Vēlēšanas vairs nav dzīvības un nāves jautājums. Saruna ar Ritvaru Eglāju 2
“Latvijas Avīzē” viesojas Centrālās vēlēšanu komisijas sekretārs RITVARS EGLĀJS (Nacionālā apvienība). Saruna – plašā spektrā par vēlēšanām, sākot ar tautas nobalsošanu, beidzot ar balsojumu par pašvaldībām pēc administratīvi teritoriālās reformas, no gaidāmajām kārtējām līdz varbūtējām ārkārtas vēlēšanām.
Patlaban 44 tūkstoši ir parakstījušies, ka jārīko referendums par Saeimas atlaišanu. Kā jums liekas kā speciālistam – vai nebūs taisnība tiem, kuri pareģoja, ka nesavāks 155 tūkstošus parakstu, lai panāktu referenduma rīkošanu?
R. Eglājs: Pirmajā posmā bija liels entuziasms, kad vāca vairākus tūkstošus parakstu dienā. Taču aktivitāte ievērojami kritusies. Decembrī nevienu dienu nesavāca tik parakstu, lai to pietiktu noliktajā termiņā – līdz šīgada novembra vidum. Gada griezumā, dalot uz 366 dienām (2020. ir garais gads), nepieciešamā norma ir vidēji ap 400 parakstītājiem dienā. Sākumā tā pildījās, tagad vāc 30–50 parakstus dienā, kas ir vairākkārt par maz.
Nav līdzējusi pat “Saskaņas” iesaistīšanās aģitācijas kampaņā?
Skaitļu dinamika neliecina, ka ar to kāpināts parakstu vākšanas temps un bijis kāds pacēlums. Bet nākotni paredzēt nav iespējams. Var gadīties notikumi, kas balsstiesīgo noskaņojumu strauji maina.
Pirms vēlēšanām bija deputātu kandidāti, īpaši “KPV LV” sarakstā, kuri sauca – atdosim referendumu tautai! Viņi startējot vēlēšanās gandrīz vienīgi šī iemesla dēļ, ka barjera nobalsošanai sacelta par augstu. Tas esot ļoti svarīgi, jo vara vairs nepiederot tautai. Pēc vēlēšanām tautas advokāti pieklusuši, bet vai jūs piekrītat, ka jāatvieglina noteikumi referendumu rīkošanai?
2012. gadā Saeima mainīja tautas nobalsošanas likumu, padarot stingrākus nosacījumus, kā nokļūt līdz referenduma rīkošanai. Iepriekš gada laikā pietika savākt notāra apliecinātus 10 000 parakstus, pēc tam mēnesī jāsavāc desmitā daļa no balsstiesīgo parakstiem (t. i., šos 155 tūkstošus), lai notiktu tautas nobalsošana. Referendumu ierosinājumi tolaik bija diezgan bieži, bet, kad pieņēma grozījumu, ka iniciatīvas grupām patstāvīgi, ar saviem resursiem, bez valsts ierīkotiem parakstu vākšanas punktiem jāsakopo vajadzīgais skaits parakstu, process apstājās.
Piezīmēsim, ka tolaik referenduma ideju ekspluatēja dažādi politiskie grupējumi, ieskaitot pretvalstiskos – pārsvarā savās interesēs.
Viens no likuma labojumu dzinuļiem bija sašutumu raisošais apstāklis, kā var rīkot nobalsošanu par latviešiem svētām lietām, apšaubīt valsts valodas prioritāti. Togad arī iesniedza likumprojektu tautas nobalsošanai par pilsonības piešķiršanu visiem nepilsoņiem, par kura reģistrāciju CVK gan nobalsoja pret. Tagad septiņus gadus krāta pieredze, šis tas mainījies.
Galvenā pārmaiņa – sabiedrības elektronizācija, līdz ar to parakstu vākšana plaši pārcēlusies uz portālu “Latvija.lv”, kur parakstīšanās ir pāris minūšu jautājums. Otra lieta, ka CVK iesniegusi likuma labojumus Saeimā atvērtajā likumā par nobalsošanu. Tie paredz, ka atceļama norma, ar kuru vēlētājam, kurš parakstās klātienē, piemēram, pašvaldībā, dabūtā lapa pašam jānogādā iniciatīvas grupā. Pašlaik CVK iedarbināta automātiskā parakstu reģistrācijas sistēma, līdz ar to nav vajadzības nest papīru.
