Māris Antonevičs: Izmaiņas ir milzīgas, tomēr nevar teikt, ka politiski Latvija būtu piedzīvojusi pagriezienu 34
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai 14. Saeimas vēlēšanas ir būtiski mainījušas Latvijas politisko ainavu? Atbilde – no kuras puses uz to paskatās. Iesākumā kāds zīmīgs fakts – partijas, kas iepriekšējās Saeimas vēlēšanās ieguva 59,68% vēlētāju balsu, 14. Saeimā nebūs pārstāvētas vispār. Tās pavisam noteikti ir visas iepriekšējo vēlēšanu uzvarētājas – “Saskaņa”, “KPV LV”, Jaunā konservatīvā partija un arī apvienība “Attīstībai/Par”.
Kaut kas iepriekš nepieredzēts! Ja Kaimiņa partija izšķīda jau labu laiku iepriekš, tad “Saskaņa”, “Konservatīvie” un “Attīstībai/Par” ir piedzīvojuši ļoti sāpīgu kritienu tieši 1. oktobrī.
Vienlaikus nevar teikt, ka Latvijas politikā būtu noticis kāds radikāls pagrieziens, drīzāk tektoniskas kustības noteiktos sektoros vai – kā tagad populāri teikt – “burbuļos”: krieviskajā, populistiskajā, liberālajā un konservatīvajā.
Krieviskais burbulis
Šis droši vien tiks uzskatīts par lielāko vēlēšanu pārsteigumu. Ierasts, ka vēlēšanu rezultātus nervozi gaida partijas, par kurām balso latviešu vēlētāji, jo te vienmēr var būt kādi lielāki vai mazāki pārsteigumi, savukārt par to, kur aizies krievu balsis, viss ir vairāk vai mazāk skaidrs jau labu laiku pirms vēlēšanām.
“Saskaņa” nofraktē lepnas telpas kaut kur Rīgas centrā un pacilātā gaisotnē nosvin savu monopolu šajā vēlētāju daļā un vienlaikus nākamos četrus gadus Saeimas opozīcijā.
Bija skaidrs, ka karš Ukrainā nesīs izmaiņas šajā burbulī, taču diez vai kāds spēja paredzēt, ka “Saskaņa” tiks sagrauta līdz pamatiem.
Ja apskatās vēlēšanu rezultātus Rīgā, bet, jo īpaši Latgalē, kur ierasti Jāņa Urbanoviča vadītā partija guvusi lielu atbalstu, tad var izdarīt secinājumus, ka krievu vēlētāji “Saskaņu” nomainījuši pret bijušā šīs partijas biedra Alekseja Rosļikova vadīto partiju “Stabilitātei”, Aināra Šlesera “Latvija pirmajā vietā” un arī Zaļo un zemnieku savienību, precīzāk sakot – tās izvirzīto premjera kandidātu un galveno reklāmu tēlu Aivaru Lembergu.
Secinājumi? Diezgan nepatīkami… Ņemot vērā, ka “Saskaņa” (lai arī dažbrīd vēl lavierējot un cilpojot) bija nostājusies pret Krieviju un tās sākto karu Ukrainā, jāsecina, ka krievu vēlētāji ir meklējuši kādu, kurš vairāk iemieso putinisko “krievu pasauli” un tās mērķus Latvijā.
Uzrunās savai auditorijai, kas lielākoties notiek interneta sociālajos tīklos, viņš parasti ir vēl agresīvāks un kategoriskāks. Vienīgā labā ziņa, ka kopumā šis burbulis acīmredzot ir kļuvis mazāks.
Savos “ziedu laikos” (ap 2011. gadu) “Saskaņai” bija gandrīz trešdaļa Saeimas, tad tagad “Stabilitātei” – vien 11 deputāti, tomēr, iespējams, krievu vēlētāji, uzķeroties uz Lemberga āķa, būs devuši savu ieguldījumu ZZS glābšanā.
