtībā aizgājušo Latvijas Sociāldemokrātisko strādnieku partiju.
“Kristīgi Progresīvā Partija” neizrādījās glābiņš esam.
Septiņi saraksti šogad 1. oktobrī izcīnīja pietiekami daudz balsu, lai iekļūtu 14. Saeimā. Vislabākie rezultāti bija partijai “Jaunā Vienotība,” kura saņēma gandrīz 19% balsu un 26 mandātus.
Apakšgalā sarakstam partija “Progresīvie” ar 6,16% balsu un 10 mandātiem. Mazliet vairāk balsu saņēma partija Latvija Pirmajā vietā – 6,24%, bet tikai deviņi mandāti. Nezinu, kāpēc tā, bet man personīgi “Progresīvo” politika ir daudz tuvāka nekā tas ir ar kārtējo kādreizējā mūsu politikas buldozera politiskā biznesa projektu, tāpēc labi vien ir.
Šogad nenācās rīkot kamanās kāpšanas konkursu, lai atrastu jaunu premjerministru, kā tas bija pirms četriem gadiem. Šogad visiem bija skaidrs, ka esošais premjers Krišjānis Kariņš turpinās darbu.
Atklāts bija jautājums, vai kopā ar tikai diviem partneriem vai trim. Kariņa kungs savā koalīcijā gribēja redzēt “Progresīvos.” Viltīgie kadri no “Nacionālās apvienības” un “Apvienotā saraksta” pateica nē, un galu galā 14. decembrī Saeima apstiprināja valdību ar tikai treju sarakstu pārstāvjiem.
Laikā kopš tam bijušas vairākas Saeimas plenārsēdes, kurās konkrēti “Stabilitātei!” un jau minētais Šlesera projekts parādīja savas patiesās spalvas. Visspecifiskāk ar balsojumu pret Valsts aizsardzības dienesta izveidošanu, par ko plašāk rakstīju pagājušajā nedēļā.
Laikā, kad Kremļa fašists katru dienu veic genocīdu kaimiņvalstī, balsot pret mūsu valsts drošības pastiprināšanu? Vai tas jau nešķiet tuvu valsts nodevībai?
Par Kremļa fašistu, starp citu, viena piezīme. Pagājušajā nedēļā viņš kādā uzrunā notikumus Ukrainā aprakstīja ar vārdu “karš.”
Nezinu, vai mēle paslīdēja vai kā, jo mūsu dārgā kaimiņvalsts ir vieta, kur šī vārda lietošana attiecībā uz jau minēto genocīdu un kara noziegumu plejādi, var nozīmēt un atsevišķos gadījumos ir nozīmējusi daudzus gadus cietumā.
Laikam būtu par daudz cerēt, ka Krievijas Ģenerālprokuratūra šajā kontekstā arī arestēs un tiesa notiesās Kremļa fašistu, bet tas vienkārši uzrāda prātam neaptveramo liekulību, kāda pastāv mūsu kaimiņvalstī.
Kādā intervijā fašists skaidroja, ka viņa mērķis esot “apvienot krievus,” kamēr Ukrainas un rietumu mērķis esot “šķelt Krieviju.”
Laba metode “krievu” apvienošanai – iebrukt citas tautas valstī. Skat. Iepriekšējo piezīmi par kretīnisku liekulību.
Novembrī bija Kongresa vēlēšanas manā dzimtenē Amerikā. Laikā pirms tām Amerikas politiskās tradīcijas liecināja, ka itin labi rezultāti būs Republikāņu partijai, jo ikreiz, kad pēc valsts prezidenta vēlēšanām ir pustermiņa vēlēšanas, fortūna mēdz uzsmaidīt tai partijai, kuras pārstāvis nav prezidents.
Tā, piemēram, 2010. gadā pēc pirmā tumšādainā prezidenta ievēlēšanas, Republikāņu partija savu mandātu skaitu Kongresa apakšpalātā palielināja par vairāk nekā 60 deputātiem.
Domu, ka šogad notiks tāpat, sevišķi veicināja Amerikas lielie mediji vienkārši tāpēc, ka tā tie varēja pārdot laikraksta un žurnāla eksemplārus un reklāmas laiku raidorganizācijās.
Lūk, lūk, prezidenta Džo Baidena reitingi ir bedrē, valstī plosās inflācija, degvielas cena ir debesīs (lai gan joprojām pamatīgi zemāka nekā vidēji Eiropā, bet amerikāņiem tādi sīkumi nav svarīgi).