Pāriesim pie tēmas, kā organizēt pašvaldību vēlēšanas pēc administratīvi teritoriālās reformas. Novadi kļūs lielāki, un lauku apvidos dzīvojošie bažījas par savu interešu pārstāvību jaunievēlētajās domēs, ja pilsētās dzīvo daudz lielāks skaits balsstiesīgo. Kā to risināt?
Pamats bažām par nesamērību ir. Viens risinājums būtu sadalīt pašvaldības teritoriju vairākos vēlēšanu apgabalos, bet tā nav Latvijas pieredze, kur pašvaldība arvien vēlēta vienā apgabalā. Otra iespēja – palielināt deputātu skaitu, salīdzinot ar Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pašreiz projektēto. Citā laikā un telpā cilvēki parasti ievēlējuši lielāku skaitu tautas priekšstāvju.
Rīgā paredz saglabāt 60 deputātus, bet, skatoties laikā, 1920. gadā pirmajās neatkarīgas valsts Rīgas domes vēlēšanās, kur pēckara apstākļos bija palikuši mazāk nekā 200 tūkstoši pilsētnieku, iebalsoja 90 domniekus.
Savukārt, paraugoties telpā, VARAM projektē, ka mazajās vietvarās līdz 30 tūkstošiem iedzīvotāju ir 15 deputātu. Tikmēr kaimiņvalstīs šāda izmēra pašvaldībās deputātu skaits ir būtiski lielāks. Tādā kā Alūksnes vai Līvānu novadā Lietuvā un Igaunijā dota 21 deputāta vieta, Somijā – 35, Zviedrijā – līdz pat 41 vietai.
Ministrija paredz pašvaldībā ar 30–60 tūkstošiem iedzīvotāju 19 deputātus, bet virs 60 tūkstošiem cilvēku – 23 vēlētu personu pārstāvību. Tad jāsaka, ka lielajās Jelgavas novadam vai Daugavpilij atbilstīgās pašvaldībās ar 80–90 tūkstošiem iedzīvotāju Lietuvā ir 27, Igaunijā – 31, Somijā – 59, Zviedrijā – 61 deputāts. Visur vēlējušies atrast vēlamo deputātu daudzumu. Bakstījuši ar pirkstu, kamēr kaut kur iebakstījuši, taču Latvijā izteikti mazāk.
Bet, no vienas puses, saglabājas minētās bažas, ka ar pārāk mazu deputātu skaitu netiks pārstāvētas visas pašvaldībā esošās teritorijas, un katram deputātam sanāk par daudz darba. Darba apjoms pašvaldībā nemazinās atkarībā no tā, cik ievēlēti deputāti, taču ar pietiekamu daudzumu ievēlēto iespējams organizēt kvalitatīvāku komiteju darbu.
Savukārt, ja deputātu par daudz, problēmas rada iekšējā saprašanās, kas var novest līdz nespējai pieņemt lēmumus. Skaidrs, ka pieņemamākais deputātu skaits eksistē kaut kur pa vidu, un jau pirms gadiem trīsdesmit politikas zinātne konstatējusi teorētiskas un empīriskas sakarības, kuras sauc par kubsaknes likumu. Tas noteic, ka optimālais deputātu skaits pirmā tuvinājumā ir kubsakne no iedzīvotāju daudzuma.
Cita iebilde – vecajā kārtībā vēl palika beidzamā bezpartijiskajiem dotā iespēja nodrošināt savu pārstāvību vēlētā varā, tas ir, izvirzīt neatkarīgus sarakstus vēlēšanās pašvaldībās, kurās ir ne vairāk kā 5000 iedzīvotāju.
