Juris Lorencs: Vēlēšanu politekonomija 7
Juris Lorencs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Viena no karstākajām diskusiju tēmām interneta sociālajā tīklā “Twitter” pēdējās dienās – kas notiks ar pašu tviteri? Kādi ir jaunā īpašnieka Ilona Maska nodomi? Varbūt varam sagaidīt Donalda Trampa tvitera konta atgriešanos? Pagaidām tas vēl ir slēgts… Vai tiešām tiks pilnīgi atcelta cenzūra? Un kā šī jaunā politika ietekmēs vēlēšanu kampaņas un balsošanu rezultātus?
Šķiet, ka sociālie tīkli bez cenzūras vēl vairāk sekmētu informatīvo “burbuļu” veidošanos. Jo informācijas (turklāt bieži negatīvas!) ir tik daudz, ka mēs gluži dabiski sākam vairīties no netīkamiem uzskatiem un bloķējam to izplatītājus. Tikmēr tepat pašu mājās nu jau aizvadītās 14. Saeimas vēlēšanas bija pilnas intrigu un pārsteigumu.
Internetā uzdūros partiju vēlēšanu kampaņu “ekonomiskās lietderības” aprēķiniem. Izrādās, ka, rēķinot uz vienu nodoto vēlētāju balsi, vismazāk naudas šajās vēlēšanās esot iztērējuši “Progresīvie” – tikai 0,20 eiro. Pieticīgi izdevumi bijuši arī “Stabilitātei” (0,44 eiro).
Visvairāk naudas izšķiedušas divas Saeimā neiekļuvušās partijas – “Konservatīvie” (6,90 eiro) un “Attīstībai/ Par” (7,90 eiro). Bet, lūk, kādas ir izmaksas vienas deputāta vietas iegūšanai “Latvijai pirmajā vietā” – 34 500 eiro, Nacionālajai apvienībai – 31 700 eiro, “Apvienotajam sarakstam” – 31 100 eiro, ZZS – 20 200 eiro, “Jaunajai Vienotībai” – 9500 eiro, “Stabilitātei” – 2500 eiro, “Progresīvajiem” – tikai 1000 eiro.
Starpība milzīga! Kā redzam, tad rezultāti nav tieši proporcionāli kampaņā ieguldītajām summām.
Kā lai skaidro “Progresīvo” un “Stabilitātei” vēlēšanu kampaņu salīdzinoši nelielās izmaksas un gūtos panākumus? Acīmredzot veiksmes pamatā ir “čivinātāju” kampaņas – prasmīgas, mērķtiecīgas aktivitātes sociālajos tīklos, kas ne tikai aizsniedzās līdz vēlētājam, bet arī motivēja aiziet līdz balsošanas iecirknim. Tātad, jo plašāka un dārgāka ir vēlēšanu kampaņa tā saucamajos “klasiskajos medijos”, īpašajos partiju reklāmizdevumos un vides reklāmās, jo mazāka tās efektivitāte.
Latvijas likumdošana, kas regulē vēlēšanu kampaņu finansēšanu, veidota vēl pirms viedtālruņu un sociālo tīklu laikmeta iestāšanās. Bet šodien ierobežojumi, kas attiecināmi uz reklāmas izvietošanu drukātajā presē, publiskajā telpā, radio, televīzijā un interneta portālos, pa daļai jau kļuvuši arhaiski. Daudzi vairs nelasa laikrakstus, aizvien retāk tiek ieslēgts televizors un radio.
Tā vietā nācis “Draugiem”, “Facebook”, “Twitter”, “Instagram”, “YouTube”, “TikTok”. Jēgu zaudējis tā saucamais “klusais periods” dienu pirms vēlēšanām un pašā balsošanas dienā. Jo sabiedrībā populāri cilvēki nekautrējas demonstrēt savu aizpildīto vēlēšanu biļetenu! Iespējams, tieši sociālie tīkli izskaidro to, kāpēc šajās vēlēšanās 28% balsu saņēma politiskie spēki, kas nespēja pārvarēt 5% barjeru un tātad neiekļuva Saeimā. Agrāk teica – sīkpartijas.
Un tomēr šo partiju kandidāti spēja mobilizēt ne tikai savus radus, draugus un paziņas, bet teju katru trešo Latvijas vēlētāju! Turklāt dažas no tām pārvarēja 2% barjeru un turpmāk saņems valsts budžeta finansējumu – gada laikā 4,50 eiro par katru iegūto balsi. Un tā veselus četrus gadus! Iespējams, nākotnē radīsies partijas, kurām teju vienīgais mērķis būs pārvarēt šos maģiskos 2%. Savdabīgs biznesa projekts ar moto “mēģināts nav zaudēts”.
Atziņa, ko esam guvuši pēc šīm Saeimas vēlēšanām, – mēs dzīvojam jaunā realitātē, kurā vairs nedarbojas klasisko politisko kampaņu likumsakarības. Latvija te nav nekāds ūnikums. Patiesībā visā pasaulē vecie, tradicionālie politiskie spēki atrodas lielu izaicinājumu priekšā.
Jārēķinās ar to, ka jau pēc pāris gadiem tehnoloģijas, iespējams, būs attīstījušās tik tālu, ka mākslīgais intelekts milzīgos tempos spēs ģenerēt ticamus sociālo tīklu profilus, uzaicināt “draugos”, uzturēt “sarunas” un “diskusijas”, “laikot” jeb “tīkot”, sūtīt bildītes ar ziediem, pīrāgiem, kaķiem un suņiem, bet tam visam pa vidu arī pārliecināt balsot par kādu politisko spēku.
Kāds mans paziņa, kurš pats savulaik piedalījies vairākās Tautas frontes vēlēšanu kampaņās, uzskata, ka šajā situācijā politiķiem vajadzētu atgriezties pie vecām, sen pārbaudītām lietām. Piemēram, rīkot sapulces māju pagalmos, apstaigāt dzīvokļus, klauvēt pie durvīm, nebaidīties runāt ar cilvēkiem.
Es gan nespēju iedomāties situāciju, kurā cilvēki šodien būtu gatavi ielaist savā dzīvoklī svešus cilvēkus, lai tāpat vien “papļāpātu” par politiku. Drīzāk vinnētāji būs tie, kuri pratīs “pieklauvēt” pie nepazīstama cilvēka “TikTok” profila.