Pilnīgi skaidrs, ka 2022. gada 8. novembrī republikāņi atgūs vairākumu ne tikai apakšpalātā bet arī Senātā. Jo tāda ir tradīcija, tāda ir ieraša.
Lasītāji, kuri seko politikas notikumiem Amerikā, zina, ka tā nesanāca. Senātā demokrāti izcīnīja 51 no 100 mandātiem, kur iepriekš sadalījums bija 50:50 starp abām partijām. Tas ir būtiski, jo tas ļaus Demokrātu partijas senatoriem pārņemt neapstrīdamu vadību Senātā un tās dažādajās komisijās.
Tas būs sevišķi nozīmīgi tāpēc, ka Kongresa apakšpalātā republikāņiem izdevās izcīnīt nevis cunami, kā tapa pareģots pirms tam, bet tādu vārgu maza bērna pirdienu. 222 mandāti republikāņiem, 213 mandāti demokrātiem.
Pirmā pārbaude republikāņu frakcijai būs ievēlēt Kongresa spīkeru. Redzamākais kandidāts ir kongresmenis no Kalifornijas vārdā Kevins Makārtijs. Lai kļūtu par nākamo spīkeru, viņam apakšpalātā ir jāsaņem 218 balsis. 222 mandāti, 218 balsis.
Pieci visnotaļ aptrakoti radikāli republikāņi jau ir pateikuši, ka viņi par Makārtiju nebalsos nekādā gadījumā. Līdz ar to haoss ASV Kongresa apakšpalātā šķiet esam visnotaļ garantēts.
Ne velti pagājušajā nedēļā piektdien, kad Amerikas ziemeļos un austrumkrastā plosījās milzīgs sniegputenis, kongresmeņi un senatori pēdējā brīdi tomēr pieņēma masīvu valsts budžeta paketi nākamajam gadam.
Tajā skaitā ar jauniem noteikumiem par balsu skaitīšanu pēc valsts prezidenta vēlēšanām, lai novērstu tādus centienus, kādos pēc iepriekšējām vēlēšanām iesaistījās kādreizējais Valsts prezidents Oranžais pērtiķis. Viņš bija sacerējies, ka viceprezidents Maiks Penss vienkārši atcels 2020. gada vēlēšanu rezultātus, lai maģiskā kārtā uzvarētu nevis patiesais uzvarētājs Baidens, bet gan Tramps.
Penss pateica nē, bet tagad arī likumā ir pateikts, ka viceprezidenta loma elektorālo balsu skaitīšanā ir tikai un vienīgi ceremoniāla.
Vēl viena lieta, ko aizejošajam Demokrātu partijas vairākumam Kongresa apakšpalātā nācās pabeigt steigšus, bija saistībā ar speciālo komisiju, kāda izveidota, lai izpētītu to, kas Vašingtonā notika 2021. gada 6. janvārī.
Tā bija tā diena, kurā jau minētā Oranžā pērtiķa uzkurināts, pūlis devās uz Kapitoliju un vairāku stundu garumā principā netraucēts tur marodēja, tajā skaitā ar saukli “atradīsim Maiku Pensu un pakārsim viņu!”
Vairāku stundu garumā nudien pārtraukts elektorālo balsu skaitīšanas process. Un sausais atlikums minētās komisijas darbam cita starpā bija paziņojums, ka Tieslietu ministrijā iesniegts ieteikums, pret kādreizējo prezidentu izvirzīt četras kriminālapsūdzības:
Oficiāla procesa bloķēšana; sazvērestība, lai apkrāptu Ameriku; sazvērestība melot; un bruņota dumpja kūdīšana un atbalstīšana.
Laiks rādīs, vai Tieslietu ministrija un tās pirms kāda laika ieceltais īpašais prokurors nonāks pie secinājuma, ka pret kādreizējo prezidentu ir izvirzāmas kriminālapsūdzības un līdz ar to viņš būtu arestējams. Nemaz nerunājot par to, vai pēc tam kāda zvērināta žūrija atrastu kādreizējo prezidentu par vainīgu minētajos noziegumos.
Ja viņu notiesās, tas cita starpā nozīmēs, ka Oranžais pērtiķis nekad vairs nedrīkstēs kandidēt uz jebkuru vēlētu amatu Amerikā. Viņš jau pirms kāda mēneša paziņoja, ka būs kandidāts 2024. gadā. Ja viņš cerēja, ka tāpēc izmeklēšana par viņu pazudīs kā pēc burvja mājiena, nācās vilties. Personīgi ceru, ka šis kretīns pavadīs visu atlikušo mūžu cietumā.