Tik zems slieksnis vairs nebūs, pat mazākajās pašvaldībās dzīvo 11 000 cilvēku, līdz ar to gaidāma partiju absolūta dominance. Prezidents Levits, vēl nebūdams prezidents, sacījis, ka tas nav ne tiesiski, ne eiropeiski, ja Latvijā bezpartijiskajiem liegtas tiesības uzstādīt sarakstus vēlēšanās, toskait parlamentārajās.
Šis ir stāsts par Latvijas vēsturi, par sliktām atmiņām no starpkaru perioda, kad bez prasības pēc partiju sarakstiem tika veicināta ārkārtīga politiskā sadrumstalotība. Uz parlamenta vēlēšanām varēja pieteikt jebkuru mazmājnieku un apkrāpto cilvēku grupu. Otra lieta, ka lielajās pašvaldībās ieviesa partiju sarakstus ar domu stiprināt partiju sistēmu. Lai partijas nedzīvo tikai Rīgā, bet izplešas pa visu valsti.
Trešā lieta – bailes no konkurences?
Iespējams, bet kurš gribēs atzīties?
Vai tā var būt, ka 1% politiskajos spēkos sastāvošu pilsoņu regulē visu valstī notiekošo? Vai neož pēc partiju diktatūras, nevis demokrātijas?
Šo lietu apspriedīs Saeimā, skatot, kā vēlēt pašvaldības. Pieņemu, būs rosinājumi, ko darīt. Savulaik bija tiesāšanās, ka Jūrmalā neļāva iesniegt bezpartijisku sarakstu. Tiesa atzina, tā drīkst, ka tikai partiju saraksti. Tagad kā Saeima nobalsos, tā būs. Bet ir taisnība, ka daudz kur Eiropas valstīs var startēt neatkarīgie kandidāti, īpaši, kur ir mažoritārā sistēma.
Pastāstiet, kā un kad balsosim Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās, par kurām politiķi vēl lemj…
Centrālā vēlēšanu komisija veic priekšdarbus notikumiem, kuri ar gana augstu varbūtību var risināties. Kā lasījām ziņās, Saeima pirmajā lasījumā pieņemto Rīgas domes atlaišanas likumprojektu novilcinās, līdz kļūs zināms, kā beigusies parakstu vākšana par apturētiem likumiem, kas attiecas uz ārkārtas vēlēšanās vēlētas domes pilnvaru laiku un ārkārtas vēlēšanu rīkošanas pēdējo brīdi. Mana prognoze ir, ka lielāka skaidrība par Rīgas domi būs februāra beigās. Ja tajā brīdī ir skaidrs, ka parakstu vākšana beigusies nesekmīgi, tad domi iespējams vēlēt maija sākumā.
Un tad ārkārtas vēlēšanas notiks Rīgas vēlēšanu komisijas priekšsēdētāja Jura Kokina vadībā, pret kuru CVK nebija pretenziju, kaut arī Kokins no pašvaldībai piederošās “Rīgas satiksmes” trijos gados saņēmis 75 tūkstošus eiro par konsultācijām – “autostāvvietu monitorēšanā”?
Kā saprotu, “Rīgas satiksmes” konsultantu lieta tiek izmeklēta. Kokina kunga darbību skatīja CVK sēdē, atzīstot, ka pret darbu vēlēšanu rīkošanā pretenziju nav. Kokins rīkojis vēlēšanas profesionāli, kaut bijuši sīki incidenti.
Kā vērtējat ar savu pieredzi – kas uzvarēs, ja tiks rīkotas Rīgas domes ārkārtas vēlēšanas?
Dzīvosim – redzēsim. Esmu konservatīvs cilvēks gan pēc ideoloģijas, gan pēc dzīvesveida un uztveres. Tas bieži izpaužas, ka samērā labi saredzu pārmaiņu virzību, bet pārmaiņu apmēru, vienalga – uz labu vai sliktu, prognozēju zemāku, nekā vēlāk izrādās. Pamats, uz kā atsperties, ir rīdzinieku balsojums 2017. gadā. Kopš tā laika demogrāfiskās izmaiņas virzījušās tā, ka latviešu vēlētāju īpatsvars galvaspilsētā lēnām un maz, bet audzis.