Populistu burbulis
Konkurence tajā ir bijusi liela, lai gan spēles elementi – diezgan vienveidīgi. Pirms četriem gadiem šajā burbulī neapšaubāmi dominēja “KPV LV”.
Kaut kādu daļu, iespējams, paņēma arī JKP (tagad “Konservatīvie”), kuras deputāts Sandis Riekstiņš nesen intervijā LTV izmeta, ka partijas vēlētājiem laikam neesot paticis, ka “visus cietumos nesalikām un rīkles negriezām”.
Pirms 14. Saeimas vēlēšanām populisti veidojuši savu tēlu, uzstājoties, kā paši saka – pret “Kariņa-Levita režīmu”, vispirms kritizējot Covid-19 pandēmijas ierobežojumus, pēc tam obligāto vakcināciju, bet pēdējā laikā izsakot pārmetumus par visu, ko vien spēj iedomāt.
Veiksmīgākais spēlētājs šajā burbulī izrādījies Latvijas politikā labi zināmais Ainārs Šlesers ar savu jaunāko projektu “Latvija pirmajā vietā”, kurai acīmredzot būs deviņas vietas Saeimā un diezgan paredzama vieta opozīcijā (neies taču ar “režīmu” balstījušām partijām sadarboties), un varēs darboties uz vienu roku ar Rosļikovu.
Jāpiebilst, ka tieši populistu burbulī bija mēģinājušas izsisties arī vairākas citas partijas, taču vēl neveiksmīgāk.
Liberāļu burbulis
Diezgan šaurs, taču kareivīgs burbulis, kurā viena otru no pozīcijām mēģina izgrūst “Attīstībai/Par” un “Progresīvie”, bet daļu “krējuma” tām nosmeļ “Jaunā Vienotība”.
“Attīstībai/Par” zaudējumu var skaidrot gan ar tās ministru neveiksmīgo darbu (piemēram, veselības ministrs Daniels Pavļuts Rīgā palicis aiz svītras, jo saņēmis daudz svītrojumu), gan dažādiem skandāliem, gan savdabīgo cinisko darījumu stilu starp apvienības partijām (tās pat vēlēšanu apgabalus sadalīja pēc principa – šīs ir mūsējais, jūs tur nelieniet).
Kreiso liberāļu – “Progresīvo” – iekļūšanu Saeimā varēja paredzēt, tomēr izrāviens izrādījies ne pārāk ievērojams – tikai nedaudz virs 6% balsu.
Konservatīvo burbulis
Varētu teikt, ka tas šoreiz ir bijis vislielākais un savu daļu no tā paņēmuši gan Ulda Pīlēna veidotais “Apvienotais saraksts”, gan Nacionālā apvienība, daļēji arī “Jaunā Vienotība” un ZZS, savukārt partija, kas īpaši centusies uzsvērt to savā nosaukumā – “Konservatīvie” – palikusi ārpusē.
Acīmredzot Jāņa Bordāna piedāvātais, ja to tā var dēvēt, liberālkonservatīvisms tomēr ir kaut kas tik specifisks, ka palicis vēlētājiem nesaprasts. Loģiski būtu, ja tieši konservatīvie veidotu nākamās valdības kodolu, taču te vēl ir daudz jautājumu un nianšu.
Un “Jaunā Vienotība”…
Viens no “Jaunās Vienotības” panākumu iemesliem ir tas, ka tā veiksmīgi iekārtojusies plašajā telpā starp dažādiem burbuļiem. Dažreiz tas var nozīmēt balsu zaudēšanu, bet dažreiz tieši pretēji – ieguvumu. Šoreiz ir bijis otrais variants.
Ja atceras, ka pirms četriem gadiem “Vienotība” bija tuvu tam, lai pazustu no Latvijas politikas, tad paredzamās 26 vietas Saeimā, protams, ir iespaidīgs rezultāts.