Protams, vēlēšanas nebija vienīgais, kas raksturoja aizejošo gadu. Lielā mērā Latvija gadu pavadīja zem jau minētā genocīda zīmes Ukrainā. Tāpēc beidzot pēc daudzu gadu vaimanāšanas un zobu šņakstināšanas beidzot nogāzts fallam līdzīgais “piemineklis” Pārdaugavā.
Tāpat panākta Latvijas Pareizticīgo baznīcas formāla atdalīšanās no patriarhāta Maskavā, jo Krievijas “Pareizticīgā” baznīca ir bijusi entuziastisks Kremļa fašista veiktā genocīda atbalstītājs un veicinātājs.
“Mīliet viens otru,” tā rakstīts Svētajos rakstos, kuri nupat Ziemassvētku kontekstā bija būtiski. Acīmredzot Kremļa fašista patriarhs nesaņēma attiecīgo vēsti.
Genocīda kontekstā šogad mūsu valstī viesojās dažādi rietumu grandi, tajā skaitā NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, lai Kremļa fašistam un visai pasaulei atgādinātu, ka NATO ir aizsardzības organizācija, kura ir gatava aizstāvēt ikkatru kvadrātcentimetru alianses teritorijas, ja kādam uznāktu vēlme tur pasnaikstīties.
Joprojām katru vakaru varam mesties ceļos un pateikties par faktu, ka 2004. gadā Amerikas prezidents Džordžs Bušs jaunākais uzstāja, ka arī Latvijai būtu jānāk NATO pulciņā. Šī konkrētā lēmuma dēļ arī Kremļa fašista kara noziegumu laikā mūsu valsts ir bijusi drošāka nekā jebkurā tās 104 gadu pastāvēšanas brīdī.
Februārī bija 24. Ziemas Olimpiskās spēles Pekinā. Latvija uz spēlēm nosūtīja 60 sportistus. Cerības bija lielas attiecībā uz kamaniņu sportu un skeletu, bet galu galā mūsu sportistiem izdevās izcīnīt tikai vienu bronzas kaluma medaļu. Tā bija kamaniņu sporta četrotne Elīza Tīruma, Kristers Aparjods, Mārtiņš Bots un Roberts Plūme. Malači.
Maijā bija 66. Eirovīzijas dziesmu konkurss. Nevienu nepārsteidza fakts, ka ar milzīgu izrāvienu pirmajā vietā bija Ukrainas grupa Kalušas orķestris.
Personīgi es šogad pirmoreiz trīs gadu laikā paviesojos Amerikā pie māsām ciemos. Galvenais katru gadu ir 4. jūlija neatkarības dienas svinības ar parādi un salūtu vakarā.
Šogad citā Čikāgas priekšpilsētā kāds jaunietis apšaudīja 4. jūlija parādi, septiņi cilvēki gāja bojā, vēl 48 citi ievainoti. Visur citur Čikāgas apkārtnē svinības atceltas pavisam.
Šaujamieroču kontekstā manā dzimtenē valda psihoze. Doma, ka 18. gadsimta beigās pieņemts dokuments būtu uzskatāms par galveno virzītājspēku jautājumā par attieksmi pret šādiem ieročiem 22. gadsimtā – to citādi kā par perversu pārliecību neuzskatīt.
Taču šo pārskatu par aizejošo gadu negribu pabeigt ar smagu tēmu. Tā vietā vienkārši konstatēšu, ka šogad Amerikas kosmosa aģentūra NASA izgudroja veidu, kā kosmosā ievadīt mazu aparātiņu ar mērķi, trāpīt pa asteroīdu un asteroīdu pabīdīt prom no tā sākotnējās trajektorijas.
Domai esot, ja kādreiz kāds no šiem debesu objektiem konkrēti apdraudēs mūsu planētu un tās iedzīvotājus, NASA zinās, kā to novērst.
Izdevās asteroīdu pabīdīt sāņus. Manās acīs tas ir vienkārši prātam neaptverams brīnums, kā kāds varēja aprēķināt, kur atradīsies asteroīds un kā no zemes izšautu aparātiņu nogādāt precīzi tur, kur tas ir vajadzīgs. Saprotu, tur ir runa par fizisku un cita veida zinātni no augstākajiem plauktiem. Tas nudien nav priekš manis, bet interesanti tas ir bezgala daudz.
Jaunnedēļ 2. janvārī atgriezīšos TV24 raidījumā “Vēlais ar Streipu.” Vēl pirms tam nākamajā nedēļā šī portāla vajadzībām uzrakstīšu savas pārdomas par jauno 2023. gadu.
Pa to laiku, ceru, ka visiem lasītājiem būs forša 2022. gada pēdējā nedēļa!