Otrs vērā ņemamais aspekts, ka “Gods kalpot Rīgai” un “Saskaņas” apvienotais saraksts 2017. gadā uzvarēja ar ļoti nelielu pārsvaru. Šoreiz vienota saraksta vairs nebūšot, turklāt no “Saskaņas” atšķēlies Baraņņika četrinieks. Trešais būtiskais faktors, ka Rīgā ir bijuši pilsētas galvas, kuri popularitātē pārspēj savu partiju, un Nilam Ušakovam šī īpatnība piemita vislielākā mērā. Viņa atsacīšanās no starta var iespaidot vēlēšanu gala rezultātu.
Urbanoviča kunga drosme, saucot – mēs nebaidāmies no ārkārtas vēlēšanām! –, arī sašļukusi. “Saskaņa” cenšas darīt visu, lai novērstu ārkārtas vēlēšanas.
Diez vai piedzimis politiķis, kurš atzīsies, ka viņam bail no ārkārtas vēlēšanām. Taču tam ir racionāli apsvērumi – kamēr ārkārtas vēlēšanas nav notikušas, tikām saskaņieši notur varu. Savukārt jebkuras vēlēšanas nozīmē, ka varu var arī zaudēt.
Vai ar savām analītiķa dotībām un ilggadēju atrašanos CVK sekretāra krēslā uzticaties socioloģiskajām aptaujām? Aptauju rīkotāji gan attaisno kļūdas – vajagot prast lasīt starp skaitļu rindām. Vai protat?
Ir teiciens, ka prognozēt ir grūti, īpaši nākotni. Kopumā aptaujas rāda trāpījumus uz pareizo pusi, nevis pretējo. Taču aptaujās ir sistemātiskas un neizskaužamas kļūdas, kas izpaužas īpaši uz vēlēšanām. Cilvēkiem prasa – vai balsosiet?
To, kas ar mieru atzīties, ka nebalsos, ir daudz mazāk par faktisko nebalsotāju skaitu. Nozīmīga daļa aptaujāto nevēlas atbildēt patieso, bet to atbildi, kāda būtu pareizākā, sabiedriski pieņemamākā. Ja tiek uzskatīts ka piedalīšanās vēlēšanās ir pilsoņu pienākums, tad būs aptaujātie, kas slēps, ka negrasās balsot. Līdz ar to uz jautāto atbildu – aptaujas rāda drīzāk pareizi nekā nepareizi, bet ne precīzi.
Nopietnas autoritātes, tostarp Valsts prezidents, sevišķi pēdējā laikā ir vērsušas uzmanību un brīdinājušas vēlētājus atbildīgāk rīkoties ar savu balsi. Gads knapi apkārt, bet jau ir vēlme atsaukt nesen ievēlēto parlamentu. Valdība spiesta ko darīt, lai pārtrauktu haosu un agoniju Rīgas domē. Vai tas nozīmē, ka neprotam vēlēt?
Tā noteikti ir atbildība vēlētāju pusē – ja ko ievēli, tad rēķinies, ka tas būs noteikto termiņu jābauda vai jācieš. Nevis tā – nobalsoju, bet tas man vairs nepatīk, es pārdomāju un par iepriekš nodoto balsi neatbildu. Cita lieta, ka ir racionāli izmantot likuma ļautās ietekmēšanas iespējas izskatīt prasījumu par Saeimas atlaišanu. Ja tas šķiet vēlami atsevišķu politiķu un vēlētāju grupām, tad tikai kopīgā procesā noskaidrosies, kā rosinājums beigsies.
Varbūt jāmaina vēlēšanu sistēma, pārejot uz mažoritāro?
Neatkarīgi no tā, kā es domāju, stop – šo varam izlaist. Satversmē teikts, ka Latvijā vēlēšanas ir proporcionālas, un šis pants ir grozāms vien tautas nobalsošanā, kur vajag vairākumu no balsstiesīgajiem. Tas ir gandrīz 800 tūkstoši balsu par vēlēšanu sistēmas maiņu, ko salasīt ir ārkārtīgi grūti. Tāpēc parastos apstākļos tam nav vērts tērēt laiku un resursus.
Kādi jauninājumi sagaida vēlētājus, kas dosies balsot pie urnām kārtējās vēlēšanās?
Būtiska robežšķirtne būs 2021. gada pašvaldību vēlēšanas. CVK iesniegusi pašvaldību vēlēšanu likuma grozījumus, ka šajās vēlēšanās jāievieš tiešsaistes vēlētāju reģistrs, ar to nodrošinot to pašu ērtību, kā vēlējot Saeimu – iespēju balsot jebkurā iecirknī, saprotams, savas pašvaldības robežās.
Par e-vēlēšanām nebūtu vērts prasīt, jo tādas nekur pasaulē, izņemot Igauniju, nav ieviestas. Tomēr ideju pie mums nereti cilā, un ne jau invalīdu vai vecu cilvēku aprindās, kur jāsastopas ar pārvietošanās grūtībām, bet progresīvi, spēkpilni jaunieši, kam acīmredzot grūti reizi četros gados atraut dibenu no dīvāna un aiziet līdz balsošanas iecirknim.
Balsošana internetā nevar būt pašmērķis un līdzeklis izrādīties, cik mēs mūsdienīgi un seksīgi. Tās ieviešanai jābūt leģitīmam mērķim, un tas varētu būt vēlētāju aktivitātes celšana. Reālā Igaunijas pieredze rāda, ka vēlētāju aktivitāte nepieaug, bet mainās balsošanas veids.
Cilvēki, kas tāpat balsotu, sāk balsot vienkāršākā, ērtākā veidā, nekā ejot uz iecirkni. Savukārt atteikties no e-vēlēšanām ir grūti. Ir pamatotas bažas, ka, piedāvājot atteikties no ērtākā balsojuma, sēžot mājās pie datora, sekotu būtisks vēlētāju entuziasma kritums. Tādēļ Igaunija ir “uzsēdusies” uz ieviestās kārtības. Pasaulē progresa šajā virzībā nav. Valstis, kas mēģināja ieviest elektronisku balsošanu, to atmetušas.
Latvijā nopietnākais brīdis, kad varēja notikt pāreja uz vēlēšanu internetizāciju, bija 2014. gadā, kad Saeimā skatīja kolektīvo iesniegumu par šāda veida balsošanu, bet to noraidīja. Lielā mērā pamatojoties uz Latvijas IT speciālistu atzinumu, ka šobrīd nav iespējams sarīkot vienlaikus drošas un aizklātas vēlēšanas internetā.
Vai nu tās ir drošas, bet tad var izskaitļot, kā kurš balsojis. Vai arī aizklātas, bet tad nevar izsekot līdzi, vai oficiālie rezultāti atbilst cilvēku balsojumam. Modernā elektronika vēl nav iemācījusies atdarināt to vienkāršo brīdi, kad cilvēka roka atlaiž aploksni un tā iekrīt kastē.
Vai nav arī jāņem vērā riski, kas saistās ar iespējamu iejaukšanos vēlēšanu procesā no ārpuses?
Jā, kopš 2014. gada Krievijas agresijas un tālākām darbībām drošības faktoram ir liela nozīme.
Kā raugāties uz balsošanas vecuma cenza samazināšanu līdz 16 gadiem?
Šādu ierosinājumu laiku pa laikam skata Saeima, pārsvarā – attiecinātu uz pašvaldību vēlēšanām. Tas būtu grūtāk īstenojams, vēlējot Saeimu, jo saistīts ar labojumiem Satversmē. Parasti iniciatori ir politiķi, kuri aptaujās atraduši, ka viņiem piederētu simpātijas 16–18 gadīgo auditorijā. Tikām Latvijas Jaunatnes padome tādu iniciatīvu pati neatbalsta. Šādā vecumā vēl neesot nostabilizējies pasaules uzskats, jaunieši ir viegli ietekmējami.
Kopumā vērtējot, gan e-vēlēšanu ieviešanas priekšlikums, gan vēlētāju vecuma cenza mazināšana balstīta vēlmē aktivizēt vēlētāju līdzdalību.
Pēdējās Saeimas vēlēšanās balsoja 55% balsstiesīgo, kas Eiropā neizceļas ne vienā, ne otrā virzienā. Ir vietas, kur vēlēšanās piedalās ievērojami mazāk par pusi vēlētāju, un ir vietas, kur balsot dodas pāri 70% vēlētāju. Laika nogrieznī skatoties, kritums ir paliels.
Pirmajās Saeimas vēlēšanās atjaunotā neatkarībā 1993. gadā bija 90% balsstiesīgo dalība, kas vēlāk 90. gados slīdēja uz 70%, no 2006. gada – līdz 60% un līdz pašreizējiem 55%. Var sūkstīties par pilsoniskās aktivitātes trūkumu, taču ir tomēr labi, ka vēlēšanas cilvēkiem nav dzīvības un nāves jautājums. Ka tu dzīvosi tālāk, ka no vēlēšanu iznākuma būtiski neizšķirsies dzīves apstākļi, ka tev būs darbs, iztikšana un, sargi Dievs, nebūs jābēg kur projām vai jāņem rokās stroķis.
Politiķi katras vēlēšanas sauc par izšķirošām.
Tās ir izšķirīgas, bet Latvija kļuvusi par daļu no Eiropas vēlēšanu tradīcijas, kur vēlēšanas tomēr nav dzīvības un nāves jautājums.
Jautājums jums, NA biedram. Kas būs nulltā līmeņa pašvaldības, par kurām apvienības kongresā runāja Saeimas deputāts Jānis Dombrava? Tajās lemšot, kur uz vietām ierakt apgaismes stabu un kur jāpadziļina grāvis.
Idejas sagatavošanā aktīvi neesmu piedalījies, bet, cik saprotu, doma ir, ka pagastā vai lielas pilsētas rajona līmenī ir daži cilvēki, kurus ievēlē atšķirībā no parastām vēlēšanām interneta balsojumā. Ievēlēto kompetencē būtu spriest, kur un kā labot bedres, kur likt apgaismojumu un, ievērojot to, riski, kas saistīti ar vēlēšanu drošumu, aizklātumu, ir mazāki nekā, teiksim, vēlējot Saeimu. Patlaban nav konkrētu priekšlikumu, bet lēšu, ka apdzīvotā vietā izvirza kandidātus, katrs vietējais nobalso par sev tīkamo, un ievēlētie lemj par sīkiem sava pagasta vai rajona jautājumiem.
Vai tas ir vajadzīgs pasākums? Vai ministram Pūcem galva negriezīsies riņķī no papildu ierosmēm administratīvi teritoriālās reformas gaitā?
Pirmā reakcija, kopš idejas klajā nākšanas NA kongresā decembrī no sabiedrības bijusi pozitīva. Pūces kungs to atzinis par vērtējamu, taču pagaidām nav ne partneru skaidra jā, ne nē, tāpēc nezīlēšu, ar ko tas beigsies, taču tā nebūs vienīgā diskusija par tēmu, kā pārzīmēt Latvijas karti.
Delikāts jautājums. Kā vērtējat, ka jaunās partijas pie varas nereti rīkojas kā Krievijā revolūcijas apstākļos vai pilsoņkarā – vecā režīma speciālistus nost! Kāpēc pēc īpašas JKP un “Attīstībai/Par” uzstājības vairs nebija derīgs teicami apmācītais CVK profesionālis Arnis Cimdars, nav saprotams, un viņa atlaišana bija diezgan nožēlojama izdarība.
Man nav ko slēpt – strādāju ar Arni Cimdaru kopā vairākus gadus. Bija gods un prieks to darīt. Esmu redzējis, ka Cimdara kungs ir profesionāls, neitrāls un godīgs vēlēšanu rīkošanā, un neredzēju pamatu viņa nomaiņai.
Neesmu pārliecināts, vai tas, ka cilvēks amatā strādājis ilgi un labi, var kalpot par iemeslu, lai viņš kādudien vairs nederētu. Taču priecē, ka jaunā CVK priekšsēdētāja Kristīne Bērziņa ir apliecinājusi savas spējas būt par labu vēlēšanu vadītāju.
